Ceļo: Uģis, Toms, Elīna Maršruts: Līdz, augšā, tur, lejā un atpakaļ :).
Ar sakostiem zobiem, stīvi kāpju lejup pa trepēm, nākot no kārtējās novadītās stundas. Kājas sāp, un tas viss, kad pagājušas jau trīs dienas kopš mana otrā Huashan apmeklējuma. Rīt modīšos un kājas būs kā jaunas.. nodomāju un dziedu tālāk savu ikdienas dzīvi..
Vēl reizi doties uz izsenis izslavēto Zieda kalnu(Huashan) izplānojām jau Janvārī. Atlika vien sagaidīt siltāku laiku un sakombinēt datumus. Reize pienāca 10. Aprīlī. Sākumā plānotais dalībnieku skaits sarucis no 11 uz septiņi un galu galā, tā pa nopietnam kopā, kāpām vien trīs.. visi Latvieši.. Es, Toms un Elīna.
Pēc Luojangas piedzīvojumiem skolā atgriezos Otrdienas vakarā, tamdēļ izlēmu šonedēl kārtīgi strādāt.. ti novadīt visas stundas, arī Piektdienas vakarā paredzētās. Saplānoju, ka būšu pie kalna Sestdienas rītā. Austrālis Gajs plus trīs Holandes jaunieši(Kjults, Annika, Suzanna) turp dodas jau Piektdienas pēcpusdienā. Līdzīgi viņiem arī Toms & Elīna, tik no Baoji puses.
Pa dienu gan atklājās pārpratumi un minētais ārzemnieku četrinieks mani cer sagaidīt jau vakarā. Neko vairs mainīt nevaru un nolemjam no rīta sazināties.. ja tikšu pie kalna agrumā, kāpsim kopā, ja ne, šie sāks kāpt un augšā gan jau satiksimies.
T & E tikmēr vilcienā atraduši vietējo draugu/naktsmājas un neatkarīgi no citiem atpūšas kalnam tuvējā ciemā, gatavojoties rītdienas kāpienam.
Izmazgājis drēbes, uzlieku lādēties kamerai baterijas. Modinātājs uz pieciem rītā. Celšos un došos stopēt uz kalnu.
10.04.
Modinātājs modina agrumā. Nedaudz apsvēris domu, necelties un sust tālāk zem siltās segas, tomēr saņemos un sniedzos ieskrūvēt spuldzīti piegultas lampā. Apžilbu.. bāc! Ja tikšu ieslēgt mūziku, tad miegs būs uzveikts. Saņemos un, sperot pāris soļus uz vēsās flīžu grīdas, esmu ticis līdz datoram. Sataustu īsto pogu un ar maigu datora rūcienu, īso pīkšķi sākas mana Huashan diena.
Materializējot pozitīvu dienu, vēl reizi ietinos segā un nu jau ar smaidīgu ‘Labrīt!’ mostos, aktīvas mūzikas pavadībā. Ierastās mantas.. guļammais, telts, tīra kārta drēbju, plus vel Toma vēstule, Luojangā dāvinātais vinčiks somā un esmu gatavs ceļam.Pirms sešiem dodos ceļā. Kā tieši reizē ar skolniekiem, kas dodas uz rīta ierindu skolas priekšā. Pārmiju neskaitāmus ‘Good morning’ un soļoju pilsētas virzienā, kur paredzēts stopēt līdz Yunchengai.
Kā ierasts rīta pusē, laiks drēgns. Dungodams stopēju mašīnas.. kaut kā neiet, un ja godīgi, šai vietā nekad nav pārāk labi veicies. Atturējies kārdinājumam kāpt jau trešajā autobusā, beidzot noturās mašīna. Paveda gan tik 2 kilometrus, taču stopēšanas vieta, jau balti ziedoša dārza tiešā tuvumā.
Ja izskatās labi, tad arī jūtās labi. Ja jūtās labi, tad veicās labi. Un veicās labi. Pēc minūtes,jau esmu vietējā policista vāģī, lai nokļūtu 20 km attālajā Zhaidian ciematā. Klasiskas runas un laba vēlējumi līdz, rokas sasildījis, raušos norunātajā vietā atpakaļ uz ceļa, lai stopētu tālāk. Laiks šķiet nepielūdzams un, lai kaut cik laicīgi sasniegtu kalnu vajag ātri nostopēt ātras mašīnas. Kā uz mājienu, nostopējas busiņš līdz Yunchengai. Prieks! Diemžēl līdz pilnīgai laimei busiņam pietrūka ātruma īpašības.. braucām vidēji ar 65 km/h. Lai vai kā uz priekšu tiku un 8:00 jau biju labi zināmajā Yunchengā.
Padodu ziņu ārzemju kolēģiem, ka kavēšos.. tiksimies kalnā. Ar Latviešiem norunāts tikties vēlākais 10 pie ieejas. Ir doma paspēt un laiku netērējot, atlieku paikas iepirkšanu uz vēlāku laiku. Dodos augšup uz bāņa, cerībā ātri veikt atlikušos 130 km līdz Huashanam.. Fortūna šķiet ar mani un jau pirmā mašīna stājas, lai vestu līdz Yongji. Brauciens pozitīvi ātrs un 50 km paiet nemanot.
Turpinājums gan nedaudz negaidīts. Kā ierasts nostājos stopēt bāņa uzbrauktuvē. Nostājos gan tālāk kā parasti, jo vietu, kur parasti stopēju bij’ okupējuši 3 pensijas vecuma vietējie. Domāju, neko.. pagaidīšu, brauks autobuss, šie sakāps un būs miers.. taču nekā. Pirmais autobuss apstājās un atvēris durvis tik pat ātri uzņēma ātrumu. Tā īsti nepētiju kapēc.. gaidīju tālāk. Lieki piebilst, ka ar stopēšanu īsti nevedās.. Penči nu sadalījušies 2 : 1 turpināja lēnām bīdīties manā virzienā. Nācās atkāpties arvien tālāk no optimālās stopēšanas pozīcijas...
Beidzot piestāj autobuss.. pat divi. Un skriedami pie durvīm abi vīriešu dzimuma pensionāri sāk kauties. Jēgu nesapratu, gan jau ka nebija. Jo autobusā vieta pietika visiem un līdz autobusa atnākšanai nekādas vardarbīgas pazīmes viņu starpā netiku manījis. Varbūt pie vainas trešais personāžs.. sirmā kundze.., kura gan pēcāk lojāli sekoja un šķita bij' vecākā kunga sieva. Tātad iemesls skaidrs nebija. Bija vien skaidrs, ka koferis un maisiņi iet pa gaisu.. drēbes un dārzeņi pa asfaltu. Neliela humora deva rītam, taču visai liela laika bremze manam plānam tikt laicīgi kalnā.
Iesēdos vienā no autobusiem un gaidīju braucienu.. Pēc minūtēm 15 kaislības šķiet norimušas un arī visas drēbes/dārzeņi salikti atpakaļ maisiņos. Naidīgās puses iesēdinātas katra savā autobusā un ceļš turpinās. Vel cerība uz desmitiem būt pie kalna, tā gan izplēn sākoties ceļa sastrēgumiem pirms provinču atdalošās Huanhe upes. Un pēdīgie 30 km jau Shaanxi provinces robežās pagāja ne vairāk, ne mazāk kā 2 stundās. Varat iedomāties kā varētu justies, zinot ka tā jau kavēju.. Mainīt gan neko nevaru un visiem spēkiem centos nepadoties dusmām.. Zin’ izdevās diezko labi. pa ceļam sēžot auto rindā iepirku 4 cūkgaļas binzi – ielburgerus, ūdeni. Kā sak’ pabrokastoju un paēdis Uģis, kā ierasts arī laimīgāks..
Pusdivpadsmitos esmu nokļuvis pie kalna. Tā kā acīmredzami kavēju nolemju ar autobusu braukt līdz funikulierim un kāpt līdz ziemeļu smailei pa Zaldātu taku. Vajadzētu būt, ka tā noķertu vismaz Latviešus. Visas cenas divreiz dārgākas kā bij’ ziemā. Slapstīties un meklēt kādu bezmaksas ieeju nav laika. Noskaitu naudu pa biļetēm un drīz jau traucos kalnos zaļajā autobusiņā. Kāpiens paredzams smags, tamdēļ džīnas tiek nomainītas ar šortiem.. Pirms kāpiena pārkārtoju somu. Iemalkoju ūdeni un veiklos soļos dodos takā.
Tikmēr ārzemnieki jau sasnieguši augstāko smaili.. nezinu gan ko viņi plāno tālāk darīt. Man pašam telts līdzi un līdz vakaram laika navālam. Nav jausmas arī cik tālu Toms un Elīna. Sakaru nav, ceru uz veiksmīgu tikšanos Ziemeļu smailē.
12:20.. kāpiens sākas smagi, jo kājas kļūst klučos jau pēc pirmajiem 20 pakāpieniem, bet priekšā vēl dikti dikti daudz. Karsts un aizdusa, ka negribās pat atsvēcināt daudzos pretīmnākošos ķiniešus.. Prieks gan par saules parādīšanos.. kāpjot augstāk arī spēki rodas vairāk.. nodomāju ka, ja šis kalns tik maksimāli izsūc cilvēkus fiziski, un ja visumā nav nekas vienvirziena tad noteikti, ka dod maktan daudz cita veida enerģijas arī atpakaļ. Aizdomīgi paskatos augšup uz daudzajiem funikulieriem.., Lai vai kā, pasmeļos šo to no kokiem, akmeņiem, klintīm un dziedot/dvešot populāras latviešu estrādes dziesmas turpinu kāpienu. Pa laikam iepauzēju, lai skaļi skaļi sauktu kolēģu vārdus.. ka’zi varbūt sadzird.. Atsaucās gan tikai ķīnieši, pietam viņiem nav kārtīga saucamā balss, bet vairāk kādas ģībstošas kaijas cienīga. Migrēnu nevajag, tā jau grūti un nolemju kāpt tik augstāk...
Negaidīti ātri saskatu jau Ziemeļu smaili.. sevis netaupošs kāpiens un 13:50 esmu pie pirmā mērķa. Pusotra stunda.. nav slikti. Tagad gan uzdevums uzminēt, kur mani Latviešu kolēģi. Mēģinu saukt, bet bezjēdzīgi, jo man apkārt savs tūkstotis šūmējoši ķīnieši. Soma ar velk pie zemes. Atsēžos un tiesādams priekšpēdējo binzi veros kalnos. Veros, ēdu, pagriežos un kā uz pasūtījumu redzu.. Toms i Elīna. Prieks pilda nogurušo auru. Sasvēcinos un svēti Tomam nododu līdzi nesto vēstuli, kas adresātu meklējusi jau no Ziemassvētku laika.
Sazinoties ar rakstā minētajiem ārzemju paziņām, noprotam, ka viņi jau lejup kāpienā un ja sanāks tikties, tad uz brīdi trepēs, mums augšup dodoties. Nav jau tā ka skumstu. Ir pietiekoši ko runāt un apspriest savā tautiešu kompānijā.
Saules sīldīts garstāvoklis uz 150%.. Ievērtējam ziemeļu smaili.. pa pāris bildēm un verot skatu augstāk drosmīgi dodamies pārejo kalnu iekarot.
Mums ar Tomu kalns jau zināms. Ir arī speciālvietas, kur jādzer aliņš vai jāēd ‘īstie’ cepumi, tā teikt tradīciju ieturot. Ieturot staltu stāju, soļojam augstāk kalnā. Cilvēku jūra. Nevar salīdzināt ar ziemas kāpienu, kad trepēs varēja justies brīvi. Šoreiz cīnamies ne vien ar kalnu, bet arī ar daudzajiem lejupkāpējiem. Sajūta nedaudz kā sastrēguma stundā dižpilsētas viducī.
Pēc neilgas kāpšanas jau esam tradīcijas vietā, kur mantu nesēja melodiskajā dziesmā klausoties ieturamies ar labi zināmo Snow aliņu. Saule žilbina, liekot acīm miegties visai šķībā lenķī, nu vismaz nedaudz pašiem liekas, ka iejūkam pūlī.. :)
Kājas gurst, kā jau pieredzēts. Arī saule izlēmusi slēpties. Nu karsts jau vienalga un no kāpšanas mugura slapja. Nākamā pieturvietā notiesājam olas ar majonēzi. Diezgan cūcīgi uzvedās blakus pusdienojušās jaunkundzes. Nu ja skatoties ieslēdz vērotājam rietumniecisko standartu... Tā spļaudijās, rukšojās, galu galā vel sāka ar mums runāties. Neko, jautri. Pārsteidzām, ka varam šo to viņu mēlē, sasmējāmies un devāmies tālāk kalnā. Šodien plānots izstaigāt Rietumu smaili, kur ziemā ar Tomu palikām vēsajā hostelī.
Lai arī nedaudz miglā, taču vel ar gaismu esam Rietumu spicē. Smukumskati, atbalsis un bildes. Vējš gan spēcīgāks, diezgan baisu padara klints dzegas tuvāku apskati, taču Letiņu krampis jūtas drošs un aizlienam, cik tālu nu horizontāli iespējams.
Krēslai nomācoties atrodam pieklājīgu vietu naktsmītnei. Sanāk ceļā no Rietumu uz Dienvidu smaili, nedaudz pie templīša, kur iegūstami „Varoņu” suvenīri. Uzkožam palikušos cepumus, iztukšojam Luojangas vinčiku. Man tas īpaši patika, arī tapēc ka bija gardi, taču lielāko ties tas iepriecināja muguru, jo soma nu kļuva pa trešdaļu vieglāka. Pēc laba vīna malkošanas arī miegs nav tālu jāmeklē un drīz vien iemiegu.
11.04
Rīts, Dzestrais modina agri. Naktī viegli līņāja, un no telts paveroties, esam drūmā miglā, no kalnapakšas tas droši ka saucās mākonis.. Nu nav jau kam sūdzēties, tik nedaudz žēl, ka smukās kalnu grēdas, kores un saulainās ainavas nu jāatliek uz nākamo šeitnākšanas reizi.
Sapakojamies, izpurinām telti un dodamies uz netālo mājeli pēc „varoņ’’’ suvenīriem.
Ceļā no Rietumu uz Dienvidu smaili ir mājele/templīts/veikals/kafejnīca.. nu vieta, kur uzrādot biļeti, kāpēji, kas ceļu sākuši no pašas pakājes, pa garo ceļu kājām, ierakstās viesu grāmatā un saņem ļoti glītus stikla medāļus.
Man gan šoreiz bļembuks nespīd, jo ceļu sāku pa Zaldātu taku. Nu viens jau ir no ziemas kāpiena, taka bēda, nelielā. Toms, Elīna apbalvoti un nu varam doties Dienvidu smailes un bīstamākās takas virzienā. Pirms soļot vel ieturot tradīciju pabrokastojam ar supergardajiem Orion šokolādes lielcepumiem.
Pulkstenis pietiekoši agrs, lai nebūtu jāgrūstās un visnotaļ veikli esam Zieda kalna visaugstākajā spicē. Pelnīta elpas atvilkšana. Elīnas sarkanās bantes palaizšana vējā(mēs ar Tomu savas veiksmes bantes jau palaidām Decembrī). Nopriecājamies par veikumu un nu.. priekšā pasaules bīstamākā taka?
Šoreiz jau zinām kur un kā iet, tādejādi veikli vien esam atstājuši lielsomas pirmstakas templītī un saņēmuši drošības sistēmas, karabīnes kāpjam takā. Kā pēc pirmās reizes nosolījies, šoreiz karabīni pie troses nekabinu. Pieāķējos pats pie sevis un dodos lejup gar miglas aprasoto klinti.
Lai arī nedaudz slidens, taču ņešķiet baisi, jo mākoņa biezumā tālāk pa 10 m neredz un aiza, kur varētu krist ir tikpat miglā tīta kā ezītis ceļa uz lācīša mītni. Piesēžam uz laipiņas, atpūtinot kājas. Mitrā mākoņa iekšpuse gan nerosina uz ilgu piesēdni, uzdziedam un.. tālāk takā.
Klinšu taka pieveikta un nu palikusi vēl pēdīgā Austrumu smaile, ko iekarot. Tur arī dodamies. Arī šoreiz austrumsmailes klints taka slēgta. Droži vien, ka nebūtu gājuši tāpat, taču nu nebija galva jālauza. Būs ko nākamreiz atklāt.
Izmetam loku gar vidussmaili un nu ceļš lejup.. Līdzīgi kā ziemā, izmantojam zaldātu taku. Neredz neko un šķiet ka no nekurienes iznirst pretīmnākošie, elsojošie stāvi. Ir diezgan sirreāla sajūta, arī slidens, tamdēļ kāpiens uzmanīgs. Reizi, tā smuki nogāzos, ka varēju ievelties strautā, taču jāatzīst.. gāzos speciāli, droši ka dēļ noguruma un jautrā garstāvokļa nedaudz gribējās pamuļķoties.
Galu galā tā riktīgi skrēju, tipinot pa pakāpieniem lejup. Atrāvos no kolēģiem un ticis pakājē izklājos tādā kārtīgā peļķē uz betona bluķa. Jutos superpārguris, muskuļi neklausīja un izmocītās kustības pavadīja krampji. Huh.. bet priecīgs.. :)
Arī Toms un Elīna klāt. Visi maktan izmocīti. Mums ar Tomu gan nav gana un izlemjam kāpt lejup līdz ciemam ar kājām. Elīnc atpūšoties ar autobusu un sagaida mūs zemāk. Labs darbs, kas padarīts..
Nokaulēts taksis līdz Stacijai.. vilciena biļetes gan tik vakarā un ir laiks iekost Gongbaojiding, jeb vistas gabaliņi ar zemesriekstiem un piedevām.. ņammīgi.. iepērkam burbuļotos dzērienus un nododamies ķīniešu populārās kāršu spēlei - Boss, kā es to saucu.
Vakara vilciens gan mums katram uz savu pusi.. atvadamies, līdz citiem piedzīvojumiem..
Likās ka ceļš galā, taču man vēl priekšā nakts Houma. Ierados no sava ciema 30 km attālajā pilsētelē ap vieniem naktī. Loģiski, ka nav sabiedriskā transporta, pirmais autobuss, tikai kā no rīta. No rīta arī stundas jau pusdeviņos.. Pamielojies ar nūdelēm, aliņu un kafiju nomitinos interneta kafejnīca gaidot rītu.
Rīts lietaini dranķīgs, taču ved uz mītni. Neilgi pirms skolas esmu ‘mājās’.
Bija pieklājīgs pasākums, un nu Huashans man ieciklējies, kā vieta kur vismaz reizi pāris gados nosolos atgriezties.
Turās!
