Huashan - pasaules bīstamākā taka? #2 (Soļi mākoņos..)

Brīvs brīdis sanācis, lai pabeigtu Huashana jeb Zieda kalna 2. Iekarošanas.. Pirmās iekarošanas apraksts šeit..

http://braaleens.blogspot.com/2010/02/huashan-bistamaka-taka.html

Aprīlis 2010

Ceļo: Uģis, Toms, Elīna

Maršruts: Līdz, augšā, tur, lejā un atpakaļ :).

Ar sakostiem zobiem, stīvi kāpju lejup pa trepēm, nākot no kārtējās novadītās stundas. Kājas sāp, un tas viss, kad pagājušas jau trīs dienas kopš mana otrā Huashan apmeklējuma. Rīt modīšos un kājas būs kā jaunas.. nodomāju un dziedu tālāk savu ikdienas dzīvi..

Vēl reizi doties uz izsenis izslavēto Zieda kalnu(Huashan) izplānojām jau Janvārī. Atlika vien sagaidīt siltāku laiku un sakombinēt datumus. Reize pienāca 10. Aprīlī. Sākumā plānotais dalībnieku skaits sarucis no 11 uz septiņi un galu galā, tā pa nopietnam kopā, kāpām vien trīs.. visi Latvieši.. Es, Toms un Elīna.

Pēc Luojangas piedzīvojumiem skolā atgriezos Otrdienas vakarā, tamdēļ izlēmu šonedēl kārtīgi strādāt.. ti novadīt visas stundas, arī Piektdienas vakarā paredzētās. Saplānoju, ka būšu pie kalna Sestdienas rītā. Austrālis Gajs plus trīs Holandes jaunieši(Kjults, Annika, Suzanna) turp dodas jau Piektdienas pēcpusdienā. Līdzīgi viņiem arī Toms & Elīna, tik no Baoji puses.

Pa dienu gan atklājās pārpratumi un minētais ārzemnieku četrinieks mani cer sagaidīt jau vakarā. Neko vairs mainīt nevaru un nolemjam no rīta sazināties.. ja tikšu pie kalna agrumā, kāpsim kopā, ja ne, šie sāks kāpt un augšā gan jau satiksimies.

T & E tikmēr vilcienā atraduši vietējo draugu/naktsmājas un neatkarīgi no citiem atpūšas kalnam tuvējā ciemā, gatavojoties rītdienas kāpienam.

Izmazgājis drēbes, uzlieku lādēties kamerai baterijas. Modinātājs uz pieciem rītā. Celšos un došos stopēt uz kalnu.

10.04.

Modinātājs modina agrumā. Nedaudz apsvēris domu, necelties un sust tālāk zem siltās segas, tomēr saņemos un sniedzos ieskrūvēt spuldzīti piegultas lampā. Apžilbu.. bāc! Ja tikšu ieslēgt mūziku, tad miegs būs uzveikts. Saņemos un, sperot pāris soļus uz vēsās flīžu grīdas, esmu ticis līdz datoram. Sataustu īsto pogu un ar maigu datora rūcienu, īso pīkšķi sākas mana Huashan diena.

Materializējot pozitīvu dienu, vēl reizi ietinos segā un nu jau ar smaidīgu ‘Labrīt!’ mostos, aktīvas mūzikas pavadībā. Ierastās mantas.. guļammais, telts, tīra kārta drēbju, plus vel Toma vēstule, Luojangā dāvinātais vinčiks somā un esmu gatavs ceļam.Pirms sešiem dodos ceļā. Kā tieši reizē ar skolniekiem, kas dodas uz rīta ierindu skolas priekšā. Pārmiju neskaitāmus ‘Good morning’ un soļoju pilsētas virzienā, kur paredzēts stopēt līdz Yunchengai.

Kā ierasts rīta pusē, laiks drēgns. Dungodams stopēju mašīnas.. kaut kā neiet, un ja godīgi, šai vietā nekad nav pārāk labi veicies. Atturējies kārdinājumam kāpt jau trešajā autobusā, beidzot noturās mašīna. Paveda gan tik 2 kilometrus, taču stopēšanas vieta, jau balti ziedoša dārza tiešā tuvumā.

Ja izskatās labi, tad arī jūtās labi. Ja jūtās labi, tad veicās labi. Un veicās labi. Pēc minūtes,jau esmu vietējā policista vāģī, lai nokļūtu 20 km attālajā Zhaidian ciematā. Klasiskas runas un laba vēlējumi līdz, rokas sasildījis, raušos norunātajā vietā atpakaļ uz ceļa, lai stopētu tālāk. Laiks šķiet nepielūdzams un, lai kaut cik laicīgi sasniegtu kalnu vajag ātri nostopēt ātras mašīnas. Kā uz mājienu, nostopējas busiņš līdz Yunchengai. Prieks! Diemžēl līdz pilnīgai laimei busiņam pietrūka ātruma īpašības.. braucām vidēji ar 65 km/h. Lai vai kā uz priekšu tiku un 8:00 jau biju labi zināmajā Yunchengā.

Padodu ziņu ārzemju kolēģiem, ka kavēšos.. tiksimies kalnā. Ar Latviešiem norunāts tikties vēlākais 10 pie ieejas. Ir doma paspēt un laiku netērējot, atlieku paikas iepirkšanu uz vēlāku laiku. Dodos augšup uz bāņa, cerībā ātri veikt atlikušos 130 km līdz Huashanam.. Fortūna šķiet ar mani un jau pirmā mašīna stājas, lai vestu līdz Yongji. Brauciens pozitīvi ātrs un 50 km paiet nemanot.

Turpinājums gan nedaudz negaidīts. Kā ierasts nostājos stopēt bāņa uzbrauktuvē. Nostājos gan tālāk kā parasti, jo vietu, kur parasti stopēju bij’ okupējuši 3 pensijas vecuma vietējie. Domāju, neko.. pagaidīšu, brauks autobuss, šie sakāps un būs miers.. taču nekā. Pirmais autobuss apstājās un atvēris durvis tik pat ātri uzņēma ātrumu. Tā īsti nepētiju kapēc.. gaidīju tālāk. Lieki piebilst, ka ar stopēšanu īsti nevedās.. Penči nu sadalījušies 2 : 1 turpināja lēnām bīdīties manā virzienā. Nācās atkāpties arvien tālāk no optimālās stopēšanas pozīcijas...

Beidzot piestāj autobuss.. pat divi. Un skriedami pie durvīm abi vīriešu dzimuma pensionāri sāk kauties. Jēgu nesapratu, gan jau ka nebija. Jo autobusā vieta pietika visiem un līdz autobusa atnākšanai nekādas vardarbīgas pazīmes viņu starpā netiku manījis. Varbūt pie vainas trešais personāžs.. sirmā kundze.., kura gan pēcāk lojāli sekoja un šķita bij' vecākā kunga sieva. Tātad iemesls skaidrs nebija. Bija vien skaidrs, ka koferis un maisiņi iet pa gaisu.. drēbes un dārzeņi pa asfaltu. Neliela humora deva rītam, taču visai liela laika bremze manam plānam tikt laicīgi kalnā.

Iesēdos vienā no autobusiem un gaidīju braucienu.. Pēc minūtēm 15 kaislības šķiet norimušas un arī visas drēbes/dārzeņi salikti atpakaļ maisiņos. Naidīgās puses iesēdinātas katra savā autobusā un ceļš turpinās. Vel cerība uz desmitiem būt pie kalna, tā gan izplēn sākoties ceļa sastrēgumiem pirms provinču atdalošās Huanhe upes. Un pēdīgie 30 km jau Shaanxi provinces robežās pagāja ne vairāk, ne mazāk kā 2 stundās. Varat iedomāties kā varētu justies, zinot ka tā jau kavēju.. Mainīt gan neko nevaru un visiem spēkiem centos nepadoties dusmām.. Zin’ izdevās diezko labi. pa ceļam sēžot auto rindā iepirku 4 cūkgaļas binzi – ielburgerus, ūdeni. Kā sak’ pabrokastoju un paēdis Uģis, kā ierasts arī laimīgāks..

Pusdivpadsmitos esmu nokļuvis pie kalna. Tā kā acīmredzami kavēju nolemju ar autobusu braukt līdz funikulierim un kāpt līdz ziemeļu smailei pa Zaldātu taku. Vajadzētu būt, ka tā noķertu vismaz Latviešus. Visas cenas divreiz dārgākas kā bij’ ziemā. Slapstīties un meklēt kādu bezmaksas ieeju nav laika. Noskaitu naudu pa biļetēm un drīz jau traucos kalnos zaļajā autobusiņā. Kāpiens paredzams smags, tamdēļ džīnas tiek nomainītas ar šortiem.. Pirms kāpiena pārkārtoju somu. Iemalkoju ūdeni un veiklos soļos dodos takā.

Tikmēr ārzemnieki jau sasnieguši augstāko smaili.. nezinu gan ko viņi plāno tālāk darīt. Man pašam telts līdzi un līdz vakaram laika navālam. Nav jausmas arī cik tālu Toms un Elīna. Sakaru nav, ceru uz veiksmīgu tikšanos Ziemeļu smailē.

12:20.. kāpiens sākas smagi, jo kājas kļūst klučos jau pēc pirmajiem 20 pakāpieniem, bet priekšā vēl dikti dikti daudz. Karsts un aizdusa, ka negribās pat atsvēcināt daudzos pretīmnākošos ķiniešus.. Prieks gan par saules parādīšanos.. kāpjot augstāk arī spēki rodas vairāk.. nodomāju ka, ja šis kalns tik maksimāli izsūc cilvēkus fiziski, un ja visumā nav nekas vienvirziena tad noteikti, ka dod maktan daudz cita veida enerģijas arī atpakaļ. Aizdomīgi paskatos augšup uz daudzajiem funikulieriem.., Lai vai kā, pasmeļos šo to no kokiem, akmeņiem, klintīm un dziedot/dvešot populāras latviešu estrādes dziesmas turpinu kāpienu. Pa laikam iepauzēju, lai skaļi skaļi sauktu kolēģu vārdus.. ka’zi varbūt sadzird.. Atsaucās gan tikai ķīnieši, pietam viņiem nav kārtīga saucamā balss, bet vairāk kādas ģībstošas kaijas cienīga. Migrēnu nevajag, tā jau grūti un nolemju kāpt tik augstāk...

Negaidīti ātri saskatu jau Ziemeļu smaili.. sevis netaupošs kāpiens un 13:50 esmu pie pirmā mērķa. Pusotra stunda.. nav slikti. Tagad gan uzdevums uzminēt, kur mani Latviešu kolēģi. Mēģinu saukt, bet bezjēdzīgi, jo man apkārt savs tūkstotis šūmējoši ķīnieši. Soma ar velk pie zemes. Atsēžos un tiesādams priekšpēdējo binzi veros kalnos. Veros, ēdu, pagriežos un kā uz pasūtījumu redzu.. Toms i Elīna. Prieks pilda nogurušo auru. Sasvēcinos un svēti Tomam nododu līdzi nesto vēstuli, kas adresātu meklējusi jau no Ziemassvētku laika.

Sazinoties ar rakstā minētajiem ārzemju paziņām, noprotam, ka viņi jau lejup kāpienā un ja sanāks tikties, tad uz brīdi trepēs, mums augšup dodoties. Nav jau tā ka skumstu. Ir pietiekoši ko runāt un apspriest savā tautiešu kompānijā.

Saules sīldīts garstāvoklis uz 150%.. Ievērtējam ziemeļu smaili.. pa pāris bildēm un verot skatu augstāk drosmīgi dodamies pārejo kalnu iekarot.

Mums ar Tomu kalns jau zināms. Ir arī speciālvietas, kur jādzer aliņš vai jāēd ‘īstie’ cepumi, tā teikt tradīciju ieturot. Ieturot staltu stāju, soļojam augstāk kalnā. Cilvēku jūra. Nevar salīdzināt ar ziemas kāpienu, kad trepēs varēja justies brīvi. Šoreiz cīnamies ne vien ar kalnu, bet arī ar daudzajiem lejupkāpējiem. Sajūta nedaudz kā sastrēguma stundā dižpilsētas viducī.

Pēc neilgas kāpšanas jau esam tradīcijas vietā, kur mantu nesēja melodiskajā dziesmā klausoties ieturamies ar labi zināmo Snow aliņu. Saule žilbina, liekot acīm miegties visai šķībā lenķī, nu vismaz nedaudz pašiem liekas, ka iejūkam pūlī.. :)

Kājas gurst, kā jau pieredzēts. Arī saule izlēmusi slēpties. Nu karsts jau vienalga un no kāpšanas mugura slapja. Nākamā pieturvietā notiesājam olas ar majonēzi. Diezgan cūcīgi uzvedās blakus pusdienojušās jaunkundzes. Nu ja skatoties ieslēdz vērotājam rietumniecisko standartu... Tā spļaudijās, rukšojās, galu galā vel sāka ar mums runāties. Neko, jautri. Pārsteidzām, ka varam šo to viņu mēlē, sasmējāmies un devāmies tālāk kalnā. Šodien plānots izstaigāt Rietumu smaili, kur ziemā ar Tomu palikām vēsajā hostelī.

Lai arī nedaudz miglā, taču vel ar gaismu esam Rietumu spicē. Smukumskati, atbalsis un bildes. Vējš gan spēcīgāks, diezgan baisu padara klints dzegas tuvāku apskati, taču Letiņu krampis jūtas drošs un aizlienam, cik tālu nu horizontāli iespējams.

Krēslai nomācoties atrodam pieklājīgu vietu naktsmītnei. Sanāk ceļā no Rietumu uz Dienvidu smaili, nedaudz pie templīša, kur iegūstami „Varoņu” suvenīri. Uzkožam palikušos cepumus, iztukšojam Luojangas vinčiku. Man tas īpaši patika, arī tapēc ka bija gardi, taču lielāko ties tas iepriecināja muguru, jo soma nu kļuva pa trešdaļu vieglāka. Pēc laba vīna malkošanas arī miegs nav tālu jāmeklē un drīz vien iemiegu.

11.04

Rīts, Dzestrais modina agri. Naktī viegli līņāja, un no telts paveroties, esam drūmā miglā, no kalnapakšas tas droši ka saucās mākonis.. Nu nav jau kam sūdzēties, tik nedaudz žēl, ka smukās kalnu grēdas, kores un saulainās ainavas nu jāatliek uz nākamo šeitnākšanas reizi.

Sapakojamies, izpurinām telti un dodamies uz netālo mājeli pēc „varoņ’’’ suvenīriem.

Ceļā no Rietumu uz Dienvidu smaili ir mājele/templīts/veikals/kafejnīca.. nu vieta, kur uzrādot biļeti, kāpēji, kas ceļu sākuši no pašas pakājes, pa garo ceļu kājām, ierakstās viesu grāmatā un saņem ļoti glītus stikla medāļus.

Man gan šoreiz bļembuks nespīd, jo ceļu sāku pa Zaldātu taku. Nu viens jau ir no ziemas kāpiena, taka bēda, nelielā. Toms, Elīna apbalvoti un nu varam doties Dienvidu smailes un bīstamākās takas virzienā. Pirms soļot vel ieturot tradīciju pabrokastojam ar supergardajiem Orion šokolādes lielcepumiem.

Pulkstenis pietiekoši agrs, lai nebūtu jāgrūstās un visnotaļ veikli esam Zieda kalna visaugstākajā spicē. Pelnīta elpas atvilkšana. Elīnas sarkanās bantes palaizšana vējā(mēs ar Tomu savas veiksmes bantes jau palaidām Decembrī). Nopriecājamies par veikumu un nu.. priekšā pasaules bīstamākā taka?

Šoreiz jau zinām kur un kā iet, tādejādi veikli vien esam atstājuši lielsomas pirmstakas templītī un saņēmuši drošības sistēmas, karabīnes kāpjam takā. Kā pēc pirmās reizes nosolījies, šoreiz karabīni pie troses nekabinu. Pieāķējos pats pie sevis un dodos lejup gar miglas aprasoto klinti.

Lai arī nedaudz slidens, taču ņešķiet baisi, jo mākoņa biezumā tālāk pa 10 m neredz un aiza, kur varētu krist ir tikpat miglā tīta kā ezītis ceļa uz lācīša mītni. Piesēžam uz laipiņas, atpūtinot kājas. Mitrā mākoņa iekšpuse gan nerosina uz ilgu piesēdni, uzdziedam un.. tālāk takā.

Klinšu taka pieveikta un nu palikusi vēl pēdīgā Austrumu smaile, ko iekarot. Tur arī dodamies. Arī šoreiz austrumsmailes klints taka slēgta. Droži vien, ka nebūtu gājuši tāpat, taču nu nebija galva jālauza. Būs ko nākamreiz atklāt.

Izmetam loku gar vidussmaili un nu ceļš lejup.. Līdzīgi kā ziemā, izmantojam zaldātu taku. Neredz neko un šķiet ka no nekurienes iznirst pretīmnākošie, elsojošie stāvi. Ir diezgan sirreāla sajūta, arī slidens, tamdēļ kāpiens uzmanīgs. Reizi, tā smuki nogāzos, ka varēju ievelties strautā, taču jāatzīst.. gāzos speciāli, droši ka dēļ noguruma un jautrā garstāvokļa nedaudz gribējās pamuļķoties.

Galu galā tā riktīgi skrēju, tipinot pa pakāpieniem lejup. Atrāvos no kolēģiem un ticis pakājē izklājos tādā kārtīgā peļķē uz betona bluķa. Jutos superpārguris, muskuļi neklausīja un izmocītās kustības pavadīja krampji. Huh.. bet priecīgs.. :)

Arī Toms un Elīna klāt. Visi maktan izmocīti. Mums ar Tomu gan nav gana un izlemjam kāpt lejup līdz ciemam ar kājām. Elīnc atpūšoties ar autobusu un sagaida mūs zemāk. Labs darbs, kas padarīts..

Nokaulēts taksis līdz Stacijai.. vilciena biļetes gan tik vakarā un ir laiks iekost Gongbaojiding, jeb vistas gabaliņi ar zemesriekstiem un piedevām.. ņammīgi.. iepērkam burbuļotos dzērienus un nododamies ķīniešu populārās kāršu spēlei - Boss, kā es to saucu.

Vakara vilciens gan mums katram uz savu pusi.. atvadamies, līdz citiem piedzīvojumiem..

Likās ka ceļš galā, taču man vēl priekšā nakts Houma. Ierados no sava ciema 30 km attālajā pilsētelē ap vieniem naktī. Loģiski, ka nav sabiedriskā transporta, pirmais autobuss, tikai kā no rīta. No rīta arī stundas jau pusdeviņos.. Pamielojies ar nūdelēm, aliņu un kafiju nomitinos interneta kafejnīca gaidot rītu.

Rīts lietaini dranķīgs, taču ved uz mītni. Neilgi pirms skolas esmu ‘mājās’.

Bija pieklājīgs pasākums, un nu Huashans man ieciklējies, kā vieta kur vismaz reizi pāris gados nosolos atgriezties.

Turās!

www.braaleens.blogspot.com

līdz un gandrīz Huangšānā.. brīvprātīgo piedzīvojumi

Maršruts.. Shanghai - Hangzhou – Huangshan shi – Tangkou – Huangshan(Dzeltanais kalns) un pretēji atpakaļ.

Ceļo – Uģis, Ramona, Mārtiņš, Aleksandra, Toms un Līva.

5.08

Modinātājs modina rīta agrumā. Šodien nopietna lieta.. 6 Latvijas paviljona brīvprātīgie, brīvprātīgi izbrīvējuši 3 brīvas dienas, lai dotos uz izsenis slaveno Hauangshan, jeb mūsu valodā, Dzelteno kalnu.

Kalns atrodas Anhui provinces dienvidos, netālu no Huangshan shi(Dzeltenā kalna pilsēta). Šai apvidū ir daudzi, glīti senās Ķīnas ciematiņi, brīnumskaista daba, bambusu meži un citi brīnumi. Ne velti šeit tikuši uzņemti kadri vienām no mūslaiku zināmākajām ķīnas filmām - Lidojošo dunču nams, Tīģeris un drakons, u.c.

Huangšāns nav viens no 5 svētajiem ķīniešu kalniem. Dēļ savas dažādības, tas ietver visu piecu svēto kalnu kvalitātes un tiek uzskatīts par kalnu kalnu. Nav slikts galamērķis. Ne?

Tātad pulksten 7:00 sarunāts satikties Century Avenue metro stacijā. Brauksim.. Es, Ramona, Toms, Līva, Mārtiņš un Aleksandra. Plānots stopēt trīs pāros, attiecīgi. Jāpiezīmē, ka regulārs īkšķošanas entuziasts esmu vienīgais. Un iepriekš salielijis šo avantūristisko ceļošanas veidu, no rīta sapaunojos un dodos uz norunāto tikšanās vietu.

..Tikāmies, sazvanījāmies, aizmirsām, atcerējāmies, galu galā vel ieturējāmies `meiteņu dzīvoklim` tuvējā nūdeļu ēstuvē. Nebija arī īsti kur skriet un tādā garā ap deviņiem bijām visi pilnā gatavībā, lai sāktu ceļu. Garstāvoklis možš un prātā zīmējas pozitīvas ainas no turpmākajām trim dienām. Nedaudz miegaini Toms un Līva, kuri gandrīz kā pa taisno no Lietuvas ballītes, taču apņēmība ir nepārprotama un brivprātīgo gars nesalaužams.

9. metro līnija mūs aizvizina līdz Šanhajas dienvidrietumu stūrim, kur atiet G60 bānis uz Ķīnas mērogiem netālo Hangzhou dižpilsētu. Ceļasomas papildina ūdens, cepumi un fotofilmējoties dodamies stopēt. Saule cepina karsti un karsts arī asfalts uz kura, nu jau diviniekos sadalījušies stopējam mēs, augstāk minētie ceļotāji. Mašīnas, tipiski Ķīnai, ķeras ātri. Mēs ar Ramonu pirmie aizbraucam, ģimenes busiņā. Ģimenīte ceļā uz Hangzhou.. tas sanāk jau vairāk kā trešdaļa no plānotā ceļa. Drīz saņemam ziņu, ka arī Mārtiņš&Aleksandra ceļā uz šo pilsētu. Nedaudz uztrauc ziņa no Toma/Līvas, ziņojot, ka policista kungs viņus vedot pretējā virzienā. Kā vēlāk izrādās uz iecirkni.. Lietu sarežģī fakts, ka nevienam no abiem nav līdzi pase..

Pie Hangzhou nomainījuši mašīnas ar laipnas kundzes gādību nokļūstam piepilsētas bāņa atpūtas zonā. Vēderu mudināti, ieturamies ar ķīniešu gardumiem.. Bambusu lapā ievīstītā rīsu putra, tofu un daži citi labumi. Paēduši, kartē sazīmējam ceļu. Nedaudz pastaiga gar lielceļu un visnotaļ veikli notveram ļoti izpalīdzīgu vedēju, kurš, lai arī pats brauca citur, aizveda mūs līdz lielceļa krustam, kur atiet bānis uz Huangshan shi. Ir karsti, bet perfekti mums pagaidām sokas.

Netālu manāms ceļmalā piestājis auto.. Kā izrādījās šoferim zaļā pietura.. mums tā veiksme, jo mūs nopētijis, šķiet atzina par labu esam, arī pie mums piestāja, lai pavestu līdz 30 km netālo Linan pilsētelei.

Sazinoties jau nopratām, ka Mārtiņš/Aleksandra ir tuvumā.. Kā izrādās, turpat blakus ar minūtes intervālu izkāpām Linanas nobrauktuvē. Bāc, tik superīgs prieks stopējot satikt savus ceļabiedrus.. Visiem smaids, stāsti, joki, idejas un labs garstāvoklis. Karstums gan maksimāls.. ~ 40 grādi. Pierēķinot atrašanos saulē uz uzkarsuša asfalta – pirts! Pasituši klačiņu, pabildējamies un stopējam tālāk. Veiksme!, un džipā sarūmējamies visi četri.

Pulkstenis ap pus3jiem. Paralēli saņemam ziņu no Toma/Līvas. Viņi laimīgi tikuši prom no iecirkņa un tagad ir bezmaksas autobusā uz Hangzhou. Savas 3 stundas gan iekavēts, taču nu atkal visi esam kustībā. :)

Virzoties uz rietumiem, kalni kļūst augstāki un ainavas arvien zilbinošākas. Pēc skata pūkainie bambusu meži noklāj kalnu vagas, radot spēcinošu `īstās` Ķīnas noskaņu. Ir labs! Nu jau atkal stopējot diviniekos, pa laikam viens otru apdzenam. Nedaudz pat kā sacensības ar pozitīvu jautrības garšu.. :)

Es ar Ramonu pirmie iebraucām lietū. Tā pamatīgi. Kur tikko bija saule un plus 40, tur tagad gāž tā ka ceļu nevar redzēt. Lietus, debesjumu šķeļošais zibens, pērkona dārdi.. Stihija!,.. un mēs lepnā BMW džipā, mutēm vaļā to visu vērojot un bildējot. Izlaisti piebāņa atpūtas pieturā nogaidam līdz mitēsies lietus, laiku kavējot ar uzkodām, sarunām un ūdens malkiem.

Lietus nolijis. Saulē kūpošais asfalts, koši zaļā zāle un kalnu grēdas pamalē mijoties toņos, zem aizejošā lietus mākoņa. Spēcīgi! No dabas jūtams mundrums, uzlādē omu un dodamies tālāk ceļā. Kā vizuāli šķiet, lietusmākoņi pa dzīvi klaiņo šurpu turpu starp šīm kalnu grēdām un drīz vien esam atkal lietū. Apkārt esošais fascinē, taču neiedrošina nelielā nobrauktuvē, kāpt ārā no ērtās un sausās mašīnas. Zinot, ka esam ļoti netālu no šodienas galamērķa dodamies līdzi šoferim nost no lielceļa uz Shexian ciemu.

Turpina līt un pēdejos 25 km līdz Huangshan shi nobraucam autobusiņā. Sabiedriskais transports apliecina sevi kā laba vieta, kur nodibināt kontaktus ar vietējajiem.. Justīnis, jeb Justin pa anglisko, piesakās runāties. Pēcāk gan šis, tūrisma vadību studējošais, jaunietis pārāk priecīgs nebija. Nebija arī bēdīgs, taču visnotaļ apjucis, jo nespēja atbildēt uz mūsu vienkāršo jautājumu.. kur labāk pārlaist nakti? Autoostā vai dzelzceļa stacijā? Šāds jautājums ir kautkas ļoti negaidīts no baltajiem cilvēkiem, jo mēs taču visi esam bagāti un dzīvojam tikai viesīcās. :) jāpiezīmē, ka Ķīnā ir nepareizi nezināt(da jebko) un te puika bij’ visnotaļ uztraukts, ka tik kāds vietējais nemana viņa apjukumu.

Jautrā garā bijām nokļuvuši īstajā pilsētā. Justīnis nosolījās vakarpusē parādīt vecpilsētu un iepazīstināt ar vietējiem gardumiem. Uz brīdi atvadijāmies no jaunā paziņas un stacijā satikām Mārtiņu&Aleksandru. Satiekot savējos vēlreizi pērfekts prieks, stāsti un smaids. Uz pašu Dzelteno klanu plānots doties rītrīt un ši diena plānota izpētot pilsētu. Kolektīvi ieturamies ar arbūzu, nūdelēm, pelmeņiem. Arī domu virzam kolektīvi, jo būtu jāizplāno vai vismaz jāizvirza idejas, kur un kā pārlaist nakti.

Varam viesnīcā visi tā lētāk sarunāt.. bažas tad būtu par Tomu un Līvu, kam nav pases. Ja godīgi ir bažas vai viņi šovakar še paspēs ierasties, jo pēc pēdejām ziņām viņi ir kautkur Hangzhou(~210 km no mums). Citā variantā man ir telts, taču visi seši tur nekādi nesalīstu. Ir doma varbūt Justīni pielauzt, lai ļauj savā darbā palikt. Sarūmētos krēslos, uz grīdas.. nu labi, ta jau redzēs..

Nedaudz pēc 19:00, jauniegūtā paziņas pavadībā, dodamies uz izslavēto Tuņsi vecpilsētu, Huangshan shi centrā. Mums kā EXPO darbiniekiem par lielu prieku ielas sākumā mūs sagaida milzu izmēra smaidīgais Haibo.

Haibo ir dīvaina paskata Expo2010 talismanis, savādi zilā krāsā. Ja godīgi visai apnicīgs radījums, jo Šanhajā un it īpaši, dižistādes tuvumā Tev viņu uzbāzīgi mēģina notirgot uz katra stūra.

Pilsētas galvenā vieta ir ~ 1 km garā un ~ 300 gadu senā veciela, kur mudž tūrisma bodīdes, tējnīcas, viesnīciņas, restorāni. Arī paši tūristi nav retums. Viss attiecīgi smukā senās Ķīnas noformējumā. Nobaudam vietējos gardumus. Pati slavenākā šaispuses uzkoda man personīgi negāja pie sirds. Tāds sauss grauzdēts cepums ar nedaudz sāļas gaļas pildījumu. Pie aliņa varēja iekost, bet tā ikdienā neaizrautos.

Ap desmitiem saņemam pozitīvu vēsti no pazudušā divinieka(Toms&Līva), kas nu ir iesēdušies busiņā un ap pusakti solās būt klāt. Mēs tikmēr esam sarunājuši pie Justīņa darbā iziet dušu. Tas kā pirmais solis uz bezmaksas naktsmājām.. :) Izdušojušies, tīrā kārtā tērpti un labā garstāvoklī štukojam par miegu. Saprotam arī ka rīt plānots smags kalnā kāpiens. Mārtiņš, Aleksandra un Ramona nometinās hostelītī. Pats palieku pie stacijas sagaidīt Tomu un Līvu. Visnotaļ nejauki līņā, tā nedaudz domīgs paliku.. nepaspēju gan neko dižu izdomāt, un drīz vien bij klāt gaidītie kolēģi.

Stāsti, humors, runas un galvenais ka pozitīvs garastāvoklis.. prieks! Ieturāmies ar naktspelmeņiem, aliņu un sākam sazīmēt iespējas, kur nomitināties līdz rītam. Ātri vien trāpās, kā šķiet, pilnā loze un hostelīša recepcioniste atļauj iekārtoties foajē dīvānos līdz rītam. Šis rīts gan pienāca ļoti ātri, nepārāk simpātiska ķīnieša izskatā.. No dibentelpas iznākušais hosteļa darbinieks, kam šķiet skaitās gudrākā galva, sāk prasīt pases.. a ir tikai man... nederot arī kopijas no interneta.. Nu neko. Krāmējāmies vien atpakaļ somās un nu sākam domāt par telts vietas atrašanu. Lai arī ārā nedaudz līņā, ir silts. Pāris jautri brīži mēģinot savaldīt minamo tuktuku, smieklu sarunas ar šī dampja īpašnieci un galu galā atrasts piemērots parciņš telts būvei. Zeme slapja tamdēļ uzcēlām mītni uz dienā uzsilušajām flīzēm. Arī izskatās daudz labāk. Sasmējāmies, sarūmējāmies un ap pusdiviem devāmies miegā.

6.08

Nakts negaidīti ērta. Pāris reizes atsitos pret Līvas plecu, taču kopumā ļoti komfortabla guļa. Saules karsējuma un pilsētas rosības modināti cēlāmies nedaudz pēc 8:00. Pašiem jautri un arī vietējiem ir ko pabrīnīties, kad tuvējā automazgātuvē ar ūdens šļūteni improvizējām rīta dušu :) .. Pēcāk smieklīgā rīta vingrošana un gudras runas ar pāris rajona vecajiem ļaudīm.

Sapaunojamies, sazinam pārejos.. mēģināsim iešmaukt viņu viesnīcas nummuriņā, pieklājīgākai dušošanās tūrei.. Izdevās. :) Tīri, smuki, smaidīgi un atkal visi kopā dodamies uz netālo dzelzceļa staciju pabrokastot, iepirkt ūdeni paiku un šeit ar esot autobuss uz kalnu. Rīta nūdelēm pildīts puncis, ūdens litri pie rokas. Tagad uz kalnu! 63 km gan nav joka lieta, taču neceļas roka maksāt 15Y no galviņas, ja var nemaksāt. Sazīmējam pilsētas autobusu līdz īstajam nostūrim un ejam stopēt.

Perfekti un kā uz rokas mājienu piestāj busiņš, kurš mūs visus 6(!) veikli nogādā Dzeltenā kalna pakājē. Šādejādi ietaupijām arī labu laiciņu :) Arī te mūs sagaida Haibo, smaidīgais.. :) Kalnā gan vel ir jātiek un ņemot vērā ka daļa no mums ceļo ar avantūristu minimumu, plānojam ka varēsim iešmaukt apejot vai apvārdojot biļešu kontroli. Šeit gan kā šķiet arī muļķi nestrādā un biļešu kase/kontrole ir gandrīz kā puskalnā, kur sākas klinšu zona un bīstamas aizas.. hmmm

Ar K2 un busiņa palīdzību esam veikuši 7 km līkumotā kalnu ceļa un sasnieguši biļešu punktu. Papētam cenas un esam šokā... 230Y(~19 Ls) no cilvēka.. dulli dulli. Tik dārgi vel nekur nebij redzēts un mums pusei pat nesanāktu nopirkt biļetes, ja to gribētos. Atvelkam elpu, izpētam situāciju un štukojam pa kuru sānu mēģināt iešmaukt.. Pirms biļešu kontroles žogā tiek atrasts caurums. Daži dodamies izpētīt situāciju.. šeit visnotaļ ātri atdūrāmies pret aizu.. mēģinājun pa malu palīst,taču tā bīstami paslīdēju un sapratu, ka te netiksim. Ātri vien bijām atpakaļ uz takas. Mēģināsim sarunāt ko nebūt ar caurlaides darbiniekiem. Viens bij' tīri smaidīgs un būtu sarunājams, bet tas īsāks kungs, nu tā ietiepās ka nekur. Saradās pēc skata vel svarīgāki ļaudis uniformās, kad sapratām ka te nebūs aršana. Laikam jau 6atā tā lieta nav tik vienkārša :)

Nedaudz atpakaļ kreisajā pusē atrasts cits žoga nelegālais atvērums. Slepeni paveram skatu apkārt un spraucamies iekšā. Diezgan lieli džungļi.. būs ko brist. Ramonai bonuss par labo gatavību.. kāpšanai piemērotāki apavi, cimdi, plāksteri un citi noderīgi elementi. Mēs pārejie kā nu kurš. It īpaši Toms un Līva, kuri iešļūcenēs. Visnotaļ mežonīgais ceļa sākums liek mūsu adventūristu skaitamm sarukt līdz 4. Mārtiņs/Aleksandra, kā uz doto brīdi finansiāli nodrošinātākie neizslēdz iespēju iegādāt biļetes un dodas patusēt ap biļešu kasēm.. ka zi’ varbūt kādu atlaidi vai ko tamlīdzīgu var sarunāt.

Pēc kartes sazīmējam aptuveno vektoru un 4atā turpinam iezagšanās operāciju. Ceļā virzamies paralēli funikulierim un pēc plāna mums būtu jānonāk 1. Grēdas labajā malā, tik nu jau iekšpus tūrisma zonas. Kalnam vedot augstāk brikšņu aizaugušais mežš pārtop izmētātu milzu klintsbluķu laukā ar kokkrūmu takām, saliņām. Skati veras arvien brīnīgāki.. :) Uzkāpuši maksimāli augstu līdz nepārvaramajām klintīm ieturam pauzi starpzaru ekrānā veroties uz lejpus ielejā izstiepto Tangkou ciemu. Saule uz vakara pusi sliecas, liekot mums kustēties veiklāk, lai līdz tumsai būtu uz takas.

Tagad jāštuko slīpi lejup no kalna tā pa labo pusi. Dodos pa priekšu čekot ceļu, jāatzīst ka ļoti neērts kāpiens lejup. Esmu izlīdis cauri sakritušiem kokiem un pie akmens kraujas izrādos strupceļā. Ziņoju augšup ka te tupiks un raušos atpakaļ. Pilnai laimei sāk gāzt lietus, tā pa nopietno. Kur bij’ zeme, tur dubļi, kur - lapas, tur dubļu putra. Koki slīd. Labi, ka ir liānas, vai kas tās pa stiegrām. Reizēm, tur tik kā iekarājos. Reizēm telts nostrādā kā āķis zaros un viss vesels tieku atpakaļ augšup pie biedriem. Lai ar skats visnotaļ bezcerīgs, atrodam kur sasmieties par sevi, situāciju un visu notiekošo.

Tikām(tikmēr) uzzinam ka mūsu kolēģi, Mārtiņš/Aleksandra iegādājuši biļetes un dodas kalnā. Lietum mitējoties izlemjam doties atpakaļ lejāk un griezt un vajadzīgo pusi piemērotākā vietā. Ejam, brienam, viss jau šķiet perfekti līdz ar krēslu ieraugot taku. Visi varen priecīgi, tik šķietamais ceļa pēdejais nogrieznis nebūt nav viegls. Domāju būs ok, laidos starp diviem klintsbluķiem. Tā ekstrēmi uz vēderu nošļūcu, noskrāpējos. Bik pa dullu pat, un pārejiem te nenākt. Ticis rokas stiepiena attālumā līdz takai atdūros pret sētu.. Bāc! Atkal..

Raušos pa citu ceļu atpakaļ pie pārejiem, kuri ar tikuši līdz sētai. Izmēģinot dažas takas, saprotam ka ir pa bīstamu, pietam jau tumšs. Pāris ekstrēmi gadījumi, lidz esam pie sētas meklējot caurumu vai piemērotu vietu, kur pārrāpties. Un tavu laimi! Caurums atradies. Visi veikli izrāpjamies uz takas. Priecājamies, priecājamies, līdz aptveram ka esam... turpat netālu pirms biļešu kontroles punkta. Apskrāpēti, novārtijušies, slapji un noguruši.. Zin’ pat smieties par absurdo situāciju negribējās... nu bik jau sanāca samieties :)

Esam atpakaļ kur sākām un priekšā tie paši nepiekāpīgie biļešu kontrolieri. Nu neko. Šeit un tagad iekšā nebūs iet. Devāmies lejup. Netālu no biļešu kasēm izskalojam dubļus no apaviem. Apmazgājam sejas, rokas, kājas un nu jau frišākā garstāvoklī štukojam tikt lejup līdz Tangkou ciematiņam.

Zvaigžņu nakts perfekta. Kalns, lai arī ņēmis enerģiju. Tagad klusumā, šķiet uzlādē mūšu baterijas un kļūstam arvien jautrāki. Sasmejamies ar takšiem. Galu galā viens no viņiem mūs arī atvizina līdz ciematiņam. Ielejas garumā izstiepies acīmredzami, tūrisma iespaidots, ciematiņš. Izrādās laba vakarbūšanas vieta. Ieturamies pa ielu gardumiem/aliņu. Izpētam naktsmītņu iespējas un nomitinamies hostelītī, kur neiebilda pret pases nebūšanām. Tikām gultās. Miegs.

7.06

Nedaudz ievilkās miegs. Pirms 10tiem bijām tīri, sapakotām somām un nu jau kā ceļa jūtīs atpakaļ un Šanhaju. Diena izdevusies, mākoņkalnu ainavai fonā ieturam rīsolu brokastis. Pa limonādei un planojam, kur, kā stopēt.

Sazināti arī Mārtiņš/Aleksandra. Doma viņus sagaidīt ciemā pie bāņa uzbrauktuves. Nonākuši stopēšanai piemērotā vietā keram mašīnas Huangshanshi virzienā. Esam 4 un īsti nevar sadalīt pārus. Pamalē jau pamanam Mārtiņu/Aleksandru un tieši kā busiņš piestāj. Var paņemt četrus. Sanāk nedaudz uzmest augstāk minētos taču mašīnu nav daudz un 6atā būs gandrīz nereāli stopēt. Raušamies iekšā lai `God Is a Girl` utml. ritmos traukotos uz Huangshanshi.

Nonākuši Huangshanshi sazīmēts ceļš uz Hangzhou. Tiekam līdz bānim un arī te veiksme, jo pat vel nenostājoties stopēšanas punktā, noķeram busiņu, kas peikrīt visus 4 aizvizināt līdz Hangzhou dižpilsētai. Ceļš rit, neteiksim ka ātri, bet uz priekšu iet. Mēs visnotaļ miegaini.. ir kas guļ. Tikuši pusceļā līdz Hangzhou piestājam atpūtas zonā. Pa saldējumam un nedaudz saruna ar šoferi, kurš izmet frāzi par brauciena cenu. Protams paskaidrojam, ko jau bijām entās reizes mašīnā visādi skaidrojuši, ka stopējam un nemaksāsim. Iemeslu, lai arī nesapratis, taču saprotot ka naudu nedosim, tālāk mūs nevedīs. Nav problēmu. Pateicamies par atvesto ceļu, atvelkam elpu un dodamies tālāk.

Atazīstam vietu. Še ceļa otrā pusē turpceļā ar Ramonu bijām piestājuši pārlaist lietu. Nopriecājamies, pa smukām bildēm, un perfekti reizē nostopējam divas vieglās mašīnas. Toms/Līva brauc nedaudz ātrākā mobīlī un mums ar Ramonu, ierodoties Hangzhou pievārtē, viņus redzam jau priekšā īkšķojot.

Paralēli uzzinam ka arī Mārtiņš/Aleksandra ceļā uz Hangzhou un tālāk plānos ar vilcienu uz Šanhaju. Mierīga sirds par viņiem. Tagad tik pašiem jātiek, iesākumā apkārt Hangzhou un tālāk jau pa taisnu bāni līdz Šanhajai. Nedaudz pa apvadceļu tikuši uz priekšu nostopējam mašīnu. Paralēli tuvojas arī menti. Zinot ka Tomam/Līvai nav pases, ātri iesēdinām viņus mašīnā un paši, ļoti priecīgi par savu veiklību dodamies uz tiesībsargu mobīli. Šie gan visnotaļ draudzīgi policisti, solās aivest līdz nākamaju nobrauktuvei un tur palaist pilsētā, jo esot bīstami uz bāņa atrasties.

Tik smieklīgi, kā nākamajā nobrauktuvē sejas prom slēpdami soļoja Toms/Līva. Man šķiet ka pat nopietnajiem policista kungi sasmējās, nerunājot par mums, kas smējās pilnā spārā. Lejpusē pie uzbrauktuves sagaidam kolēģus un nu jau sāk palikt viltīgi, jo sāk krēslot un nav īsti variantu kā tikt veikli līdz Šanhajas bānim. Izlīdz vietējā maksas punkta darbinieks, kurš uz lapeles sarakstījis visas norādes, autobusu nummurus un pieturu nosaukumus, palaiž mūs pilsētā. Reāli vajadzētu tikt caur pilsētai un nokļūt bāņa uzbrauktuvē pie lielceļa uz Šanhaju.

Pilsētas centrā ieturamies ar rīstomātolas porcijām. Ar pozitīvismu uzlabojam omu un ap 21:00 esam pie īstās bāņa uzbrauktuves. Mašīnas kā biezs un ātri vien noķeram mašinu. Sarūmējamies visi četri un traucam tumsā. Šoferis gan nobažījies, ka nobrauktuvē, kur mūs izlaidīs mašīnas vakarā ir ļoti maz un nezin kā tur būs ar stopēšanu. Pārliecinām viņu ka viss čiki un lai tik ved cik tālu brauc. Pēcāk gan jau kautkā tiksim tālāk.

Tumšs. Mašīna reizi 15 minūtēs un pat nedomā stāties. Pa bāņa malu vairumā trauc fūres, aizsedzot iespēju noķert vieglās mašīnas. Ap pusvienpadsmitiem, samierinājušies, soļojam uz maksas punktu, ar domu līdz ciemam un nomitināties teltī līdz rīta gaismai, kad varētu noķert mašīnu. Tavu laimi! Pie maksas punkta tieši piestājusi fūre. Cerības nebij daudz taču paveicās un visi četri sasēdušies pie šofera kabīnē, traucāmies uz Šanhaju!

Nedaudz pirms vieniem, esam atpakaļ metropolē. Ar nakts taksi līdz mājām. Bija labs pasākums, bet nu pie miera. :)