Ne tas pats svaigākais raksts, taču manis piedzīvots un nu še lasāms..
Ķīna, Shaanxi province, Huashan... ceļo Uģis un Toms
18.12
Piektdienas vakarā izbrīvējis sev brīvu no stundām, sakrāmēju somu, šoreiz gan tā minimāli.. kārtu drēbes, karti, vilnas zeķes. Labā garstāvokļa kompānijā ar, pie skolas notverto autobusu, dodos uz netālo Xinjiangu.
Toms, atpūšoties no darba nedēļas, sagaida dārgo viesi(mani). Izštukotais plāns par došanos uz izslavēto Hua(zieds) kalnu paliek spēkā. Šķiet gan, ka būsim tik divi.. Laika prognozes(sniegs, dienā -2 naktī -10) iespaidā austrālietis Gajs atteicies, viņam sniegs nevisai patīkot. Tādējādi kompānijas pēc arī īru kaimiņš nebrauks.. Nebūs vismaz angliski jārunā.. divi bezbailīgie Letiņi ieturās ar tipisko ķīniešu ielas olpankūku un dodas uz ļoti tuvo Houma, no kurienes plānā vilciens uz Yunchengu.
Domas un atpūta, Ķīnai ļoti netipiski pustkšā vilciena vagonā, lai pēc stundas jau būtu labi zināmajā Yunchengas dižpilsētā. Tuvējā centra rajonā tiek atrastas pavisam lēts hostelis ar, kā vēlāk izrādās, sasmakušām segām. Iegādājam biļetes uz rīta vicienu, 6:00 dosimies uz Huashan. Katrs pa naktstirgus nūdelēm, atpakaļ hostelī, pie miega.. Rīt būs gara diena.
19.12
Modinātājs, ar rezervīti, modina pussešos. Hosteļa apkure pa nakti pamanījusies izslēgties, tamdēļ telpā visai drēgni. Vēsuma iespaidā veikli apģērbjam siltu drēbju kārtu, somas plecos un ceļā. Galvā pavīd doma par brokastīm, taču pats neesmu vel īsti pamodies un rīts, tumši ziemīgs, mudina raitā solī doties uz stacijas virzienā. Līdz kalnam vilcienā paredzēts pavadīt pusotru stundu, tātad, nonākot galā tieši kā uz brokastu laiku. Lai arī agrs, tomār stacijā sastaptā rosība pietiekami liela, un sargājot savu bagāžu(universāli piestūķētos kartupeļu maisus) kopā ar mums vilcienus gaida dažnedažādākie ļautiņi. Tas, ka vilcienu kavējas nepārsteidz, ziemā tas ir tikai normāli. Šoreiz jāgaida apmēram pusstundu. Tieši pulksten 6:00 noskatām un atzinīgi novērtējam Ķīnas himnas videoklipu. Spēcīgi sakombinēts. Ja būtu vietējais, lepotos šādu video redzot..
Kā izrādās biļetes mums katram savā vagonā, tas gan neko nenozīmē, jo visi sēž, kur atrod vietu, ziemas periodā vel neesmu manījis numurētas sēdvietas, sākumā katrs savā, pēcāk vienā vagonā, tuvojamies Zieda kalnam.. Braucot, notiesāju 3 yuaņu vērto „rīsi ar dārzeņiem” porciju, izlasīju minigrāmatu – „Kaija vārdā Džonatans Livingstons”(Laba, bij gan sen lasīta. Iesaku)un, kā ierasts, atbildēju uz dažnedažādiem, tipiskajiem jautājumiem, ko ziņkārīgie drabaļaudis bija ieinteresēti uzzināt par bārdainolaowai.
Nemanot nokļuvām Huashan dzelsceļa stacijā. No paša kalna tas apmēram 10 km attālumā. Jūtams, ka tūristi te nav sveša parādība.. Uzreiz jau piemetās palīgi, taksisti, ceļa rādītāji un pārejie, kuri cer nopelnīt. Ārā pavisam austs tā ka kož kājās caur džinsām. Neatleik nekas cits, kā uzmeklēt pidžamu veikalu. Ja ņem vērā, ka jāpērk arī kāpšanai piemērotāki apavi, būs nedaudz jāpatērējas.. Vietējā bodē, kā jau ierasts smieklīgi kaulējos.. pārdevēji, gan tādi stīvi, laikam, ka neesmu pirmais ārzemnieks še, un ķīniešu atmaigšanu, pat nedaudz ķīniski runājošā iebraucēja priekšā, nesagaidīt. Iegādāti apavi - tādi, puszābaki ar kaut cik rievainu zoli, nu vienreizējie(pēc kāpiena no viņiem nekas daudz pāri nebija palicis..). Pidžambikses, pavisam siltās, ir pastīvi nedaudz, toties siltums garantēts un kompānijas pēc nopērku arī cimdus.. ir doma ka noderēs.
Nu atlicis uzdevums atrast Tomam siltāku jaku/mēteli.. Sarunā ar kārtējo `palīdzētāju`,kā izrādās vietējo policistu, ieminamies par Mao tipa mēteli, tādu lielo armijas, ko novērojam garām braucošajiem mopēdistiem. Mums par prieku Liu kungs(tas pats policists) gatavs savu mēteli aizdot uz divām dienām. Komplektā gan mums jāizmanto viņa taksista pakalpojumi līdz kalnam. Darijums izdevies un izlienētais mētelis Toma rīcībā, diezgan amizanti izskatās, taču ir silts, lai arī smags, tīri svarā. Nu gatavi kalnam, esam jau drīz netālajā, tūristiem domātajā ciematiņā, kur arī cenas atiecīgas.. Atturamies no piedāvājums rezervēt hoteli kalna pakājē.. ,jo plāns palikt pa nakti kalnā. Sānielā atrodam ielburgernīcu, beidzot brokastis. Laikrādis, jau pus11. Nopērkam nūdeles, ko kalnā uzēst, jo ir gandrīz kā skaidrs, ka, dodoties klanā, cenas kāps reizē ar metriem virs jūras līmeņa. Iegādtas tradicionāli ķīniskās sarkanbantes, ko nest un atstāt kalnā. Tās pa ņindziski ap pierēm apsējuši, iegādājam karti un dodamies kalnā.
Kalnam ir 5 smailes. Zemāko, ziemeļu smaili var sasniegt pa trim ceļiem. Ar autobusu kalnos un tālāk ar funikulieri, vai Zaldātu taku, kura iet plus mīnus zem gaisa tramvaja traektorijas. Vai arī no otras puses par garo taku, kas ved gar ne pārāk ūdeņainas upes gultni. Mēs izvēlējāmies pa garo taku, paši savām kājām uzticamies.. nezinu gan vai kājas mums uzticējās pēc 8 h kāpiena. Ziemas periodā biļetes pa puscenu (50Y). Izstaigājam caur pakājes templīšiem un vedam kalnā.
Sākums lēzens, ved pa akmens bruģa, ceļu. Ik pa pārsimts metriem veikaliņi, atpūtas vietas. Labākam garstāvoklim, sāk snidzināt. Pirmais mērķis, noķert iepriekš manītos ārzemnieku jauniešus(pāris no Austrālijas un Brits). Kāpjot, ar atbalsīm spēlējoties, soli pa solim.. piekūstam. Lai vai cik lēzens šķistu kāpiens, bez apstājas, nogurdina kājas, sirdi un citus vitāli svarīgos, kalnā kāpšanas komponentus. Vietā, kur sākas trepes, iepazīstam āugstāk minētos personāžus. Viņi nedaudz labāk ekipēti, vismaz pēc skata, nedaudz atgādina kāpējus. Pačatojam, kas kā un turpinam kāpt. Atpūtas stacijā ieturam, pakājē pirktās, nūdeles, kuras, gan somā pārvertušās, lielā nūdeļu klucī… Ēdiens paliek ēdiens, nedaudz pa maz sāls, taču ka ēst grib, tad jau apēd.
Taka liekas mūžīga, jo aiz katrs solis paver skatam arvien augstākas smailes tālumā, šķiet, nereāli tur tikt. Taču, acis darba nobijās (Dace darba nobijās), kājas darba nebijās. Iepauzējuši ar pāris gadus noputējušo bumbieru limonādi mērķtiecīgi turpinam ceļu. Aiz kārtējā hosteļa(kopumā kalnā vismaz 6,7 ir) sākas stāvas, vietām apledojušās trepes. Tam, ka kalns ir smags pārbaudījums apliecinājums, ir meiča iz Austrālijās, kura bezspēkā rāpoja pa trepēm līdz asarām. Mums, sūriem vīreim, asaras nebira, taču sirds šķita, ka pa muti izleks. Temperatūra ap -4, mūsu drēbes no sviedriem, kā izmērcētas ūdenī, pat Toma mao mētelim visa mugura, ka ūdeni izžņaugt. Virzoties pa ~ 75 grādu akmens kāpnēm, sākumā kāpam, vēlāk kājas nejaudā un katrs solis ir sinhroni ar roku pievelkoties pie ķēdes. Pēdejā stadija ir, kad neko neskatās, tikai rāpo četrrāpus, lai nokļūstot uz kārtējās skatplatformas, kur, vismaz uz minūti, izklātos bezspēkā. Sildošā atpūtas pauze, pie siltas kafijas tases un pārvarot pāris stāvās kāpnes esam Ziemeļu smailē. Nedaudz piesēžam, kārtējā izdevusies atbalsu izbļaustīšanās deva un tālāk ceļā.
No ziemeļu smailes atiet taka, augstāk kalnā, un ved uz pārejām 4 smailēm. Še netālu pienāk, arī funikulieris, kurš, gan kā vēlāk izrādijās, attiecīgajās, mūsu apmeklējuma dienās, nefunkcionēja. Veroties augšup kalnā paveras, brīnumains ziemas skats, ar apsarmojušajiem kokiem. Super, vismaz vienu dienu būs kārtīga ziema piedzīvota. Iepauzējot ar aliņu piesēžam un atzinīgi novērtējam savu uzdrošināšanos, plus nopriecājamies par lēni krītošajām sniega pārslām. Un lai arī tūristi nav daudz, gandrīz katrs sastsptais Ķīnietis, uzskata par nepieciešamību ieteikt, “Be careful”, jo sniegs, ledus un varot nokrist. Pffff
Uzmanīgi esam, uz diezko ātri arī neiet, pauzes arvien biežākas un ilgākas. Tādā garā gandrīz, kā ar krēslu esam Vidussmailē, kura atrodas zieda vidū. (kalns no attiecīga skatu punkta atgādina milzu ziedu, no tā arī nosaukums). Lai arī nāk tumsa, šodien uzkāpsim augstākajā Dienvidu smailē. Arī klints taka, kura ir visbīstamākā(skatīt bildes) ir netālu no mūsu nospraustā mērķa. Vairs i runāt negribas, kāpjam. Kā nu ērtāk, parasti, rāpus, atmuguriski.. Kāpjot augstāk, esam nonākuši superīgā ziemas vakarā, sasnieguši apsarojušo priežu/egļu/bērzu mežu.. esam kā pasakā. Vel nedaudz un ap 18:30, jau tumsas skāvienos esam augstākajā kalna smailē(Dienvidu). Svinīgi atstājam savas sarkanās pieres lentes. Atpūšamies, nopriecājamies un dodamies Rietumu smailes virzienā, kur pēc kartes atrodams hostelis.
Uz klints malas esot un veroties nakts miglas piepildītajā bezdibenī, pārņem nerealitātes sajūta. Tas ir to vērts!
Naktsmītnē esam ieradušies, tāka nekādi.. Sasmakuši, piekusuši un, kā izrādijās, esam vienīgie ciemiņi, šajā ziemas vakarā. Cenai(100 Y no cilvēka) neadekvāti, auksta izstaba(telpā bij ap nulli), sienās spraugas, logos plēve. Par cerēto dušu var tikai sapņot. Nejaudā ar neko daudz, saslēpies zem divām segām, kuras ļoti siltas - tas pozitīvi, dodamies gulēt, jau ap pus8ņiem vakarā.
20.12
Rīts modina ap pusastoņiem. Nelielais logs paver brīnumjauku debess ainavu. Toms gan atsakās ticēt, manis aprakstītajam, smukajam rītam. Tā nu sataisos vienatnē un uzkāpis tuvējā Rietumu smailē, vēroju saules ierašanos, gaiši zilajā mākoņu logā.. Zelta maliņa, spožie stari un lai arī diezgan spējš vējš dzeļ vaigā, sajūtas vienreizēji neaprakstāmas.. Kā zināms, kalns slavens ar seno cīņas mākslu meistaru trenniņvieta. Nedomāju atpalikt, un izvingroju savu Taiji, kalna smailē uz lielakmeņa. Nopriecājos un dodos atpakaļ, hosteļa virzienā, drīzumā manāms arī samiegojies un rīta apžilbinātais Toms.
Vēl reizi Rietumu smailē, sakārtojam somas un dodamies uz bīstamo Klinšu taku. Ceļā sastaptās norādes vēsta par bezmaksas suvenīra templīti starp R un D smailēm. Tur arī dodamies un templīša veikaliā, ieturam spainīšnūdeļu brokastis ar gardcepumumiem, kā arī, kā paredzēts, iegūstam „Varoņa” suvenīru… Smukais stikla medālis sarkanajā auklā like, tiešām, sajustiem, kā varonim. Ierakstāmies savdabīgā viesu grāmatā, varoņu sarakstā. Ja esat varat droši uzmeklēt. Nedaudz ieēduši un nu jau varoņu kārtā, drošā solī dodamies, pie bīstamtakas.
Nonākuši gandrīz līdz pašai Klinšu takai sastopamies ar slēgtiem vārtiņieim. Pāri līst ar taka negribas, ja nu kas nojucis un krist no ~ 1.5 km augstuma uz klintīm, negribas.. Netālajā templī, veikaliņā vaicājam par iespēju tikt uz Klints takas.. Sākotnēji mūsu prasību noraida, taču, sākot izprašņāt, kas un kāpēc tikām pie sava un vīrs, stingri pabrīdinot, ka jāmaksā 30 Y no cilvēka, ved mūs pie aizslēgtajiem vārtiņiem. Vel viņš teica, ka bīstami un var būt slidens šādos laika apstākļos, taču tas tā nepārāk nopietnā tonī. Blakus durvīs tiek atrastas arī vestes un karabīnes, taka, drošība tomēr ir. Atstājam somas un dodamies takā.
Dzels trepes lejup, akmens pakāpieni/dobumi sienā, koka laipa.. ja godīgi pārsteidzoši īsa taka ar karabīnēm esot pieāķētam pie troses arī baiļu sajūta, tā pa īstam neradās.. Skati gan iespaidīgi. Takas galā platforma ar senu templīti iekš klints alas. Atzinīgi novērtējam savi veikumu ierodoeties. Uz koka laipas piesēžot, pa dziesmai.. perfekti! Piekopjam arī kalnos populāros bļaustīšanos – atbalss klausīšanos, pat nedaudz pa traku, jo no augšas vīrs satraukti interesējās vai viss kārtībā?
Nonākuši atpakaļ kalnu saules apspīdēti, piesēžam uz klintīm un ieturamies pa aliņam. Padraudzējamies ar kārtējo ceļā sastapto kaķi. Jā, kaķi te ir visur, pat kalna smailēs un kā izskatās, ir tūristu labi pabaroti. Vēl apciemota atlikusī Austrumu smaile, kur vēl viena karabīnju taka, taču pilnīgi aizsnigusi, tā ka šoreiz mums nesspīd tur izstaigāt. Tālāk gar klints malu, tā ka uz pārkares atgulties un pavērst skatu aizā... spēcīgi
Lejup dodamies veiklākā garā un arī paveicas, jo satiekam kalna drabinieku ar peitiekami labām Angļu valodas zināšanām, lai mums paskaidrotu, ka funikulieris nestrādā taču viņš zin īsāko ceļu lejup – Zaldātu taka. Pie Ziemeļu smailes nogriežoties, tur arī dodamies. Darbinieks parāda pāris bīstamas trepes, kuras slēgtas, jo „Many many people die here”... Cenšoties neatpalikt no ceļrāža veiklā solī rikšojam pa neskaitāmajiem pakāpieniem lejup. Pāris reizes tā klasiski(taka uz banānu mizas) paslīdam, tas tā lai ekstrēmāk un pilnīgi piekusuši pēc 2 h esam kalna pakājē pie autobusu stacijas.
Autobuss ved pusstundu līdz tūrisma centram, tālāk jau nokaulēts taksis līdz stacijai. Atdodam aizlienēto mēteli, ieturamies ar pelmeņu porciju un drīzumā jau vilciens atpakaļ uz Houma. 36. Autobuss uz Toma Xinjiangu. Tumsā esam atpakaļ dzīvoklī.
nadaudz par kalnu.. http://www.ssqq.com/ARCHIVE/vinlin27d.htm
Turās!
tiku sēdināts goda vietā.. neviltots prieks 
