18. - 22. diena no ...Lejup līdz tropiem, ar telti un stopiem.. jebšu Hainantrips

Beidzot esmu pabeidzis nu jau 3 gadus seno Hainantripa pierakstu. Centīšos ko jaunāku tagad atminēt.

8.02

            Mostos agri, šodien plānots doties tālāk gar piekrasti rietumu virzienā. Šodien arī izpildīšu, uzdevumu apciemot pasaulē augstāko Guanjin Budas statuju Dienvidkalna kultūras tūrisma zonā. Attālums no Sanja apmēram 40 km.

            Brokastojot rīsu nūdeļu zupu atvados no Brāļa Hu. Atsaku no piedāvājuma mani aizvest uz minēto mērķi, sapakojos un dodos ceļā.

            Lai arī īsti nesteidzos, visnotaļ veikli esmu ticis ārpus pilsētas centra. Esmu īstajā virzienā, taču ne pie bāņa. Izlemju doties pa mazākas nozīmes ceļiem, jo attālums tuvs, un piekraste glītāka.

            Pie pilsētas robežas ceļa kreisajā malā manāma glīta mošeja. Tākā nekad neesmu bijis ļoti tuvumā, kādai no šīm reliģiskajām celtnēm, dodos teritorijā nedaudz papētīt.

            Draugs musulmanis, visnotaļ priecīgs mani sagaida pie mošejas durvīm. Atzīstos ka neesmu musulmanis, tamdēļ iekšā man iet nav ļauts taču varot paskatīties caur sāna durvīm. Viss kārtīgs, tukšs un kluss. Mierīga un patīkama atmosfēra. Pabildēju tornīšus un atpakaļ uz ceļa.

            Ar stopēšanu gan nesokas diezko labi un nedaudz pirms pusdienlaika ar saprātīgas cenas(8Y) tūrisma autobusiņu tuvojos Dienvidkalnam.

            Nonākot pie ieejas, pauze padomāt. Ļaužu masas, un biļete 250Y!!! Dārgi un nerentabli, ēst arī gribās. Nedaudz papētot objekta karti, izlemju pirms kases griezties pa kreisi mežā un doties paralēli biļešu kontrolei caur mežu, tb iešmaukt, bez biļetes.

            Viss daudz izdevīgāk, kā varēja cerēt, pie stāvvietas atrasta taka, kas ved ~20 m mežā, kur satiekas ar meža ceļu, kas ved taisni, teritorijā, Budas statujas virzienā.

            Tā laimīgs arī špagoju, drīz jau esmu teritorijā, kur gan varēja sanākt kāzusi, jo mani no meža nākot manīja oficieris, kurš jau nāca runāties, kad pirmais viņu uzrunāju ar lūgumu nobildēt mani ar vareno Budu fonā. Onkulis, apjuka, varbūt piemirsa, ko gribēja pats vaicāt un laimīgi esmu iekšā starp daudzajiem havaii kreklos tērptajiem arbūzēdošajiem, ķīniešu tūristiem.

            Nākamais uzdevums, ir paēst. Jau, lai veiksmīgi tiktu teritorijā izmantoju, vizualizācijas metodiku, redzēs vai arī, lai paēstu noderēs. Eju un galvā zombēju, ka vajag izdevīgi paēst. Un nāk pretī kāds laipns ķīniešu kungs. Prasa, vai esmu paēdis. Saku – Nē. Kungs veikli izvelk divus zviedru galda talonus, par kuriem var ēst cik grib netālajā bufetē. Pats jau esot paēdis un šos nav kur likt, tad nu uzdāvināja man.

            Sēdēju, ēdu un domāju, redz cik vienkārši, izdomā un dabū, nav pat jāpastiepjas. :)

            Paēdis izpētu visas smukās vietas. Patika ļoti pati statuja, kas būvēta uz pacēluma jūrā. Iespaidīgs arī Dienvidkalna budistu templis un ļoti patika mežā esošās Arhatu statujas.

            Nedaudz atvilku elpu zaļajā zālītē un pēcpusdienā domāju doties tālāk, šovakar varbūt tikšu līdz salas rietumpilsētai Dongfang.

            Pirms pieciem esmu uz bāņa un ļoti veikli notveru mašīnu līdz Dongfang. Mašīnā ģimene, kur māte studējusi Jaunzēlandē, tamdēļ zin kas ir stopēšana un labā angļu valodā runājoties, ar tumsu esam galā.

            Vedēji paliek viesnīcā pilsētas nomalē, es pats dodos centrā, meklēt kur celt telti, pie jūras.

            Veikalā iepērku paiku, stundiņu piesēžu internetkafejnīcā, pavēroju interesantos brīvdabas kinoteātrus, kur gar krastu katrs veikaliņš iznesis ārpusē televizoru piedāvā dažnedažādāko filmu un TV pārraižu klāstu. Ļaudis tur uz mini beņķīšiem satupuši skatās sev izvēlēto filmu vai TV pārraidi. Viss tā ņigu neģu, jo reizēm starp blakus esošajiem kino ir ~ 8 m un trilleru skaņas mijas ar ķīniešu operu. :)

            Gar pilsētas centrālo pludmali dodos ziemeļu virzienā, drīz jau esmu atradis pieklājīgu vietiņu, starp jūru un palmu birzīti. Izritinu guļammaisu un liekos gulēt.

            Rīt ceļš jau vedīs atpakaļ uz Haikou un Jišanas virzienā.

9.02

Gulēju pāris stundas. Ap trijiem pamodies priecājos par tropu zibeņiem jūrā, pafilmēju, lai. Nedomāju kā būs ja tie atnāks līdz manai naktsmītnei.

Pēc pusstundas jau bija spēcīgs vējš, vel neko, gulēt mēģināju, tad sākās lietus, taka siena gāzās no debesīm, esmu riktīgā tropu vētrā, un vel tie zibeņi, kā šausmu filmā. Kādā brīdī teltī biju kā kartupelis maisa dibenā, jo visi telts stūri bija gaisā un pati telts kā balons, kuru es tik turu pie zemes.

Laikam nebija pats gudrākais, taču izlēmu līst no telts ārā un doties aiz kāpas uz palmu birzi, kur nedaudz no vēja un lietu būtu mierīgāk. Pats ar somu tiku veiksmīgi ārā, taču telti pārvietos nesanāca tik veikli, kā cēlu tā vējš pūta un smiltis āķi vel turēja, galu galā šai visai drāmai mani telts mieti bija tā smuki uz pusēm. Lietu pats viss izmircis, ņēmu telti pār plecu, kā lāpstu un soļoju kāpai pāri.

Kamēr izkārpījies pa slapjajām smiltīm tiku apgaismotā vietā pie ceļa, vētra, savu labi darbu paveikusi, bija prom. Viss mierīgs, kluss un silts. Tik es sabojāts. Nekas neatlika kā smejoties, sastūķēt telti somā un doties atpakaļ pilsētā. Pulkstenis jau ar uz rīta pusi nāk, šobrīd 4:23.

Soļojot arī oma uzlabojās, iepirku koliņu, ūdeni, cepumus un nu jau gandrīz var atkal dziedāt. Tādā garā arī izčāpoju cauri visai pilsētai. Reizē ar saullēktu pie pilsētas robežas izmazgāju zobus, noskaloju seju, un drīz jau uz bāņa stopēt.

Noiets no telts plīšanas vietas, bij visnotaļ liels ~ 13.5 km, tomēr jūtos visnotaļ možs. Ar stopēšanu veicās labi. Nu nosacīti labi. Ātri noķēru busiņu, kas dodas uz Haikou, taču uzreiz jau sapratu, ka prasīs naudu onkuļi. Biju gan pārāk noguris, lai meklētu citus vedējus, tāpēc, izlēmu tēlot muļķi un braukt, tad jau beigās redzēs, kā būs.

Esot Haikou, kā jau gaidīts šoferis un biedri prasa naudu - 150Y. Protams, nemaksāju, tas gan tā neglītāk, jo zināju, ka viņi prasīs. Taču, reizēm jāizmanto neglītākas metodes, lai nokļūtu, kur nepieciešams. Atrunājos, ka neko pa naudu sākumā konkrēti viņi neteica. Paldies, un devos ielās.

Sazinos ar Ričardu, kur manas siltās drēbes glabājas. Drīz jau esmu Ričarda mītnē, kur varu izmazgāt drēbes un izgulēt nopelnīto diendusu.

Vakarā ar Ričardu un vel divām ķīniešu Couchsurferēm dodamies uz KTV, labi daudz aliņi, smieklīgas pļāpas un vēls vakara miegs.

10.02

            Mostos pavēlu, šodien došos atpakaļ uz kontinentālo Ķīnu, kuģītis, plānots pustrijos dienā. Sapakojos, un atvadījies no izpalīdzīgā CS hosta dodos pilsētā, ostas virzienā.

            Šis kuģīša brauciens nebija diez ko patīkams. Tik vien kā smuka jūra un skats uz balto Haikou pilsētu. Pašsajūta švaka, laikam vakardienas aliņi un jūras viļņi nav tas labākais kokteilis. Lai vai kā ar šķērmu dūšu un nogurušu seju esmu atpakaļ Xuvenas ciemā, kur mīt Adrians, skolnieks, ko satiku turpceļā uz Hainan salu.

            Sazinājies satiku Adrianu un dodamies uz staciju mēģināt iegādāties vilciena biļeti man atpakaļceļam. Kā jau bijām iedomājušies dažas dienas pirms Ķīniešu jaunā gada, visas biļetes, pat stāvvietas izpirktas.

Kad liekas nav varianti, rodas varianti. Satiekam jaunieti Bao. Kurš arī pošas ar vilcienu doties viduszemes vidus virzienā. Viņš gan dabūjis biļeti no Xuvenas tik vienai pieturai, taču, vilcienā varot par nedaudz lielāku naudu nopirkt stāvvietas biļeti, cik tālu vien vajag. Par nelaimi, vai man par laimi, viņa draudzene nav tikusi brīva no darba, un viņš plāno braukt viens. Biļetes gan viņam divas, un draudzenes neizmantoto biļeti viņš piedāvā man atdāvināt. Tavu laimi, un vilciens jau šovakar, tādā garā varēšu aizvizināties un rīt naktī būšu Zhengzhou dižpilsētā, kas turpat pie manas Jišanas vien ir.

Par godu šim veiksmīgajam gadījumam aicinu abus draugus pusdienās, paņemam ceptu pīli, baklažānus un citus gardumus. Viss šķiet perfekti, līdz brīdim, kad jāmaksā.

            Tā kā ēst aicināju es, tad arī pašsaprotami, ka par visu maksāju es. Taču maka ta nav!

             Biju atstājis maku uz somas un kāds to nemanāmi paņēmis, nav ne bankas kartes, ne naudas, nekas. Biļete no Bao gan vel drošībā, man kabatā. Izmeklējam tuvējās grāvmalas, varbūt izmesta maks bez naudas. Diemžēl nekas neatrodas. Sarunāju ka aizņemšos naudu no Adriana tēva un, esot Jišanā, atsūtīšu naudu atpakaļ.

            Saskumuši sēžam pie stacijas, kad zvana restorāna, kur man zuda maks, īpašnieks. Kāds tikko no garām braucoša mopēda, pie restorāna, izmetis manu maku. Nauda gan nav taču viss cits vietā. Wuhuu!! Veikli esam pie restorāna un mans maks manās rokās, tad ātri līdz bankomātam un viss šķiet atkal rožaināks.

            23:07 kāpjam vilcienā, jābrauc būs 24 stundas, jāatgādina, ka sēdvieta nav, tik stāvvietas biļete, kas veiksmīgi jāpagarina, vilcienā esot.

             

11.02

           

Braucam jau vairākas stundas un kontrole kā nenāk, tā nenāk. Brīdī, jau rīta pusē, kad Bao teicās nākam kontrolei un varēs nopirkt biļeti, izlemju, pašam šķiet, perfektu variantu, noslēpties no kontroles un nepirkt biļeti. Bao uz mani tā aizdomīgi paskatījās, taču saprata, un neko neprotestēja.

Pirmoreiz noslēpos tualetē, pēcāk rakņājos pa somām, un vēl tā visādi, līdz ap pulksten vieniem naktī, biju nonācis Zhengzhou pilsētā. Vel gan uzdevums bija tikt ārā no stacijas, jo Ķīnā biļeti jāuzrāda, ejot ārā no stacijas. Man, kā zināms, biļete nebija, tamdēļ samuldējos, ka pazaudēju un nezinu cik maksāja jo draugs pirka.

Galu galā veiksmīgi tiku ārā un kopumā biju atpelnījis no maka nozagtos ~ 400Y.

12.02

            Uzreiz nopirku biļeti tālāk līdz Sanmenxia. Pabrokastoju tuvējā nūdeļu ēstuvē un ap 4:00 sēdos vilcienā. Ceļā uz Sanmenxia patīkami pārsteidza sasnigušie viduszemes pakalni. Ļoti glīti un patīkami ziemīgi, pēc tropu atpūtas.

            Rīta autobuss uz Yunchengu, tālāk uz Jišanu un pēcpusdienā esmu atpakaļ savā mītnē.

17. diena no ...Lejup līdz tropiem, ar telti un stopiem.. jebšu Hainantrips

6.02.2010

Esmu pieklājīgi izgulējies un brokastu laikā, ap pusdeviņiem, kopā ar brāli Hu, ieturamies piemājas ēstuvītē. Gardas platās rīsu nūdeles, mango sula un esam gatavi dienai. Šodien plānā satikt Wanghua un doties nedaudz ārpus pilsētas apskatot šādus tādus tūrisma objektus.

Nokļuvuši pie pludmales, gaidot Wanghua, iemalkojam gardu kafiju un iepļāpājam par vispārīgām tēmām. Hu šķiet visnotaļ prātīgs, pagaidām gan vel nerunājam patiesi par Ķīnu. :)

Ap desmitiem ierodas mana oficiālais Hospitalityclub hosts Wanghua. Veselība viņai gan vel čābīga, taču tūristot brauks, tā nu iepirkuši ūdeni un sulas dodamies ceļā. Ārpus pilsētas moderno vidi nomaina, neticami laucinieciska ciemvide. Vairums pārvietošanās līdzekļi ir trīsriteņi vai četrkājainie.  Diemžēl mūsu plāns apskatīt seno  kultūras pilsētu neizdevās, jo šobrīd seno pilsētu remontē un vārti aizmūrēti..

Pēc 12tiem ieturamies patīkamā restorāniņā. Izlemjam doties uz vairāk kā 800 gadus seno tūrisma vietu, Dongtian brīnumzemi, kur milzu akmeņi, un klinšu bluķi sagaida dienvidjūras šaltis.

Hu, laikam pazīst te vadību vai tamlīdzīgi, jo mūs pa VIP ieeju ielaida un sadeva dzērienus bez maksas. Izstaigājam gar jūru. Ļoti pieklājīgas milzu daoistu statujas, kalnu malās, veidotās. Protams, patīkami sajust jūras šaltis, šķistam pret senajām klintīm. Šeit pat arī dabas vēstures muzejs, ar senām dinozauru olām, utml.

Ap 4 esam atpakaļ pilsētā. Wanghua jābrauc uz slimnīcu, pieslēgties pie sistēmas, es tikmēr izstaigāju pilsētas pludmali, kas gan daudzo ļaužu ietekmē, nav vairs tik tīra kā bij' atpakaļ Wanningas ciemā, taču priekš Ķīnas ir labi.

Vakarspusē Hu ir atpakaļ. Dodamies pavakariņot, tad atpakaļ uz mītni. Sapļāpājam par šo un to. Un dodos pie miega. Rīt braukšu tālāk. :)

Hainantrips 2012 jebšu Soļi dienvidjūras pērļu rotā. 2. daļa

20.01

Ceļojumā jau daudz soļots un kājas priecīgas par miegu, līdz 11:00 rītā. Pamodušies, pa tējai un skats jau lielās Ķīnas virzienā. Šodien plānots stopēt tālāk rietumvirzienā gar piekrasti. Nākamā lielā pietura.. Hainan salas galvaspilsēta – Haikou.

Pirms robežas izpriecājamies Makao veikalā ar foršajām rietumu precēm. Šokolādes, siers, limonādes. Laiks ar supersmuks un esam jau rindā pie pasu kontroles. Viss veikli – Sveiki Ķīna. Ja godīgi, pēc vakardienas eiropeisma nebija svētlaime atgriezties lielajā zemē, kur ļaudīm patīk harčāties.

Ir jau ok, bet tā pievilka domas, cik jauki ir, ka ir lietas, kas nav.

Esam Makao robežpilsētā – Džuhai.

Džuhai(Zhuhai) – Pērle, kas to arī nozīmē, tiešā tulkojumā un Ķīniešu valodas (Pērļu jūra). Mazā, māsa otrā līča krastā esošajai Šendženai. Ļaudis gan trāpijās visnotaļ uzmācīgāki(draudzīgāki?), likās, ka pat pašā pierobežā nav tik daudz rietumļaužu. Pērle ne tik augsta un prestiža, taču cenšas. Tiek slīpēta un pulēta.

Mūsu ceļš, gan diezgan vijoties un līkumojoties, taču veda ārpus pilsētas.. Līdz bānim, kur stopēt.

Ap pustrijiem esam labā vietā, taču nu mums ir daudz biedru, kas pie lielceļa maksas punktiem gaida tālsatiksmes autobusus, lai uz svētkiem tiktu mājās. Un mūs gandrīz neviens neuzskata par stopētājiem. Mēģinam lapiņas, mīmikas, žestus un uzmanību piesaistošas aktivitātes. Galu galā noķēruši mašīnīti, kāpām iekšā, nekas, ka uz otru pusi tā ved. Vismaz ved, un tas nozīmē, ka kustība notiek.

Šoferis Frederiks mūs izlaida vienu nobrauktuvi uz nepareizo pusi, kur gandrīz vispār nav mašīnas un mākoņi lēnām savilkās drūmos toņos. Vienvārdsakot, likās, ka ir galīgā tūtā. Drīz jau tumšs un ja vel līs...

Paldies Dievam, Budam, Jāzepam vai kas nu tur piegādā stopētājiem labos šoferīšus. Nostopējām vienu no retajām mašīnām, kas brauca. Gavins, kas pāris gadus studējis UK, mūs saprata, pozitīvi sapļāpājām un nu vismaz devāmie sīstajā virzienā. Šoreiz izdevās šoferi pārliecināt, lai mūs izlaiž „šausmīgi” bīstamājā bāņa malā, lai nav jāpiņākerājas ar maksas punkta drabiniekiem, kas it kā grib palīdzēt, bet paratsi jauc gaisu un ļaunākāis, ka neļauj iet augšā uz bāņa stopēt mašīnas.

Līdz ar krēslu nostopējam perfektu mašīnīti, kas mūs vedīs turpmākās pāris stundas un nogādās 300 km attālājā Dienbai mazpērlē.

Šoferis A Liangs ar savu stāstu. Tagad 29gadīgais vīrs, pastarīts no 7 brāļu saimes, 17 gadu vecumā, nepabeidzis visdusskolu, devās uz Honkonkgu strādāt celtniecībā. Pēc paša teiktā, tur viņš pelnīja 100reiz vairāk kā uz vietas savā ciemā. Tagad atpakaļ Ķīnā ir ģimene, savs remontdarbu kantorīts un ar dzīvi šķita priecīgs.

Pēc desmitiem esam Dienbai mazciemā.

Dienbai - maza, nedaudz novārtīta, saviem apmēriem pārpildīta, krāsaina, bet blāva pērle. Pērle mudž, nedaudz atgādina skaļu pulsteni, kur zobrati krikšķ un krakšķ, taču laiku rāda un uz priekšu iet.

Atteikušies un šofera piedāvātajām uzkodām – suņa gaļas, pavakariņojām pieklājīgas nūdeles, Atradām saprātīgu viesnīciņu. Vakarduša, nedaudz Ķīniešu TV un miegs.

21.01

Nu jau pierasti ilgais miegs, nesteidzīgas brokastis un lēns sabiedriskais autobusiņš mūs nogādā līdz 6 km attālajam bānim tikai ap pus vieniem. Mūs beidzot ir sasniedzis lielais ļaunais jaungada ciklons, ar kuru mūs ļaudis baidīja jau trīs dienas. Jāsaka, ka ir tā drēgni, labi, ka vēl nelīst. Stopējas pa bišķiņam, taču samērā veikli. Paveicas arī ar laika brīžiem, jo tumšākās lietus strīpas pārlaižam mašīnu siltajos skāvienos.

Spītējot viltīgajam laikapstāklim, mums šodien lielā veiksme , jo pēdejos 130 km Guandun provincē mūs ved Sjuvenas vicemērs, Džana kuns. Prātīgas sarunas mijās, līdz mums apsola, ka mūs bez maksas uzsēdinās un prāmja, kas ved uz Haikou. Perfekti! Kungs tiešām bij svarīgs, vismaz vietējā mērogā, jo sasniedzot ostu, mums visi apkalpojošie personāži klanījās kā Karaļpārim. Nu forši jau esam :)

Esam uz kuģa. Ērti iekārtojamies, lai škērsotu jūras šaurumu, kas atdala Hainan salu no kontinetālās Ķīnas. Jūra rāma. Pēdejo reiz te braucot, Hainantrips 2010 ietvaros, man bij pavisam čābīgi ap dūšu, tam gan savi iemesli :) Lai vai kā, šoreiz brauciens patīkams, jūra rāma.

Sasniedzot Haikou, ir jau tumšs. Labā ziņa, ka laiks palicis jauks un vakars priecē ar siltumu. Sazināmies ar Robertu – labs tēls no Kalifornijas, kas aizpērn pāris dienas paballējās letiņu mītnē Šanhajā. Šoreiz mēs būsim viesi.

Haikou - Šoreiz šī perlē bija grūtāk saprotama, laiks tāds. Pērle kļūst lielāka, apkārt gaiša, pat spoža, bet tai vidus bojājas. Vecpilsēta, kur arī manāmas koloniālā tipa ēkas, šķiet, pēc pāris gadiem būs gruveši. Ceļot jaunos pilsētas rajonus, vecie drūp un neviens par to, šķiet, neliekas ne zinis.

Īstie autobusi, vakarpica, duša, pļāpa, mazais loks pa rajonu, iesmiņš, aliņš un miegs. :) Rīt domāsim, ko darīt tālāk.

22.01

Rīts nepatīkami pārsteidz, jo nakts aizsegā mūs ir noķēris ļaunais ciklons. Tā pa nopietnam līst. Uz balkona vakar izžautās drēbes, šķiet, kļuvušas nedaudz slapjākas, kā pēc veļsmašīnas seansa. Laika ziņas arī nesola neko labu. Gandrīz visā salā līst un turpinās līt vēl 5 dienas. Laiks arī nav tā, ka varam baigi gaidīt kaut ko. Vienīgais sausais zemes pleķīts ir dienvidos ap Sanya dižpilsētu.

Šodien tieši vecgada vakars, tamdēļ izlemjam palikt te vēl dienu, paballēties šodien un tad jau rīts gudrāks par vakaru.

Izstaigājam lietaino pilsētu. Smuka, taču piertūkst superīgi saulainā laika, ko bijām cerējuši te satikt. Ēkas , kas celtas pagājušā gadsimta sākumā, ieturētas smuki koloniālā stilā, nu manāmi nolietojušās, varbūt dēļ mitruma, ļoti drūmi pelēkas. Laikam neviens arī neceļ ausi, un pēc skata, kad pienāks brīdis, tad sabruks. Pamalē jau manāmas lielās daudzstāvu kastītes, kur pārvākties.

Vakarā, kopā ar Robertu, un viņa draudzeni Kelsiju dodamies svinēt Jauno gadu pie ķīniešu paziņām. Ļaužu loks ap galdu sanācis visai raibs.

- - Tēvs – maziņš, omulīgs un visu laiku uztraucies ķīniešu vīrelis.

- - Māte –budiste, veģetāriete ar labām kulinārijas prasmēm, taču nedaudz par daudz fano par jaungada tv pārraidi. :)

- - Dēls, kurš saaicinājis visādus ārzemniekus uz ģimenes svētkiem, tā ka māsām un brālim jāsēž uz dīvāna, ne pie svētku galda.

- - Meita – ļoti stūrgalvīga jaunkundze ar milions jautājumiem un nebeidzamu runāšanu.

- - Dēls2, Meita2,3 – sēdēja uz dīvāna.

- - Armando – Puertorikāņu izcelsmes amerikānis, kurš māca angļu valodu Makao. Ļoti pieklājīgs, taču pieturās un mēdz atsaukties uz Bahaisma mācībām. (Bahaisms radies 1863. gadā Irānā. Bahaji uzskata, ka Dievs ir vienots un iestājas par vienotību pasaulē. Bahaisma atšķirība no citām ticībām ir tā, ka tai nav garīdzniecības institūcijas. Viņi esot arī Latvijā). Bija interesanti pavērot mūsdienu misionāru. :)

- - Meitene iz Japānas – klusa, pieklājīga un ļoti izpalīdzīga personība. Daudz gan nerunāja.

- - Un mēs četri.

Paēdām labi. Pati svētku sajūta gan līdz mums neatnāca, bet bija tā izzinoši un interesanti pabūt vietējo mājās šai vakarā.

Pa nakti Roberta mītnē piesēdām ar aliņiem un Xcilvēku pēdejo filmu. Miegs.

Turpinājums sekos.

Hainantrips 2012 jebšu Soļi dienvidjūras pērļu rotā. 1. daļa

Hainantrips 2012 jebšu „Soļi dienvidjūras pērļu rotā”.

Ceļo: Uģis & Sabīne

Maršruts: Sjamena – Šendžena – Honkonga – Makao – Džūhai – Dianbai – Haikou – Sanja – Haikou – Guangdžou - Sjamena

1. daļa

17.01

Ir Janvāris 17. un laiks doties jaunā gada svētku brīvdienās. Lai arī Jaunais gads pēc mūsu saprašanas jau sagaidīts. Te lielajā Ķīnas zemē gada lielākais pasākums vel tikai priekšā.

Par godu šoreiz Ūdens Pūķa gadam mums piešķirts divnedēļu atvaļinājums. Platākam smaidam vakar darbā izmaksātas prēmijas.

Vienvārdsakot, apstākļi perfekti, lai dotos plašizglītojošā un aizraujošā 10 dienu ceļojumā gar Dienvidķīnas jūru līdz Sanya un atpakaļ. Ieturot tradīciju, šis būs Hainantrips 2012 jebšu „Soļi dienvidjūras pērļu rotā”.

Nosaukums raksturo Dienvidjūras piekrasti kā virteni(rotu), kur pilsētas, vietas ievērto pērļu lomā. Pērles mēdz būt maziņas, novārtītas un netīras, kā arī senas, tradicionālas, košas, lielas, pārsteidzošas, krāsainas un pat kantainas, bet nu par visu pērc kārtas.

Ceļu sākam Sjamenas dižpilsētā. Šeit ar sievu dzīvojam jau pusgadu, strādājam, atpūšamies. Sjamena arī ir Dienvidķīnas jūras ziemeļstūris.

Sjamena(Xiamen) – Pērle liela, bet ne milzīga. Gaišzila augšpusē, jo šeit ir tiešām zilas debesis(salīdzinoši Ķīnai). Koša un augoša viduslente, kas parāda lielo ļoti netālu esošās un rietumnieciski izaudzinātās Taivānas ietekmi, arī manāmo pilsētas turību. Lejpusē savijas ar sarkanīgu Ķīnai piestāvošo pamatdaļu kam apkārt smilškrāsas garoziņu simbolizējot pieklājīgās pludmales.

Pirmais, ka reāli nogulējām startu. Ap pusdienslaiku tik tikām no mājās ārā. Kā jau pierasts, stopējam. Doma šodien tikt līdz Šendženai. Tas gan patālu(~600 km), taču noejams ceļš, ja iet. Tā arī gandrīz sanāca, ka jāiet kājām, jo nevedās īkšķošana un 4 stundu laikā bijām veikuši nedaudz vairāk kā 50 km. Jūtot krēslas tuvošanos kāpām autobusā uz pusceļā esošo Šantou. Autobus guļošais, mans pirmais šāds vedējs un jāatzīst ka nebij slikts. Lai arī pilnībā izstiepties nesanāca, vieglā zigzagā pat sanāca nosnausties.

Braucot iebraucām ne tikai Šantou bet arī piķa melnā naktī. Izlēmām padoties ērtuma vilinājumam un kāpām nākošajā autobusā uz Šendženu. Šai izvēlei par labu nospēlēja arī labās ziņas, ka Šendženā mūs sagaidīs Marija. Tur būs naktsmājas, vakariņas, labi ļaudis un rīt Honkonga rokas stiepiena attālumā.

Lai arī nakts, bānis pārpildīts. Brīvdienas tikko sākušās un Ķīniešu jaunais gads ir pasaulē lielākā ikgadēja cilvēku kustība. Visi dodas uz mājām laukos, pie vecākiem utml. Katrā ziņā riktīgs trakums. Visas vilciena biļetes izpirktas jau labu laiciņu iepriekš. Kā vēlāk noskaidrojās, arī lidojumos gandrīz nav brīvu vietu. Šais dienās Ķīna kūsā nepajokam.

Mūsu šoferīši, šķiet, izgājuši autobusa vadītāju superskolu, jo apdzinām visus. Tos dažus, kas mūs apdzina, vienmēr noķērām un atriebāmies. Autobusa spidometrs bieži vien rādīja maksimālo ātrumu 120jūdzes/h(193km/h). Divreiz bija bailīgi, jo kāds neprātīgi izdomāja piebraukt priekšā. Kopumā pozitīvs brauciens.

Šendženā gan esam ap pusvieniem naktī. Veikli atrodam īsto kvartālu. Satiekam Mariju un esam mājīgā dzīvoklī. Marija un Valters, līdzīgi kā mēs, ved savas dienas Ķīnā, pasniedzot angļu valodu. Pamielojamies ar perfektu naktszupu. Gudras pļāpas un dodamies pie miera.

18.01

Izguļamies perfekti, arī ilgi. :) Te ir tik silts! Lai arī Sjāmenā nav ziema kā ziema, ir tomēr vēss un, it sevišķi lietainās dienās, ir drēgni, temperatūrai noslīdot līdz 10 grādiem. Brrr kā esam izlutinājušies :) .

Šendžena sagaida ar supersaulainu rītu, glītām kalnu pamalēm un patīkamu garstāvokli. Daudz gan te neplānojam būt. Izejam ielās, izstaigājam netālo Lizhi parku, kur mūs pārsteidza vidējā gadagājuma kungs, kurš svilpoja, kā vesels putnu koris. Nopietni, man likās, ka tie ir kādi pieci, seši dažādi putnēni. Čailis bija sava veida profesionālis.

Šendžena(Shenzhen) – Pērle milzīga. Zilais tonis viegli blāvāks, taču pietiekoši košs. Nedaudz līdzīga Sjamenai, tik Taivānu nomainot pret Honkongu un pludmales pret kalnu pamalēm. Apslīpēta, viegli kantaina augsti stūraino māju stūru dēļ. Pietrūkst senatnīguma.

Pāris gardumi pusdienu devai, sapaunojamies, atvadamies no savējiem un ar metro sākam pailgo ceļu uz kapitālistisko Honkongu.

Nav nemaz tik ātri un vienkārši ieiet Honkongā. Gari tuneļi, pasu kontroles, visas tās imigrācijas lapeles. Esot še pirmoreiz, šķita tas viss veiklāk.

Lai vai kā, ap 16:00 esam Honkongā. Iegādājāmies vietējo simkarti. Sazinam Couchsurfinga hostu, Jaunzēlandieti Džīnu. Ap 8 sarunājam kontrollaiku.

Nokļuvuši centrā, dodamies ielās. Viss it kā perfekti, taču tāds nemiers, ka visur pārpildīts, un visi zina, kur viņi iet starp šīm spīdīgajām mājām. Mēs tik kā tādi palēninātie, kam nesanāk saprast, ka tā pilsēta, lai arī varena, ir īstenībā samērā maza un, paejot 10 minūtes, jau esam tālu prom uz kartes.

Honkonga(Hongkong) - Ņirboša, pārpiepildīta, krāsaina pērle, liela(augsta). Diezgan ļoti stūraina, dēļ debesskrāpju galiem.

Pamielojušies Honkongas gaumē, dodamies uz kuģu piestātni, kur jāņem peldošais sabiedriskais transports uz Discovery līci. Šai vietā dzīvo pamatā ārzemnieki. Te nav mašīnu, ir visādi rietumnieku labumi, kā kebabs, tenisa korti, utml.

Esam gan nedaudz paguruši un diezgan veikli dodamies uz nozīmēto ēku. Prieks satiekot jauko Jaunzēlandiešu pāri. Izdušojamies, iekārtojamies ērti. Seko ierasti pozitīvā ceļotāju vakarruna, kas ievelkas, jo ir par ko runāt un ir par ko pasmieties. Patīkama atmosfēra. Miegs.

19.01

Mostamies agri. Mūsu namsaimniekiem jādodas uz darbu, un mēs izlemjam arī doties pilsētā ar plānu šodien vēlāk pārcelties uz Makao. Diena saulaina, pat karsti. Nezinam gan, kur īsti iet un ko vispār te Honkongā darīt. Esam tomēr pieraduši pie Ķinas lētuma, un nav arī laiks neierobežots. Padomājam par visām iespējām, pabrokastojam un izlemjam kāpt tai smiekīgajā divstāvu tramvajā un braukt ekskursijā, ar domu līdz Viktorijas parkam.

No tramvaja loga viss labāk redzams. Visur ir cilvēki. Patīkams vispasaules ļaužu mikslis, tik žēl, ka visi kaut kur steidzas. Pilsēta gan neticami ērta saviem gabarītiem. Visi autobusi, tramvaji ir divstāvīgie, mājām stāvus nemaz nevar izskaitīt. Ir iespaidīgi.

Lielā Ķīna cenšas, ceļas, bet te tas viss ir iespaidīgāk, varbūt tamdēļ, ka vairāk koncentrēts. Mums gan mazliet par modernu.

Izštukojam doties uz Makao, tas ir tāds nezināms radījums. It kā portugāļu, it kā ķīniešu, it kā tur super kazino, dzirdēts arī par nabadzīgiem rajoniem. Ņemam ātrlaivu un dodamies izpētīt, kamēr vēl gaišs. Honkonga detaļās paliek citai reizei.

Makao pārsteidz. Pirmkārt, ar savi portugālismu. Autobusu saraksti nav angliski, ir ķīniski un portugāļu valodā. Ielu nosaukumi, zīmes. Mums jau ļoti patīk – ir beidzot kaut kas savādāks.

Nolikuši somas pie naktsmājas durvjusarga, dodamies uz Makao vecpilsētu. Tūrisma kartē jau manāmas smukumsmukās bildes. Baznīcas, mūri, bruģis, strūklakas... liekas, ka būs labs. Un bija perfekti. Varbūt ilgstošās būšanas Ķīnā dēļ, taču gandrīz viss patika. Nebūtu tik daudz tūristu tieši centrā, būtu vispār perfekti. Arī cenu ziņā viss patīkamāks pēc Honkongas.

Makao - Ne tik liela un koša kā iepriekš minētās, taču ļoti skaista, ar mums saprotami vēsturisku dekoru, rotāta ar grandiozo kazino stariem; personīgi mans pērļu favorīts, iesaiņots ar portugāļu mēles gravējumu lenti .

Ļoti patika vienkārši nosēsties pie strūklakas, skatīties uz gārām ejošiem ļaudīm, eiropeiskajām ēkām, mani fascinējošo bruģi, vai pie sena mūra atspiest muguru un malkot SanMiguel aliņu, uzkost siera karstmaizi. Es esmu Eiropā un jūtas labi.

Bijām domājuši apciemot kādu kazino, lai lielo naudu laimētu, bet nu pagaidām lai paliek. Lai vel pakrājas. Ap pusvienpadsmitiem, sasniedzot naktsmītni, bijām jau noguruši priecāties :)

Šonakt paliekam pie Džastina no Velsas. Kurš Makao strādā cirkā kā skatuves darbinieks. Liels ceļotājs ar nebeidzamiem stāstiem un ļoti omulīgu kaķeni uz balkona. Vakarpļāpa un miegs.

Turpinājums sekos...

16. diena no ...Lejup līdz tropiem, ar telti un stopiem.. jebšu Hainantrips

Pieklājīgs miegs pēc ballēta vakara. Mostos pēc 9ņiem. Atvados no sapazītajiem ceļotājiem un nu gan jādodas tālāk Sanya virzienā. Rīta brokastu mudināts izstaigāju netālo kvartālu. Pamielojos ar baozi un interneta pieejas punktā pārbaudījis CS hostu telefona nummurus špagoju uz lielceļa pusi.

Ap vienpadsmitiem esmu atkal uz ceļa ar pacelto īkšķi. Līdz Sanya nav tālu. Doma varbūt ieskriet mērkaķu salā. Tas sanākot pa ceļam, taču biedē iespējamā biļetes cena un fakts, ka uz salu var nokļūt tikai ar kuģīti. Nu redzēs.

Stopējas veikli. Esmu Ķīnā taču :) Paralēli sazinos ar Jinnuo no CS. Viņa gan nevarēs palīdzēt ar naktsmājām taču uz gudru pļāpu un kafijas pauzi varam droši satikties.

Sanya ir skaista, tropu dižpilsēta. Viss gan ļoti tūrismam tendēts, krāsains, saulains, košs... dārgs. Jāpiemin, ka joprojām dienā temperatūra sasniedz 35 grādus.

Sazīmējis satikšanās vietu dodos uz Dadonghai, jeb Sanyas krievu rajonu, kur tiešām ir ūberdaudz krievu. Arī izkārtnes veikaliem, restorāniem ir gan ķīniešu gan krievu valodās. Uz ielām dzirdās slāvu mēle un arī pēc skata manāmas kārtīgas krievu kundzes.. :)

Kamēr ticis līdz Dadonghai, Jinnuo jau paspējusi pārvākties tālāk gar krastu. Kāpju tūrisma busā un kratos vēl nedaudz gar austrumkrastu. Tūristu jūra. Visi dzeltenzili oranžajos havaii tērpos, ka skatoties vien paliek šķērmi ap dūšu. Hoteļi gan lepni, un cenas arī adekvāti dārgas. Tas gan uz mani šodien neattiecas un drīz vien esmu piehoteļu pludmalē, satiekot Jinnuo. Meiča ķīniete ar perfektu Angļu valodu, jo studējusi Jaunzelandē. Pačatojam.. dodos izpeldēties jūrā. Ūdens veldzē, bet pati pelde.. pff. Ar lentēm norobežots kvadrāts un čalis ar svilpi krastā, svilpj un nelabā balsī bļauj, kaut ja tikai ar acs kaktiņu paveros uz 2 metrus attālo boju aiz kuras aizpeldot cilvēks, pēc visa spriežot, tiek kāda jūras nezvēra notiesāts. Nu pelde kā nekāda. Vienīgais kas iepriecināja bija krievu daiļā leksika, kas sastāvēja ar pāris stāvu vārdiem veltītiem svilpēja virzienā. :)

Izpeldējies sarunāju brīva laika gadījumā satikties ar Jinnuo un viņas draugiem vakarā uz alus glāzi.. soma mugurā un dodos atpakaļ pilsētā atrast naktsmītni.

Datorveikalā sarunājis brīdi internetā, klausoties Krievu vecmammas zvanu uz mājām buros caur couchsurfing.org . Visi iepriekš sarunātie hosti nevar līdzēt. Izlemju pamēģināt Hospitalityclub.org.. un. Lai arī funkcionāli un it sevišķi mājaslapas ērtuma ziņā CS ir pamatīgi ielicis kloķi HC. Otrajā pastāv iespēja redzēt hostu telefona numurus un zvanīt esot uz vietas.

Pirmā loze izrādas laimīgā un sazvanījis Wang Hua varu neuztraukties par naktsmājām. Meiča pati gan apslimusi, taču sarunā savu līgavaini Hu, kurš mani pie sevis izmitinās.

Diena novedusi jau līdz 6 vakarā. Šodien neko prātīgu nav sanācis ēst. Taču drīz vien viss mainās. Pie lielveikala sagaidītais brālis Hu ceļā pavakariņot netālā restorānā. Tas bija šķiet viens no vislepnākajiem restorāniem, kur man nācies pabūt. Ar skatu pār pilsētu, milzu izvēlēs zviedru galdu, dzīvo mūziku fonā.. uz uguns, tur pat cepta gaļa, lepni irbulīši. Nu tā ka pat nokaunējos ka es tāds šortiņos un maikā.. , bet nu cepuri nost.. bij’ perfekti. Pāris aliņi bonusā un dodamies uz Hu mītni.

Brālis Hu – advokāts. Pēc visa spriežot kvalificēts. Turīgs un super sakarīgs. Vakaru pavadam skatoties Rodeo pa CCTV5, iepļāpājam. Tik ļoti noderīgā duša un vakara miegs pašam savā istabā.

Turās!

15. diena no ...Lejup līdz tropiem, ar telti un stopiem.. jebšu Hainantrips

Lai arī neregulārs, bet miegs aizved līdz superskaistam rīta saullēktam. Šodien sapakošos un tālāk ceļā. Tā vismaz tika sākumā domāts..

Video

Labiekārtoto kempinga vietu atstāju kā esam. Pašam šķiet ka ļoti glīti izskatās. Nojaucu telti, savācu pekeles un uz netālā dižakmeņa sēdēdams prātoju turpmākās dienas.

Pirms dodos prom, atstāju smiltīs lielu xiexie(paldies, pa ķīnisko), apsolos noteikti še vel atgriezties un gar piekrasti soļoju civilizācijas virzienā.

Vel gar jūras līci kātojot sastopu ķīniešu sērfotājus. Sasmaidamies un atstājot šo vietu labiem cilvēkiem esmu jau pieceļa pļaviņā, lai uzautu zeķes. Kājas sūrst nāvīgi, tamdēļ pat iešļūcenēs esmu ar zeķēm. Nav nav stilīgi, bet jūtas labāk :)

Līdz Wanningai, kur pie Xiuminas jāsavāc savas mantas nedaudz vairāk kā 10 km. Domāts stopēt un drīz jau arī darīts. Ap pus12tiem esmu pilsētas pievārtē. Ceļš līdz centram izvēršās sarežģīts. Pirmo reizi sanāca satikt dulli neatlaidīgi ziņkārīgu vietējo, kas nekādīgi nevēlējās likties mierā. Nāca līdz runājot pilnīgāko tuftu. Un muļķīgākais, ka es sadusmojos, tā pa nopietnam. Ja pēc 4. mēģinājuma iejukt veikala drūzmā viņš nebūtu atkratījies.. nezinu, kas būtu, bet būtu traki.

Nu viss labs, kas labi beidzas. Tieši uz pusdienām esmu mājīgajā dzīvoklītī, kur uz balkona dzīvo gailis un pīle.. barojot priekš jaunā gada.. tad uz lielajām dzīrēm kaušot not un ēdīs tā ka nekas pāri nepaliks.. :)

Dzīvoklī satieku savus vakardienas ciemiņus. Tong, Beth un Brālēns (Tong). Viņi nupat kā pošas uz netālo melnā kalna parku. Kalns slavens ar melnā kalna kazām un šādiem tādiem templīšiem, akmeņu krāvumiem.. nu tā, pierasti pa ķīnisko..

Vai es negribot braukt līdzi?... nu nav divu domu. Braucu līdz.. vakarā paballēsimies un braukšu tālāk rītrīt. Drīz jau visus Xiuminas paps ved uz minēto parku. Nav nekādu cerību pašam maksāt par biļeti.. nu nesūdzos. Daudz pieklājīgas bildes, runas, humors un piekusuši ķīnieši.. arī līdzbiedri nedaudz čīkst par karstumu un ka jākāpj.. nezinu, man jau patīk. Patīkami arī, ka ir foršs kolektīvs, ar ko kopā paeksplorēt jaunas vietas.

Pēc parka apmeklējuma, ar Xiuminas Brālēna gādību esam jau reiz redzētajā akmeņkrastā.

Še redzam zaļu ananāsu, kas ticiet man, nemaz neizskatās pēc ananāsa.. ilgi diskutējām, par atrastā augļa sūtību.. līdz pat mājām, kur redzot fotogrāfiju, ģimenes paps viennozīmīgi nosauca to par zaļu ananāsu. Vairs nebija šaubu un varējām ķerties pie vakariņām. Lielāko vakariņu daļu(stunda vismaz) nopļāpāju at Beth, kura nupat kā taisās sākt strādāt bērnudārzā kā Angļu valodas pasniedzēja.. Tad nu dalijos pieredzē, stāstos un idejās par un ap ķīniešiem.

Pēc vakariņām, varēju izvēlēties, vai palikt nakti te, vai doties uz viesnīcu pie Tongas & ko, kur esot brīva gulta.. Konsultējoties ar apkārtējiem izvēlējos otro variantu, plānā vakarā paballēt pa pilsētu.

Viesnīciņa kā jau Ķinā, viss ir kā vajag, tik kvalitāte.. nu, lai jau, bija Ok. Iekārtojos istabā kopā ar Tongas Brālēnu. Nedaudz atvelkam elpu un dodamies pilsētā. Esmu LV hokeja kreklā, tāds iespaidīgs izskatos, ka uz mani visi skatās.. forši! :)

Kaut ko laikam biju palaidis garām, taču drīz vien nonākam Lielā alus dārzā. Te, gandrīz visi še satiktie, labie cilvēki. Pat Xiumina ar traumēto kāju un kruķiem. Nu tad bellējam pa lielo. Tēvs – dakteris grib ar mani visulaiku sadzert.. nu nevar jau tā atteikt. Tā glāzītes un gardumiesmi cilājas, līdz visi ir jau manāmā štīmī. Smejamies, kauliņu spēlēs un nakts brauciens tuktukos uz naktsmītni..

Perfektas 5 dienas pavadītas šai jaukajā dienvidķīnas pilsētiņā! Rīt dodos tālāk ceļā uz Sanya..

Turās!

14. diena no ...Lejup līdz tropiem, ar telti un stopiem.. jebšu Hainantrips

4. 02

Otrais rīts pludmalē sagaidīts ar viegli sarauktu skatu. Mostos pēc deviņiem, lai arī neko diži neesmu gulējis. Dienvidu saule mani ir sacepusi. Sākumā biju smuki nodedzis, bet nu esmu sarkans kā tumši sarkanais vēzis. Varu gulēt tikai uz vēdera ceļus pie zemes neliekot. Nav diez ko ērti.. Viss sūrst taču galvu nenokaram, jo ir vietas, kur āda nav nolobijusies.. :)

Rītu izklaidē vietējie zvejnieki, kuri ar maskām ķer vēžveidīgos draudziņus un turpat krastā tos cep un ēd. Pa ceļam atbildot uz jautājumiem.. Kas esi? Ko Tu ēd? Ko te dari? .. sapļāpājos un dabūnu nogaršot svaigi ceptus smilšukrabjus vai nu kautko tamlīdzīgu..

Ja godīgi, šodien neko negribas darīt.. Padziedu, palasu, nedaudz mēģinu pamācīties valodu nu tāds bezpriģels, ja tā var teikt.

Video

Video

Ap pusčetriem sagaidu šodienas viesus, kuri arī caur CS paliek Xiuminas mājoklī.. Ierodas Tonga iz Heilongjiangas, Beth no Austrālijas un Tong brālēns. Superpozitīva kompānija. Izpeldamies tā kārtīgi un dziļi. :)

Ciemiņi ļoti pozitīvi novērtē manu mītnes iekārtojumu un vispār pašu manu būtibu te. Lepojos, cienāju viesus ar uzgunskurā ceptiem kartupeļiem un sazvanot vietējos čaļus sagādāju svaigus kokosriekstus.. Vai nav zelta dzīve.. ?!

3 stundas paiet nemanot. Pavadu labos ļaudis līdz ceļam, līdz galam neatvadamies. Šķiet ka sanāks rīt pie Xiuminas saskrieties.

Palieku atkal viens. Priekšā plānots pēdejais vakars te.. mazajā paradīzē, ko esmu jau pieradinājis un pie kā esmu pats pieradinājies :)

Vakarā tieku ciema veco ļaužu apciemots.. Līdzīgas sarunas, kā rīta pusē. Laba vēlējumi un ar tumsu nedaudz pēc 7 vakarā dodos migā ar cerību nedaudz mēģināt aizmigt..

Tā cīnoties ar sūrstošō ādu, dzirdu.. nāk vietējie draudziņi ciemos. Šapirkuši aliņu un nu jau zināmos cepamgardumus. A Fangs, A Fengs un A Longs man par godu atnākuši uzrīkot vakara bārbekjū. Esmu super patīkami pārsteigts. Un jāatzīst ka ar gulēšanu nekas dižs nebija sanācis taču vienam līst no telts ārā arī bij’ slinkums. Nu bija labs iemesls.

Puikas pat sagādājuši svētku salūtu milzu brīnumsvecītes izskatā.. Super! Saēdamies, padzeramies, pa bildēm... nu tipiski jautri. Man pasākuma bomba bija vistas nadziņu ēšana.. Un zin ko? Tīri labi gāja pie sirds.. :)

Video

Arī šis pasākums, naktī ievijoties, pagāja. Bija negaidīti jestrs pēdejais vakars te. Rīt celšos un došos tālāk ceļā..

Mēģināsim iemigt...

3. diena no ...Lejup līdz tropiem, ar telti un stopiem.. jebšu Hainantrips

24.01

Mostamies vienā laikā ar ķiniešiem, kas ap diviem ceļās no diendusiņas.. Diena ne tik saulaina kā gribētos un arī laika prognozes ne pārāk iepriecina.. izskatās, ka līdz pašai Hainan salai, turpmākās dienas būs apmācies un bieži līs..

Brokastīs aizpēdojam līdz Walmart ēdamielai, ieturamies, lai turpinājumā dotos uz kartē sazīmēto Hongshan parku.

Nav īstas skaidrībasm, kas minētajā parkā mūs sagaida, taču zaļā zona izskatās pietiekoši liela.. Sabiedriskā transporta izvizināti, esam pie Hong kalna(shan pa ķīnisko nozīmē kalns), kas tiešām ir neliels paugurs. Priecē arī ieraudzīt visnotaļ augstu pagodu un budistu templi lejpus tās.

Galvenie vārti gan ciet, taču teritorija pārāk liela, lai nevarētu ieiet pa citu ceļu un drīz jau ar skaidrojumiem, ka mēs tik ātri un paskatīties, esam teritorijā, kur acīmredzami tiek veidots tūrisma objekts.. veido statujas, atjauno tempļa ēkas.. šķiet, ka esam trāpījuši pareizajā brīdī, jo domājams ka pēc pāris mēnešiem būs viss gatavs un smuks ar attiecīgu biļešu cenu..

Tikuši iekšā nopriecājamies par puspabeigto parka iekārtojumu un mērķējam uz iepriekš minēto pagodu, kalna virsotnē.. Iegriežamies arī pašā templī, kur ikdienas dzīvi mierīgi ved mūki, smuki dzeltenajās mantijās. Vīraka aromāts un dievu veidoli liek sajusties mierīgi un silti, neskatotoes uz drūmo laiku ārā..

Akmens trepes ved augstāk un drīz jau esam klāt pie septiņstāvu, 43 metru augstās Lingji Ta pagodas. Diemžēl esam ieradušies mirklīti par vēlu.. pulkstens rāda 17:02 un apmeklētājiem durvis slēdz tieši piecos. Darbineki gan vel ir tuvumā un nedaudz samelojot, ka rīt agri jālido uz Pekinu esam iekšā. Mums gan piekodina piecpadsmit minūšu laikā būt atpakaļ lejā, jo citādi varam tikt ieslēgti tornī.., to negribētos tapēc dodam 5 minūtes tikt augšā, 5 - priecāties par pilsētu un tikpat rezervējam lejupkāpienam.

Trepes izrādās superšauras.. dažam omulīgākam tūristam būtu problēmas.. Sienas savus 5 metrus biezas, un arī stap stāviem griesti/grīda pildīta vismaz metru biezumā.. un augšu kāpjot kļūst arvien šaurāks.. šķiet ka ceļot šo būvi 907. gadā vietējie bijuši vel mazāki par mūsdienu ķīniešiem.. izlocamies uzkāpjam un esam augšā. Nedaudz žēl ka laiks apmācies, kas tā jau biezo smoga slāni sķiet nospiedis līdz zemei. Tālu neredz, taču pamanam ka apkārt esošais parks ir visnotaļ neliels mežs, kas varētu būt labs pastaigu placis.

Tikuši lejā nolemjam nedaudz izstaigāt novērotajā dabas zonā.. un liekas nereāli ka, gandrīz kā, pašā milijonu pilsētas centrā var atrast tik neaizskartu vietu. Takas ved gar un caur senajām tempļa sienām, kas, nonākot dziļāk kokos, noslāpē arī pilsētas radītos trokšņus. Gaiss dzestrs.. perfekta vieta, kur nāktu ja būtu šaipusē jāpavada ilgāks laika sprīdis. Pulkstenis velk uz vakaru un arī tumsa sāk tīties ap joprojām, šķietami nebeidzamo, koku stumbriem.. esam iebriduši. Nu tā, ka zinam, kur atrodamies un uz kuru pusi kas, taču esam tik tālu iegājuši teritorijā, ka nu vajadzīgajā virzienā ir nepārvarami kieģeļu vaļņi, kuri vijās dažādos virzienos caur teritorijai.. doties atpakaļ kā nācām, šķiet pārāk liels loks.. ejam vien tālāk, gar sētu un gandrīz jau melnā tumsā iznākam atpakaļ pie tempļa, protams, nu jau no otras puses. Vispār forši, man patika, nu tā, ka nebiju gaidījis ko šādu te lielpilsētas sirdī.

Vedot ceļu lejup vēlreiz satopam salkano vīraka aromātu, kas papildināts ar skanīgo manrtu un zvanu skaņām rada budismīgi laimīgu noskaņu, ka pat negribas doties atpakaļ pilsētā..

Bet vajag. Pavisam veikli vel iebridu svaigā cementā.. tuvējais strādnieks šķiet to jau nojauta, jo tumsā ar līdzināmo dēli bija klāt pirms es vel paspēju nočortoties. Nu neko.. turpināju ceļu ar kreiso boti jau nedaudz pelēcīgā tonī.

Nedaudz pa pilsētas mirgojoši krāsainajām ielām, caur debesskrāpju zili oranžajiem siluetiem dodamies atpakaļ uz mītni.

Dzīvoklītī, aiztapsējot logus, veicam uzlabojumus ķīniešu siltumizolācijā, kas principā te neeksistē. Labs darbs, kas padarīts un nu dodamies pie miega.. Tas gan negarantē aizmigšanu, jo līdzīgi, kā vakar sarunas ievilkās līdz vairāk rītam kā vakaram.. man jau nekas, tik Līvai uz darbu 6 celties...

Video Video Video!

Nesen izceļotais Hainantrips, lūk iemūžināts videoformātā, no dažādākajām situācijām..

Jātzīst gan ka atmiņas kartes ietilpība bieži ierobežoja filmēšanu un nācās pat dzēst šo to ārā, taccu kas nu ir tas ir labi.. ņemiet par labu kā ir, jo šī man pirmā šāda veida pieredze un reizēm nepārāk skaidri izsakos, taču pašam jau patīk..

Norādītajā linkā viss gan ir ķīniski, taccu tādas nu tās iespējas te ir tādas izmantoju.. Uzspiežot šeit atverās pirmais video un lejpusē blakus PLAY ir iespēja pārslēgt uz nākamo/iepriekšējo ierakstu.. var arī labajā malā,pirmajā atplusojamajā logā, var skatīt kādu no 40 video, un atplusojot trešo logu no augšas var izlasīt informāciju par attiecigo video..

links.. http://v.youku.com/v_playlist/f4207687o1p0.html

Jums,

Uģis

Huashan - bīstamākā taka?

Ne tas pats svaigākais raksts, taču manis piedzīvots un nu še lasāms..

Ķīna, Shaanxi province, Huashan... ceļo Uģis un Toms

18.12

Piektdienas vakarā izbrīvējis sev brīvu no stundām, sakrāmēju somu, šoreiz gan tā minimāli.. kārtu drēbes, karti, vilnas zeķes. Labā garstāvokļa kompānijā ar, pie skolas notverto autobusu, dodos uz netālo Xinjiangu.

Toms, atpūšoties no darba nedēļas, sagaida dārgo viesi(mani). Izštukotais plāns par došanos uz izslavēto Hua(zieds) kalnu paliek spēkā. Šķiet gan, ka būsim tik divi.. Laika prognozes(sniegs, dienā -2 naktī -10) iespaidā austrālietis Gajs atteicies, viņam sniegs nevisai patīkot. Tādējādi kompānijas pēc arī īru kaimiņš nebrauks.. Nebūs vismaz angliski jārunā.. divi bezbailīgie Letiņi ieturās ar tipisko ķīniešu ielas olpankūku un dodas uz ļoti tuvo Houma, no kurienes plānā vilciens uz Yunchengu.

Domas un atpūta, Ķīnai ļoti netipiski pustkšā vilciena vagonā, lai pēc stundas jau būtu labi zināmajā Yunchengas dižpilsētā. Tuvējā centra rajonā tiek atrastas pavisam lēts hostelis ar, kā vēlāk izrādās, sasmakušām segām. Iegādājam biļetes uz rīta vicienu, 6:00 dosimies uz Huashan. Katrs pa naktstirgus nūdelēm, atpakaļ hostelī, pie miega.. Rīt būs gara diena.

19.12

Modinātājs, ar rezervīti, modina pussešos. Hosteļa apkure pa nakti pamanījusies izslēgties, tamdēļ telpā visai drēgni. Vēsuma iespaidā veikli apģērbjam siltu drēbju kārtu, somas plecos un ceļā. Galvā pavīd doma par brokastīm, taču pats neesmu vel īsti pamodies un rīts, tumši ziemīgs, mudina raitā solī doties uz stacijas virzienā. Līdz kalnam vilcienā paredzēts pavadīt pusotru stundu, tātad, nonākot galā tieši kā uz brokastu laiku. Lai arī agrs, tomār stacijā sastaptā rosība pietiekami liela, un sargājot savu bagāžu(universāli piestūķētos kartupeļu maisus) kopā ar mums vilcienus gaida dažnedažādākie ļautiņi. Tas, ka vilcienu kavējas nepārsteidz, ziemā tas ir tikai normāli. Šoreiz jāgaida apmēram pusstundu. Tieši pulksten 6:00 noskatām un atzinīgi novērtējam Ķīnas himnas videoklipu. Spēcīgi sakombinēts. Ja būtu vietējais, lepotos šādu video redzot..

Kā izrādās biļetes mums katram savā vagonā, tas gan neko nenozīmē, jo visi sēž, kur atrod vietu, ziemas periodā vel neesmu manījis numurētas sēdvietas, sākumā katrs savā, pēcāk vienā vagonā, tuvojamies Zieda kalnam.. Braucot, notiesāju 3 yuaņu vērto „rīsi ar dārzeņiem” porciju, izlasīju minigrāmatu – „Kaija vārdā Džonatans Livingstons”(Laba, bij gan sen lasīta. Iesaku)un, kā ierasts, atbildēju uz dažnedažādiem, tipiskajiem jautājumiem, ko ziņkārīgie drabaļaudis bija ieinteresēti uzzināt par bārdainolaowai.

Nemanot nokļuvām Huashan dzelsceļa stacijā. No paša kalna tas apmēram 10 km attālumā. Jūtams, ka tūristi te nav sveša parādība.. Uzreiz jau piemetās palīgi, taksisti, ceļa rādītāji un pārejie, kuri cer nopelnīt. Ārā pavisam austs tā ka kož kājās caur džinsām. Neatleik nekas cits, kā uzmeklēt pidžamu veikalu. Ja ņem vērā, ka jāpērk arī kāpšanai piemērotāki apavi, būs nedaudz jāpatērējas.. Vietējā bodē, kā jau ierasts smieklīgi kaulējos.. pārdevēji, gan tādi stīvi, laikam, ka neesmu pirmais ārzemnieks še, un ķīniešu atmaigšanu, pat nedaudz ķīniski runājošā iebraucēja priekšā, nesagaidīt. Iegādāti apavi - tādi, puszābaki ar kaut cik rievainu zoli, nu vienreizējie(pēc kāpiena no viņiem nekas daudz pāri nebija palicis..). Pidžambikses, pavisam siltās, ir pastīvi nedaudz, toties siltums garantēts un kompānijas pēc nopērku arī cimdus.. ir doma ka noderēs.

Nu atlicis uzdevums atrast Tomam siltāku jaku/mēteli.. Sarunā ar kārtējo `palīdzētāju`,kā izrādās vietējo policistu, ieminamies par Mao tipa mēteli, tādu lielo armijas, ko novērojam garām braucošajiem mopēdistiem. Mums par prieku Liu kungs(tas pats policists) gatavs savu mēteli aizdot uz divām dienām. Komplektā gan mums jāizmanto viņa taksista pakalpojumi līdz kalnam. Darijums izdevies un izlienētais mētelis Toma rīcībā, diezgan amizanti izskatās, taču ir silts, lai arī smags, tīri svarā. Nu gatavi kalnam, esam jau drīz netālajā, tūristiem domātajā ciematiņā, kur arī cenas atiecīgas.. Atturamies no piedāvājums rezervēt hoteli kalna pakājē.. ,jo plāns palikt pa nakti kalnā. Sānielā atrodam ielburgernīcu, beidzot brokastis. Laikrādis, jau pus11. Nopērkam nūdeles, ko kalnā uzēst, jo ir gandrīz kā skaidrs, ka, dodoties klanā, cenas kāps reizē ar metriem virs jūras līmeņa. Iegādtas tradicionāli ķīniskās sarkanbantes, ko nest un atstāt kalnā. Tās pa ņindziski ap pierēm apsējuši, iegādājam karti un dodamies kalnā.

Kalnam ir 5 smailes. Zemāko, ziemeļu smaili var sasniegt pa trim ceļiem. Ar autobusu kalnos un tālāk ar funikulieri, vai Zaldātu taku, kura iet plus mīnus zem gaisa tramvaja traektorijas. Vai arī no otras puses par garo taku, kas ved gar ne pārāk ūdeņainas upes gultni. Mēs izvēlējāmies pa garo taku, paši savām kājām uzticamies.. nezinu gan vai kājas mums uzticējās pēc 8 h kāpiena. Ziemas periodā biļetes pa puscenu (50Y). Izstaigājam caur pakājes templīšiem un vedam kalnā.

Sākums lēzens, ved pa akmens bruģa, ceļu. Ik pa pārsimts metriem veikaliņi, atpūtas vietas. Labākam garstāvoklim, sāk snidzināt. Pirmais mērķis, noķert iepriekš manītos ārzemnieku jauniešus(pāris no Austrālijas un Brits). Kāpjot, ar atbalsīm spēlējoties, soli pa solim.. piekūstam. Lai vai cik lēzens šķistu kāpiens, bez apstājas, nogurdina kājas, sirdi un citus vitāli svarīgos, kalnā kāpšanas komponentus. Vietā, kur sākas trepes, iepazīstam āugstāk minētos personāžus. Viņi nedaudz labāk ekipēti, vismaz pēc skata, nedaudz atgādina kāpējus. Pačatojam, kas kā un turpinam kāpt. Atpūtas stacijā ieturam, pakājē pirktās, nūdeles, kuras, gan somā pārvertušās, lielā nūdeļu klucī… Ēdiens paliek ēdiens, nedaudz pa maz sāls, taču ka ēst grib, tad jau apēd.

Taka liekas mūžīga, jo aiz katrs solis paver skatam arvien augstākas smailes tālumā, šķiet, nereāli tur tikt. Taču, acis darba nobijās (Dace darba nobijās), kājas darba nebijās. Iepauzējuši ar pāris gadus noputējušo bumbieru limonādi mērķtiecīgi turpinam ceļu. Aiz kārtējā hosteļa(kopumā kalnā vismaz 6,7 ir) sākas stāvas, vietām apledojušās trepes. Tam, ka kalns ir smags pārbaudījums apliecinājums, ir meiča iz Austrālijās, kura bezspēkā rāpoja pa trepēm līdz asarām. Mums, sūriem vīreim, asaras nebira, taču sirds šķita, ka pa muti izleks. Temperatūra ap -4, mūsu drēbes no sviedriem, kā izmērcētas ūdenī, pat Toma mao mētelim visa mugura, ka ūdeni izžņaugt. Virzoties pa ~ 75 grādu akmens kāpnēm, sākumā kāpam, vēlāk kājas nejaudā un katrs solis ir sinhroni ar roku pievelkoties pie ķēdes. Pēdejā stadija ir, kad neko neskatās, tikai rāpo četrrāpus, lai nokļūstot uz kārtējās skatplatformas, kur, vismaz uz minūti, izklātos bezspēkā. Sildošā atpūtas pauze, pie siltas kafijas tases un pārvarot pāris stāvās kāpnes esam Ziemeļu smailē. Nedaudz piesēžam, kārtējā izdevusies atbalsu izbļaustīšanās deva un tālāk ceļā.

No ziemeļu smailes atiet taka, augstāk kalnā, un ved uz pārejām 4 smailēm. Še netālu pienāk, arī funikulieris, kurš, gan kā vēlāk izrādijās, attiecīgajās, mūsu apmeklējuma dienās, nefunkcionēja. Veroties augšup kalnā paveras, brīnumains ziemas skats, ar apsarmojušajiem kokiem. Super, vismaz vienu dienu būs kārtīga ziema piedzīvota. Iepauzējot ar aliņu piesēžam un atzinīgi novērtējam savu uzdrošināšanos, plus nopriecājamies par lēni krītošajām sniega pārslām. Un lai arī tūristi nav daudz, gandrīz katrs sastsptais Ķīnietis, uzskata par nepieciešamību ieteikt, “Be careful”, jo sniegs, ledus un varot nokrist. Pffff

Uzmanīgi esam, uz diezko ātri arī neiet, pauzes arvien biežākas un ilgākas. Tādā garā gandrīz, kā ar krēslu esam Vidussmailē, kura atrodas zieda vidū. (kalns no attiecīga skatu punkta atgādina milzu ziedu, no tā arī nosaukums). Lai arī nāk tumsa, šodien uzkāpsim augstākajā Dienvidu smailē. Arī klints taka, kura ir visbīstamākā(skatīt bildes) ir netālu no mūsu nospraustā mērķa. Vairs i runāt negribas, kāpjam. Kā nu ērtāk, parasti, rāpus, atmuguriski.. Kāpjot augstāk, esam nonākuši superīgā ziemas vakarā, sasnieguši apsarojušo priežu/egļu/bērzu mežu.. esam kā pasakā. Vel nedaudz un ap 18:30, jau tumsas skāvienos esam augstākajā kalna smailē(Dienvidu). Svinīgi atstājam savas sarkanās pieres lentes. Atpūšamies, nopriecājamies un dodamies Rietumu smailes virzienā, kur pēc kartes atrodams hostelis.

Uz klints malas esot un veroties nakts miglas piepildītajā bezdibenī, pārņem nerealitātes sajūta. Tas ir to vērts!

Naktsmītnē esam ieradušies, tāka nekādi.. Sasmakuši, piekusuši un, kā izrādijās, esam vienīgie ciemiņi, šajā ziemas vakarā. Cenai(100 Y no cilvēka) neadekvāti, auksta izstaba(telpā bij ap nulli), sienās spraugas, logos plēve. Par cerēto dušu var tikai sapņot. Nejaudā ar neko daudz, saslēpies zem divām segām, kuras ļoti siltas - tas pozitīvi, dodamies gulēt, jau ap pus8ņiem vakarā.

20.12

Rīts modina ap pusastoņiem. Nelielais logs paver brīnumjauku debess ainavu. Toms gan atsakās ticēt, manis aprakstītajam, smukajam rītam. Tā nu sataisos vienatnē un uzkāpis tuvējā Rietumu smailē, vēroju saules ierašanos, gaiši zilajā mākoņu logā.. Zelta maliņa, spožie stari un lai arī diezgan spējš vējš dzeļ vaigā, sajūtas vienreizēji neaprakstāmas.. Kā zināms, kalns slavens ar seno cīņas mākslu meistaru trenniņvieta. Nedomāju atpalikt, un izvingroju savu Taiji, kalna smailē uz lielakmeņa. Nopriecājos un dodos atpakaļ, hosteļa virzienā, drīzumā manāms arī samiegojies un rīta apžilbinātais Toms.

Vēl reizi Rietumu smailē, sakārtojam somas un dodamies uz bīstamo Klinšu taku. Ceļā sastaptās norādes vēsta par bezmaksas suvenīra templīti starp R un D smailēm. Tur arī dodamies un templīša veikaliā, ieturam spainīšnūdeļu brokastis ar gardcepumumiem, kā arī, kā paredzēts, iegūstam „Varoņa” suvenīru… Smukais stikla medālis sarkanajā auklā like, tiešām, sajustiem, kā varonim. Ierakstāmies savdabīgā viesu grāmatā, varoņu sarakstā. Ja esat varat droši uzmeklēt. Nedaudz ieēduši un nu jau varoņu kārtā, drošā solī dodamies, pie bīstamtakas.

Nonākuši gandrīz līdz pašai Klinšu takai sastopamies ar slēgtiem vārtiņieim. Pāri līst ar taka negribas, ja nu kas nojucis un krist no ~ 1.5 km augstuma uz klintīm, negribas.. Netālajā templī, veikaliņā vaicājam par iespēju tikt uz Klints takas.. Sākotnēji mūsu prasību noraida, taču, sākot izprašņāt, kas un kāpēc tikām pie sava un vīrs, stingri pabrīdinot, ka jāmaksā 30 Y no cilvēka, ved mūs pie aizslēgtajiem vārtiņiem. Vel viņš teica, ka bīstami un var būt slidens šādos laika apstākļos, taču tas tā nepārāk nopietnā tonī. Blakus durvīs tiek atrastas arī vestes un karabīnes, taka, drošība tomēr ir. Atstājam somas un dodamies takā.

Dzels trepes lejup, akmens pakāpieni/dobumi sienā, koka laipa.. ja godīgi pārsteidzoši īsa taka ar karabīnēm esot pieāķētam pie troses arī baiļu sajūta, tā pa īstam neradās.. Skati gan iespaidīgi. Takas galā platforma ar senu templīti iekš klints alas. Atzinīgi novērtējam savi veikumu ierodoeties. Uz koka laipas piesēžot, pa dziesmai.. perfekti! Piekopjam arī kalnos populāros bļaustīšanos – atbalss klausīšanos, pat nedaudz pa traku, jo no augšas vīrs satraukti interesējās vai viss kārtībā?

Nonākuši atpakaļ kalnu saules apspīdēti, piesēžam uz klintīm un ieturamies pa aliņam. Padraudzējamies ar kārtējo ceļā sastapto kaķi. Jā, kaķi te ir visur, pat kalna smailēs un kā izskatās, ir tūristu labi pabaroti. Vēl apciemota atlikusī Austrumu smaile, kur vēl viena karabīnju taka, taču pilnīgi aizsnigusi, tā ka šoreiz mums nesspīd tur izstaigāt. Tālāk gar klints malu, tā ka uz pārkares atgulties un pavērst skatu aizā... spēcīgi

Lejup dodamies veiklākā garā un arī paveicas, jo satiekam kalna drabinieku ar peitiekami labām Angļu valodas zināšanām, lai mums paskaidrotu, ka funikulieris nestrādā taču viņš zin īsāko ceļu lejup – Zaldātu taka. Pie Ziemeļu smailes nogriežoties, tur arī dodamies. Darbinieks parāda pāris bīstamas trepes, kuras slēgtas, jo „Many many people die here”... Cenšoties neatpalikt no ceļrāža veiklā solī rikšojam pa neskaitāmajiem pakāpieniem lejup. Pāris reizes tā klasiski(taka uz banānu mizas) paslīdam, tas tā lai ekstrēmāk un pilnīgi piekusuši pēc 2 h esam kalna pakājē pie autobusu stacijas.

Autobuss ved pusstundu līdz tūrisma centram, tālāk jau nokaulēts taksis līdz stacijai. Atdodam aizlienēto mēteli, ieturamies ar pelmeņu porciju un drīzumā jau vilciens atpakaļ uz Houma. 36. Autobuss uz Toma Xinjiangu. Tumsā esam atpakaļ dzīvoklī.

nadaudz par kalnu.. http://www.ssqq.com/ARCHIVE/vinlin27d.htm

Turās!