Beidzot esmu pabeidzis nu jau 3 gadus seno Hainantripa pierakstu. Centīšos ko jaunāku tagad atminēt.
8.02
Mostos agri, šodien plānots doties
tālāk gar piekrasti rietumu virzienā. Šodien arī izpildīšu, uzdevumu apciemot
pasaulē augstāko Guanjin Budas statuju Dienvidkalna kultūras tūrisma zonā.
Attālums no Sanja apmēram 40 km.
Brokastojot rīsu nūdeļu zupu atvados
no Brāļa Hu. Atsaku no piedāvājuma mani aizvest uz minēto mērķi, sapakojos un
dodos ceļā.
Lai arī īsti nesteidzos, visnotaļ
veikli esmu ticis ārpus pilsētas centra. Esmu īstajā virzienā, taču ne pie
bāņa. Izlemju doties pa mazākas nozīmes ceļiem, jo attālums tuvs, un piekraste
glītāka.
Pie pilsētas robežas ceļa kreisajā
malā manāma glīta mošeja. Tākā nekad neesmu bijis ļoti tuvumā, kādai no šīm reliģiskajām
celtnēm, dodos teritorijā nedaudz papētīt.
Draugs musulmanis, visnotaļ priecīgs
mani sagaida pie mošejas durvīm. Atzīstos ka neesmu musulmanis, tamdēļ iekšā
man iet nav ļauts taču varot paskatīties caur sāna durvīm. Viss kārtīgs, tukšs
un kluss. Mierīga un patīkama atmosfēra. Pabildēju tornīšus un atpakaļ uz ceļa.
Ar stopēšanu gan nesokas diezko labi
un nedaudz pirms pusdienlaika ar saprātīgas cenas(8Y) tūrisma autobusiņu
tuvojos Dienvidkalnam.
Nonākot pie ieejas, pauze padomāt.
Ļaužu masas, un biļete 250Y!!! Dārgi un nerentabli, ēst arī gribās. Nedaudz
papētot objekta karti, izlemju pirms kases griezties pa kreisi mežā un doties
paralēli biļešu kontrolei caur mežu, tb iešmaukt, bez biļetes.
Viss daudz izdevīgāk, kā varēja
cerēt, pie stāvvietas atrasta taka, kas ved ~20 m mežā, kur satiekas ar meža
ceļu, kas ved taisni, teritorijā, Budas statujas virzienā.
Tā laimīgs arī špagoju, drīz jau
esmu teritorijā, kur gan varēja sanākt kāzusi, jo mani no meža nākot manīja
oficieris, kurš jau nāca runāties, kad pirmais viņu uzrunāju ar lūgumu nobildēt
mani ar vareno Budu fonā. Onkulis, apjuka, varbūt piemirsa, ko gribēja pats
vaicāt un laimīgi esmu iekšā starp daudzajiem havaii kreklos tērptajiem
arbūzēdošajiem, ķīniešu tūristiem.
Nākamais uzdevums, ir paēst. Jau,
lai veiksmīgi tiktu teritorijā izmantoju, vizualizācijas metodiku, redzēs vai
arī, lai paēstu noderēs. Eju un galvā zombēju, ka vajag izdevīgi paēst. Un nāk
pretī kāds laipns ķīniešu kungs. Prasa, vai esmu paēdis. Saku – Nē. Kungs
veikli izvelk divus zviedru galda talonus, par kuriem var ēst cik grib netālajā
bufetē. Pats jau esot paēdis un šos nav kur likt, tad nu uzdāvināja man.
Sēdēju, ēdu un domāju, redz cik
vienkārši, izdomā un dabū, nav pat jāpastiepjas. :)
Paēdis izpētu visas smukās vietas.
Patika ļoti pati statuja, kas būvēta uz pacēluma jūrā. Iespaidīgs arī Dienvidkalna
budistu templis un ļoti patika mežā esošās Arhatu statujas.
Nedaudz atvilku elpu zaļajā zālītē
un pēcpusdienā domāju doties tālāk, šovakar varbūt tikšu līdz salas
rietumpilsētai Dongfang.
Pirms pieciem esmu uz bāņa un ļoti
veikli notveru mašīnu līdz Dongfang. Mašīnā ģimene, kur māte studējusi
Jaunzēlandē, tamdēļ zin kas ir stopēšana un labā angļu valodā runājoties, ar
tumsu esam galā.
Vedēji paliek viesnīcā pilsētas
nomalē, es pats dodos centrā, meklēt kur celt telti, pie jūras.
Veikalā iepērku paiku, stundiņu
piesēžu internetkafejnīcā, pavēroju interesantos brīvdabas kinoteātrus, kur gar
krastu katrs veikaliņš iznesis ārpusē televizoru piedāvā dažnedažādāko filmu un
TV pārraižu klāstu. Ļaudis tur uz mini beņķīšiem satupuši skatās sev izvēlēto
filmu vai TV pārraidi. Viss tā ņigu neģu, jo reizēm starp blakus esošajiem kino
ir ~ 8 m un trilleru skaņas mijas ar ķīniešu operu. :)
Gar pilsētas centrālo pludmali dodos
ziemeļu virzienā, drīz jau esmu atradis pieklājīgu vietiņu, starp jūru un palmu
birzīti. Izritinu guļammaisu un liekos gulēt.
Rīt ceļš jau vedīs atpakaļ uz Haikou
un Jišanas virzienā.
9.02
Gulēju pāris stundas. Ap trijiem pamodies priecājos par
tropu zibeņiem jūrā, pafilmēju, lai. Nedomāju kā būs ja tie atnāks līdz manai
naktsmītnei.
Pēc pusstundas jau bija spēcīgs vējš, vel neko, gulēt
mēģināju, tad sākās lietus, taka siena gāzās no debesīm, esmu riktīgā tropu
vētrā, un vel tie zibeņi, kā šausmu filmā. Kādā brīdī teltī biju kā kartupelis
maisa dibenā, jo visi telts stūri bija gaisā un pati telts kā balons, kuru es
tik turu pie zemes.
Laikam nebija pats gudrākais, taču izlēmu līst no telts
ārā un doties aiz kāpas uz palmu birzi, kur nedaudz no vēja un lietu būtu
mierīgāk. Pats ar somu tiku veiksmīgi ārā, taču telti pārvietos nesanāca tik
veikli, kā cēlu tā vējš pūta un smiltis āķi vel turēja, galu galā šai visai drāmai
mani telts mieti bija tā smuki uz pusēm. Lietu pats viss izmircis, ņēmu telti
pār plecu, kā lāpstu un soļoju kāpai pāri.
Kamēr izkārpījies pa slapjajām smiltīm tiku apgaismotā
vietā pie ceļa, vētra, savu labi darbu paveikusi, bija prom. Viss mierīgs, kluss
un silts. Tik es sabojāts. Nekas neatlika kā smejoties, sastūķēt telti somā un
doties atpakaļ pilsētā. Pulkstenis jau ar uz rīta pusi nāk, šobrīd 4:23.
Soļojot arī oma uzlabojās, iepirku koliņu, ūdeni, cepumus
un nu jau gandrīz var atkal dziedāt. Tādā garā arī izčāpoju cauri visai
pilsētai. Reizē ar saullēktu pie pilsētas robežas izmazgāju zobus, noskaloju
seju, un drīz jau uz bāņa stopēt.
Noiets no telts plīšanas vietas, bij visnotaļ liels ~
13.5 km, tomēr jūtos visnotaļ možs. Ar stopēšanu veicās labi. Nu nosacīti labi.
Ātri noķēru busiņu, kas dodas uz Haikou, taču uzreiz jau sapratu, ka prasīs
naudu onkuļi. Biju gan pārāk noguris, lai meklētu citus vedējus, tāpēc, izlēmu
tēlot muļķi un braukt, tad jau beigās redzēs, kā būs.
Esot Haikou, kā jau gaidīts šoferis un biedri prasa naudu
- 150Y. Protams, nemaksāju, tas gan tā neglītāk, jo zināju, ka viņi prasīs.
Taču, reizēm jāizmanto neglītākas metodes, lai nokļūtu, kur nepieciešams.
Atrunājos, ka neko pa naudu sākumā konkrēti viņi neteica. Paldies, un devos
ielās.
Sazinos ar Ričardu, kur manas siltās drēbes glabājas.
Drīz jau esmu Ričarda mītnē, kur varu izmazgāt drēbes un izgulēt nopelnīto
diendusu.
Vakarā ar Ričardu un vel divām ķīniešu Couchsurferēm
dodamies uz KTV, labi daudz aliņi, smieklīgas pļāpas un vēls vakara miegs.
10.02
Mostos pavēlu, šodien došos atpakaļ
uz kontinentālo Ķīnu, kuģītis, plānots pustrijos dienā. Sapakojos, un
atvadījies no izpalīdzīgā CS hosta dodos pilsētā, ostas virzienā.
Šis kuģīša brauciens nebija diez ko
patīkams. Tik vien kā smuka jūra un skats uz balto Haikou pilsētu. Pašsajūta švaka,
laikam vakardienas aliņi un jūras viļņi nav tas labākais kokteilis. Lai vai kā
ar šķērmu dūšu un nogurušu seju esmu atpakaļ Xuvenas ciemā, kur mīt Adrians,
skolnieks, ko satiku turpceļā uz Hainan salu.
Sazinājies satiku Adrianu un
dodamies uz staciju mēģināt iegādāties vilciena biļeti man atpakaļceļam. Kā jau
bijām iedomājušies dažas dienas pirms Ķīniešu jaunā gada, visas biļetes, pat stāvvietas
izpirktas.
Kad liekas nav varianti, rodas varianti. Satiekam
jaunieti Bao. Kurš arī pošas ar vilcienu doties viduszemes vidus virzienā. Viņš
gan dabūjis biļeti no Xuvenas tik vienai pieturai, taču, vilcienā varot par
nedaudz lielāku naudu nopirkt stāvvietas biļeti, cik tālu vien vajag. Par
nelaimi, vai man par laimi, viņa draudzene nav tikusi brīva no darba, un viņš
plāno braukt viens. Biļetes gan viņam divas, un draudzenes neizmantoto biļeti
viņš piedāvā man atdāvināt. Tavu laimi, un vilciens jau šovakar, tādā garā
varēšu aizvizināties un rīt naktī būšu Zhengzhou dižpilsētā, kas turpat pie
manas Jišanas vien ir.
Par godu šim veiksmīgajam gadījumam aicinu abus draugus
pusdienās, paņemam ceptu pīli, baklažānus un citus gardumus. Viss šķiet
perfekti, līdz brīdim, kad jāmaksā.
Tā kā ēst aicināju es, tad arī
pašsaprotami, ka par visu maksāju es. Taču maka ta nav!
Biju atstājis maku uz somas un kāds to
nemanāmi paņēmis, nav ne bankas kartes, ne naudas, nekas. Biļete no Bao gan vel
drošībā, man kabatā. Izmeklējam tuvējās grāvmalas, varbūt izmesta maks bez naudas.
Diemžēl nekas neatrodas. Sarunāju ka aizņemšos naudu no Adriana tēva un, esot
Jišanā, atsūtīšu naudu atpakaļ.
Saskumuši sēžam pie stacijas, kad
zvana restorāna, kur man zuda maks, īpašnieks. Kāds tikko no garām braucoša
mopēda, pie restorāna, izmetis manu maku. Nauda gan nav taču viss cits vietā.
Wuhuu!! Veikli esam pie restorāna un mans maks manās rokās, tad ātri līdz
bankomātam un viss šķiet atkal rožaināks.
23:07 kāpjam vilcienā, jābrauc būs
24 stundas, jāatgādina, ka sēdvieta nav, tik stāvvietas biļete, kas veiksmīgi
jāpagarina, vilcienā esot.
11.02
Braucam jau vairākas stundas un kontrole kā nenāk, tā
nenāk. Brīdī, jau rīta pusē, kad Bao teicās nākam kontrolei un varēs nopirkt
biļeti, izlemju, pašam šķiet, perfektu variantu, noslēpties no kontroles un
nepirkt biļeti. Bao uz mani tā aizdomīgi paskatījās, taču saprata, un neko
neprotestēja.
Pirmoreiz noslēpos tualetē, pēcāk rakņājos pa somām, un
vēl tā visādi, līdz ap pulksten vieniem naktī, biju nonācis Zhengzhou pilsētā.
Vel gan uzdevums bija tikt ārā no stacijas, jo Ķīnā biļeti jāuzrāda, ejot ārā
no stacijas. Man, kā zināms, biļete nebija, tamdēļ samuldējos, ka pazaudēju un
nezinu cik maksāja jo draugs pirka.
Galu galā veiksmīgi tiku ārā un kopumā biju atpelnījis no
maka nozagtos ~ 400Y.
12.02
Uzreiz nopirku biļeti tālāk līdz
Sanmenxia. Pabrokastoju tuvējā nūdeļu ēstuvē un ap 4:00 sēdos vilcienā. Ceļā uz
Sanmenxia patīkami pārsteidza sasnigušie viduszemes pakalni. Ļoti glīti un patīkami
ziemīgi, pēc tropu atpūtas.
Rīta autobuss uz Yunchengu, tālāk uz
Jišanu un pēcpusdienā esmu atpakaļ savā mītnē.
