Pierasti izdevušās brīvdienas... Luojangā(Luoyang)

Tuvojoties vasarai un plānotajam mājupceļam uz Latvju zemi, katru nedēļas nogali esmu nolēmis vairāk vai mazāk ceļot, lai paspētu skatīt un pieredzēt pēc iespējas viarāk Ķīnas brīnumus.

Šoreiz ceļi ved uz 250 km attālo Luoyangu. Lielpilsēta, kas slavena ar Longmen budistu alu templi un Peonijas ziediem netika izvēlēta nejauši. Pāris nedēļas iepriekš tiku sazināts draugiem.lv. Kā izrādās netālu no manas mītnes Ķīnā garām brauks tūrisma grupa no Latvijas. Tad arī tika sakombinēts, ka tieši Luoyangā iespējama satikšanās ar tautiešiem.

3.04

Naktsmītnes Luoyangā sameklētas Couchsurfingā un sestdienas rītā, skolas ēdnīcā iepircis garšīgbulciņas dodos stopēt.

Laiks jau pierasti vasarīgs, tamdēļ t-krekls, uzrotītas džinsas un iešļūcenes ir viss, kas nepieciešams, lai justos silti.

Pirmais ceļa posms līdz Xinjiangai paiet ģimeniskā kompānijā ar angliskām sarunām. Arī abi pensionētie vecvecāki runā angliski.. tas ir visnotaļ netipiski šai apkaimē. Taču viss ir izskaidriojams.. kā izrādās biju trāpijies Angļu valodas skolotāju ģimenē.

Ātri vien ticis līdz tuvējam bānim, turpinu īkšķošanu Yunchengas virzienā. Dziesmas un rīmes vijas ar putnu dziesmām un trāpoties visbalti ziedošo krūmāju tuvumā garstāvoklis līksmo uz augstas stīgas.

Arī stopēšana sokas raiti un biznesmeņa mašīnā ap pusdiviem esmu Yunchengas dienvidu bāņa uzbrauktuvē.

Līdz Pinglu traucos policista busiņā, lai drīz vien, ar acīm tveru plašās Huanhē upes ainavas.

Nokļuvis Sanmenxia veikli kāpju pazīstamajā 9 autobusā, lai nokļūtu līdz stacijai. Šeit gadījās ļoti spēcīgs moments..

Tā kā autobusam tuvojos veiklā solī un daudz nepētot uzrakstus, biju iekāpis neīstajā busā. Taču pārsteidzošākais bija, kā es par savu neprecizitāti uzzināju pateicoties, knapi runājošam, mazam ķīniešu zēnam.

Kā jau ierasts vecāki grib, lai viņu bērni saka Hallo ārzemniekam, vai dajebko angliski. Arī autobusā sastaptais tētis kūda mazo sveicināt mani.. Mazais tā paskatās, padomā un smalkā balstiņā pavaicā Ni qu na li?(Kur tu dodies?) . Es nedaudz iepauzēju, jo nekad neko vairāk par Hallo arī negaidu, taču paskaidroju ka dodos uz Luoyangu. Ar vietējo ļaužu gādību tad arī sapratu, ka esmu neīstajā autobusā. Taču šķiet ka mazais kā zinādāms, ka ne tur esmu iekāpis, uzjatāja man šo jautājumu.

Visums darbojas visneiedomajāmākajos veidos, nodomāju es, un pateicies mazajam par norādi devos uz blakus rūcošo autobusu.

Arī ar šo autobusu saistās nedaudz notikumi...

Izkāpis pieturā ironiski pasmaidīju un devos kājām līdz autobusa galapunktam, lai saņemtu tur savu maku.. :)

Nauda, kartes.. viss vietā. Nopērku saldējumu, aliņu un ar 4 autobusu dodos uz pilsētas austrumkrastu. Arī šī uzbrauktuve zināma, kā nekā, savas reizes 8 šeit jau stopēts.. Veikli esmu uz bāņa un atsākam īkšķošanu.

Nostopēta ģimene, no Taiyuanas ceļā uz Louyangu ceļot. Tad arī atlikušos 150 km veicu runājoies, šaudoties un ēdot gardumus kompānijā ar 11gadīgo dēlēnu.

Ieradies Luoyangā sazinos ar CS hostu – Čenu. Sakombinēju pāris sabiedriskos transportus un līdz ar tumsu nozīmētajā autobusa pieturā satiekamies.

Kā izrādās 18 gadīgā meiča ar netipiski labu angļu valodu pēc pāris mēnešiem dodas studēt uz ASV(Tas arī izskaidro vai apliecina labās valodas zināšanas).

Smieklīgās sarunās iepazīstos ar Čenas, dzīvoki, mammu, onkuli, brālēnu.. utt..

Esmu patīkami pārsteigts redzot trīs Gužengus, un kaligrāfijas drabus pie sienas. Kā izrādās Čena ne tikai labi runā angliski, bet arī visnotaļ profesionāli spēlē šo seno ķīniešu stīgu instrumentu un pieprot kaligrāfiju. Visvairāk mani gan iepriecināja futbola plakāti pie sienas.. uzreiz ir skaidrs, ka labs cilvēks te dzīvo :)

Mums pievienojas arī tēvs, provincē slavens arhitekts, un nu kolektīvi varam doties svētku vakariņās.

Restorānā tiek galdā klāti visi vietējie gardumi, arī alus un tostiem skanot vakariņas aizrit labumlabā gaisotnē.

Atgriežoties mājoklī nedaudz nopūlamies, lai atšifrētu Ķīnas armijas piepūšamā matrača līetošanas instrukciju. Viss kārtībā. Izritinu guļammaisu un dodos miegā.

4.04

Rīts saulains un mostos no cāļa knabināšanās gar manu spilvenu.

Čenas mājdzīvnieks ir mazs mazs gailēns, kurš mīl ēst un gulēt.. :) čiepst un skraida pa māju apkārt. Visnotaļ smieklīgi, bet ir ar ko paamzēties.

Brokastīs dodamies ar Čenu un viņas mammu, kura mājsaimniece, taču kā vēlāk izrādijās ir saistīta ar Ķīnas armiju.

Turpinājums, ceļā uz Luojangas vecpilsētu. Šo apskatīt man ieteica arī Xinjiangā mītošais Austrālis Gajs... Ir vērts, būt un redzēt. Viduslaiku filmu atgādinošie karogi, senā koka apbūve un suvenīru veikali rada tūristisku noskaņu. Kā tūrists tur iederos, fotogrāfēju, filmēju un uzdodu muļķīgus jautājumus tirgotājiem :)

Uz divpadsmitiem ģimene ierasti Svētdienai tiekas vecvecāku mājā uz pusdienām. Šoreiz arī es pievienojos un atklāju tiešām labu, ķīniski tradcionālu, kabab tipa ēdienu, kad plānā pankūkā satin, pēc izvēles visus gardumus un sukā iekšā, gluži kā jau minēto kebabu. Perfekti paēdies un iepazinis jau pavisam daudz radiniekus esmu pierasti priecīgs.

Pēcpusdienā kopā ar Čenu un māsīcu, kurai devu angļu vārdu Vicky, izplānoju doties uz Baltā zirga templi.

Šis esot vecākais templis Ķīnā, vieta, līdz kurai, pirms savas miršanas, baltais zirgs spējis atvest no Indijas budisma gudrības. Tad nu te arī zirgs apglabāts un uzcelts templis. Šis stāsts ir tikai pa ausu galam dzirdēta informācija, varbūt, ka neprecīza.. nav jau arī svarīgi, laikam.

Templis izdevies un atšķirībā no daudziem citiem līdzīgiem objektiem Ķīnā, te ir visnotaļ daudz ko redzēt. Līdzās senajam Ķiniešu budistma tipa templim, slejas jaunuzcelts Indiešu tipa budisma templis un top celts arī Siāmas budisma templis. Tā veiksmīgi vienviet var novērtēt dažādāko budisma arhitektūru, mākslu un daudzejādos dievu veidolus.

Kādā, nu katrs, mēlē uzdziedam, ir jautri, un ap 7 vakarā esam atgriezušiem mītnē.

Drīz vien saņemu ziņu no ceļojošiem Latviešiem, kas ieradušies Louyangā. Sazīmēju tikšanos un drīz vien dzirdu savu valodu, še tālajā Luoyangā. Priecīgās runās saņemu rupjmaizi ar speķi, Lieldienu olu. Pozitīvisms un smaids pilda auru. Ir pat ļoti ok.

Vakars gan pavēls, un nav daudz laika, taču stunda, ko pavadīju tuvējā kafejnīcā latviski tērzējot, izrādijās sen nepieredzēti vieda saruna. Paspēju arī pieņemt visnotaļ svarīgu lēmumu par savu tuvējo nākoti, par to gan citreiz..

Tiešām žēl, ka laiks bija cik bija.

Atvados un, veiksmi novēlējis, pirms desmitiem dodos atpakaļ uz savu naktsmāju. Mītnē izlemjam rītrīt doties uz 150 km attālajām Jiguan pazemes kaļķakemens alām. Sarunājam vienu no onkuļiem kā šoferi, un rītdiena solās būt izdevusies.

Gulēt gan vel nedodos, jo Čena cienā ar majas vīnu, un iemāca Ķīnā populāro kāršu spēli Dou Di Zhu.. Es šo spēli ātri vien nodēvēju par. „The Boss”. Jautri un smieklīgi, tai pašā kompānijā, kā apmeklējām Baltā Zirga tempi, līdz pusnaktij griezām kārtis.

Vel pāris joki un miegs..

5.04

Ceļamies agri, jo 7 paredzēts izbraukt uz alām. Brauks līdzi arī mamma. Visi gan nedaudz miegaini taču sakraujam paiku un dzeramos bagažniekā, paši mašīnā un dodamies ceļā.

Mēs, jaunā paaudze, esam īpaši miegaini, tamdēļ lielākā daļa ceļa tiek nogulēts un možums rodas tik tuvojoties pašām alām.

Laika apstākļi turpina priecēt, saule sildīt un visādi citādi brīvdienas turpina izdoties.

Šāda tipa alās reiz bēnībā biju bijis Vācijā, taču neko dižu neatceros, tik vien kā faktu, tapēc ir interese šoreiz papētīt vairāk. Kazi, varbūt uzaust kāda labi aizmirsta atmiņa.

Biļetes uz alām dabūnam bez maksas, jo Čenas tēva pazīšanās.. pozitīvi.

Noklausījies ķīniešu gides ievadrunu, kopā ar visiem pārejiem apmeklētājiem pazūdam ~ 12 grādu siltajās alās. Alu kompleksa kopgarums pazemē ir 1,8 km. Taka ved augstāk, lejāk, un vēl dažādākajos virzienos. Protams daudz sanāk bildēt.. pašam, pašu, citus, alas.. patīk!

Pa brīžiem pavīd doma, paslēpties un ielīst kādā aizliegtā teritorijā, taču sev saku, ka negribu taisīt ziepes Čenai un turpinu turēties takas robežās.

Skaistumu nevar īsti izstāstīt.. krāsaino prožektoru izgaizmotās alas apbur kā pasaku zemē. Gribas apsēsties un padomāt.. Ilgi gan nevar, jo grupas galā ar bateriju nāk gide-vērotāja un biksta, lai dodos līdzi grupai.

No alas pa garo tuneli iznākot gaismā, sajūt sauli.. sajūtās labi. Iekšā bija skaisti taču dzīvot tur negribētu. Mitrs un vēss, kāds Golums tur varētu mist.

Drīz jau pusdienslaiks un šoreiz sataisījām kārtīgu, klasisku pikniku. Blakus balti ziedošajiem krūmājiem pavasara zaļajā zālē izklājām ēdienus, dzērienus. Sēdāmies nost un ieturējām saulainas pusdienas.. :)

Perfekti!. Ni ceļš mājup, kur, ja laiks atļaus iespējams ar izpletni lēksim. Jāpiebilst, ka mūsu vedējs, onkulis ir profesionāls izpletņlēcējs. Pērn ieguvis 2. vietu Ķīnas meistarsacīkstēs un šogad piedalīsies pasaules čempionātā vai kaut kur tamlīdzīgā pasākumā.

Atpakaļceļā griežam kārtis. Nu jau esmu ar nelielu piredzi un spēle padodas pavisam labi..

Pusceļā gan miega vilnis pāršālc aizmugurējo sēdekli un tādējadi pusi ceļa noguļam.

Luoyanga sagaida bez saules un ir jau visnotaļ vēls, tamdēļ atceļam izpletņlēkšanu un izštukojam papētīt veikalus, lai vakarā dotos uz pilsētā notiekošo, ikgadējo, alus festivālu.

Iepērku supersmuku koškreklu, somu kamerai u.c. sīkumus. Mītnē pāraunu jaunu kārtu un dodamies svinēt..

Kā uzzinu, festivāla laikā pilsētā vairākās vietās ir atvērti alus dārzi. Vienā no tiem mums rezervēts galdiņš. Mūs ierodoties sagaida jau 3litrīgā alus krūka.. Būs jautri!

No gardumiem nobaudu mazos skorpionus, vel šo to tikpat kraukšķīgu.., friškas, cepta vista.. vis kā pienākas..

Vēlvakaram tuvojoties paliekam tik jaunieši, plus vel piebiedrojas Izpletņlēcējs ar sievu un pāris draugiem. Spēlējam spēles, dzeram alu, dziedam.. Perfekti.. un galvenais, ar mēru. :)

Ķīnā ir pavisam normāli ka, piemēram, 12 gadīgs puika kopā ar vecākiem dzer alu šādā pasākumā un ir manāmi iereibis.. nekādus ierobežojumus nemana, taču viss ir meirīgi, nav arī nekādu konfliktu.. draudzīga atmosfēra.

Mājās esam pirms pusnakts.. daudz nedomājot ejam gulēt.. Rīt jābrauc atpakaļ uz Jishanu mācīt.. ehh

6.04

Šorīt paguļu nedaudz ilgāk, un mostos īsi pirms 10tiem. Pamalkoju ūdeni un pēc dušas esmu žirgts un spirgts. Nedaudz žēl Vikijas, kura jau pusastoņos, pavisam negribīgi, tomēr devās uz skolu. Čenai visnotaļ manāma fūga..

Ieturam brokastis un plānoju atpakaļceļu.. Laiks turās jauks un izlemju stopēt. Šodien vēl jāpagūst Yunchengā nofotogrāfēties vīzas atjaunināšanai.

Sazvanu Džekiju skolā un atceļu šodienas stundas.. galīgi negribas mācīt šovakar. Perfektas brīvdienas pavadītas, nu jau ar labi jaukām paziņām.. Sarunājam obligāti vēl satikties. Ir doma uz dzimšansdienu iegriezties Luoyangā, izlekt ar izpletni.. redzēs..

Ar namatēva darbinieku gādību tieku nogādāts bāņa uzbrauktuvē. Atvados un dodos ceļā uz Yunchengu. Vēl nesācis stopēt redzu autobuss.. Luoyang – Yuncheng... uztveru to kā zīmi.. raušos iekšā un nododos Čenas dāvinātās grāmatas (Gulivers) lašīšanai.

Yunchengā nofotogrāfējos vīzai, ieturos ar nevisai gardu picu ātrās apkalpošanas restorānā un turpinājumā ierasti veiksmīgi aizstopēju līdz mītnei Jishanā..

Vakars, miers, nogurums, un miegs..

Bildes.. http://picasaweb.google.com/braaleens/PierastiPriecigasBrivdienasLuoyanga

Nākamnedēļ došos vēl reizi uz Huashan..

Turās!

Nedēļas nogale Yunchengā piedaloties T un Patrick.

Mācību gads sācies, ārzemju skolotājiem liela slodze tāpēc brīvā nedēļas nogale jāizmanto kārtīgai atpūtai tuvējā pilsētā - Yuncheng. Aizstopējies līdz Kolēģu Zombietownai - Xinjiang. Dzīvoklī satieku abus biedrus. Toms un Patriks sapošas un esam gatavi piedzīvojumiem. Plānā stopēt, lai arī esam trīs, pēc vietējiem apmēriem, lielgabarīta cilvēki, ņemot vērā ķīniešu viesmīlību un iztapību baltā cilvēka priekšā dodamies stopēt uz netālo bāni. Jau labi zināmajā vietā ,kur iznīcināta sēta tiekam pa taisno uz lielceļa.

20 minūtes un nu jau esam omulīga ķīnieša un viņa 9 gadīgā dēla kompānijā, cik nu manas valodas zināšana ļauj. parunājamies ar vedēju un populārās mūziķu apvienības Vengaboys ritmos tuvojamies Yunchengai.

Nepilnas stundas laikā veikuši ~80 km nu esam pilsētas centrā, pie lielveikaliem, kur izlemjam uzsākt iepirkšanās tūri. Esam gan šķiet visdārgākajā pilsētas veikalā, tamdēļ lēto preču medībās dodamies labākas vietas meklēt. Laiks sabojājies un līst, lai arī silts. Protams daudz šķībo acu skatienu pavadīti, ievērtējam tirgo vietas, šis tas iepirkts, un nu laiks izklaidēm.

Vietējais taksists sazvanījis gudrākas personas sakās zinot, kur ir boulings. Nu labi, piemirstot par vissvarīgāko patiesību - Never trust a chinese - braucam boulingot. Attiecīgajā vietā saņemam norādes doties šaurā durvju ailē, pēc skata gan tas atgādina tualetes ieeju, un aizdomu pilni tomēr izlemjam paskatīties varbūt tiešām tur boulings. Pffff nekā.. tik bļodas, lupatas un slēgtas durvis. Taksists jau gabalā, ejam vien tālāk, turpinājumā ielas poliklīnika, kur ļoti laipni un pieredzējuši dakteri baltos halātos palīdz noskaidrot, ķīniešu alerģiju īpatnības. Tuvējā aptiekā, diezgan smieklīgā garā, iepērkam izteiktās dropes.

Laiks pusdienot. Eiropeiskā stilā iekārtota un kļavu lapām rotātā ēstuvē ieturamies ar rīsiem plus liellopu gaļas mērci. Ar Patriku pa aliņam, godīgi gan jāsaka ka dārgi un nevisai gardi taču paēsts ir, nu atkal izklaides iespēju meklējumos. Ejam apļos un sastapto ķīniešu norādes allaž mūs noved maģiskajā vietā pie šaurās durvju ailes. Šķiet ka esam Lost in translation vai tādā garā. Turpinam apļot. Tirgus tipa veikalā izlemjam iepauzēt, katrs pa 4 aliņiem, iepērkam kārtis un vietējo tirgoņu apjūsmoti nododamies azartspēlēm. Paguvuši samainīt naudu vismazākajā vienībā 1 mao (0.7 santīmi) spēlējam. Drīz vien gan jādodas tālak, jo pienācis laiks vērties ciet mūsu okupētajai ēstuvei. Alus kaste plecā un ceļā uz hosteli.

Netālu nedaudz pakaulējoties esam jau kārtīgā viesnīcā, sadalīti gan pa divām istabām, taču tam nekāda nozīme nav, jo plāns doties pilsētā. Iestiprināmies ar aliem, smieklīgas sarunas un stāsti iz pagātnes ainām. Ejam naktskluba meklējumos, tā isti neveicas, jebšu vietējie dievojas, ka še tāda vieta nepastāv..(600k pilsēta!!) Arī taksisti ved pa riņķi un neko vairāk kā KTV nespēj piedāvāt, pa laikam smukākā vietā iemalkojam šīsnakts populāro Snow aliņu.

Arī vietējā jaunatne, solās parādīt mums naktsklubu. Klausoties jauniešu populāro Backstreetboys dziesmu As long as you love me, esam kārtējā nenosakāmas izcelsmes un neizprotamas nozīmes iestāde, kas lai arī atgādināja bāru, bija tukšs kā mans ledusskapis pirmsalgas laikā. Tādējādi meklējumi turpinās, līdz alternatīvu neredzot esam KTV jebšu Ķīnā populārajā versijā par karaoki. Dziesmas, alus, ķīniešu draugi, kuri pēc pāris aliem jau sajutās šķērmi, un aizraujošā metamo kauliņu spēle.. viskopumā jautri, nenosakāmu laiku bijām pavadījuši, turpinājums atkal pilsētas ielās.. Toms paspēj pazust, un neizskaidrojamos apstākļos es ar Patriku nokļuvām hoteļa foajē, kur kādu laiku sagādājām priecīgus brīžus vietējiem ķīniešiem, kuri nakts vidū saradās vairumā, lai paskatītos uz diviem baltādainajiem, kuri nevar beigt smieties svešā valodā.

Laikam jau bijām pailgi, jo Toms pa to laiku bij paspējis atgriezties mūsu viesnīcā pēc telefona un iepirkties veikalā. Galu galā sastapām trešo biedru, kurš bija visnotaļ sašutis tomēr nolēma turpināt naktsatpūtu. Ejot apļos(tā mēs šo pilsētu turpmāk dēvējām, jo šķietami vadātājs piemetās un regulāri atgriezāmies tais pašās vietās) nokļuvām naktsnūdeļu ēstuvē, kur šai agrajā stundā bija vislielākā rosība pilsētā. Pulkstens jau ap 4riem. Ieturamies, tiešām gardi.. Tad mums piedāvā vietējo delikatesi.. kaulus.. Vienkārši kauli, kur šur tur pieķēries gaļas ķeskis, nu tāda bļoda ar kaudzi tika atnesta.. Kādu brīdi mēģinādami ēst šos brīnumainos veidojumus, sapratām ka neko vairāk par nodilušiem zobiem te nepanāksi. Tamdēļ maksājām un devāmies atpakaļ uz hoteli. Ar maksāšanu gan negāja viegli, jo par kaulu kaudzi šie prasīja 60 yuaņus, pilnīgā bezjēga, protams nemaksājām.. pateicām visu kas uz sirds par šo ēdienu, samaksājām par nūdelēm un aliņu, ar lepnu žestu uzmetām 10 yuaņus kaulu kaudzei un devāmies uz hoteli..

Es savā vienvietīgajā numurā, aizmigu nemanot..

Patriks vel paspēja pajautroties pa telefonu izsaukt administratori, kura pat ieradās, un tika parakstīts nezināmas nozīmes dokuments.

Lai vai kā rīta pusē cēlāmies, kārtīga duša, zobu tīre, vakardienas humors un precīzi 12:00 bijām ārpus viesnīcas. Laiks tikpat lietains kā vakar, brokastu izsalkums remdēts KFC, un nu savdabīgs moments, kurš nezkapēc likās visnotaļ zīmīgs mums.. nedaudz fūgaini, miglainā Ķīnas pilsētā(apļi) lietū stāvot ar brokastu kafiju rokā dziedam happy birthday to you ķīniešu valodā. Katru dienu tā nenotiek..

Turpinājumā iepērkam apavus, man šeit tulka loma kaulēšanās procesā, jautri, es varētu strādāt par kaulēšanās tulku, ja esat Ķīnā, dodiet ziņu...

Atkal apļos, šoreiz gan ar domu doties uz darbļaužu parku, kur iespējama atrakcijas, lai arī laiks čābīgs dodamies iečekot. Te arī paņemām superlētos mototakšus - taka no kara mazas kabīnītes, kur trijatā tomēr sarūmējamies un smieklīgā braucienā traucamies caur lietainajām Yunchengas ielām.

Te diemžēl beidzas baterija fotobildētājam, tamdēļ visjautrākā daļa nav iemūžināta bildēs tomēr bija perfekti, traukties ar mini mašīnītēm caur un ap darbļaužu parka teritoriju.. labi, ka ezerā neviens neievēlās, lai gan tālu nebija, personīgi divreiz notaranēju miskastes, nerunājām par ceļmalas apstādījumiem, kuros regulāri viens otru iestūmām..

Zoodārza apmeklējums, nogurums un nu atkal tiek izmantots motokabīņu transports uz pelmeņu ēstuvi.

Uzspēlējam kārtis paēdam, iepērkam Toma sen kāroto svarcēlāja ekipējumu, uz autoostu un tālāk jau es vienatnē turpinu ceļu uz mītnes vietu Jishan. Autobusā jau atskārstu ka nav telefona, lai arī neilgi pirms došanās mājup tiku zvanījis asistentei, nu neko, vai nu taksī, vai kur pazaudējies. Katrā ziņā sāpe nav liela, jo pa 11 ls varu nopirkt jaunu atkal.

Turās!

www.braaleens.blogspot.com

Izbrauciens Yunchengā, Ģitāra!

Sveiki, dārgie lasītāji. Vakar novadījis divas rīta stundas, naudu kabatā devos uz Yunchengu iepirkties. Tā kā laika daudz izlēmu braukt pa nedaudz garāku ceļu caur Xinjiang. Arī jāiet nekur tālu nav jo tepat pie skolas var sākt stopēt. Ilgi negaidot nostādinu tipiski šauro un nedaudz augsto ķīniešu busiņu ar armijnieku no Yunchengas pie stūres, vel kulbā divi vecāka gadu gājuma vīri, braucot uz Xinjiang. Šoferis spēja nedaudz izteikties angliski, kas padarīja braukšanu visnotaļ runātīgu, Lēnā garā gan, taču nonācu kaimiņu pilsētā. Ieturējies ar ķīniešu ielas burgeru.. šeit var dabūt ne tikai ar ceptiem sojas cīsiņiem pildītu, bet arī ar tiešām redzamiem, sakapātiem gaļas gabaliem iekšā. Tad nu tādu vienu, burciņu limonādes un plānā uz netālo bāņa uzbrauktuvi. Pēc zīmēm sanāk 6 km, taka izmantoju autobusu un divu yuaņu vērtē noķlūstu attiecīgajā vietā. šoferis gan nesaprot kamdēļ man kāpt te ārā, jo zīme rāda ka gājējiem tālāk iet aizliegts... palieku pie sava un neskatoties uz visām zīmēm cenšōs klusi slīdēt garām maksas punktam, esmu gan pamanāms, taču šeit neviens neprotestē.. kā gāju tā aizgāju garām visiem šlagbaumiem. Ticis uz autostrādes, esmu saulē uzkarsis, šodien laiks atkal karsts, nedaudz pa daudz varbūt pat. Taču stopējās veikli un drīzumā jau kondicionētā vēsā Volkswagen traucoties lielā ātrumā vedu ķīniskas runas ar flīžu firmas darboni no Linfen. Kungs ļoti laipns un uz mana jautājuma kur Yunchengā var iegādāt ģitāru atbild ar veiklu rīcību zvanoties kolēģiem, līdz ticis skaidrībā sola mani aizvest uz ģitāru iepirktuvi. Tādā garā, pārsteidzoši daudz runājot ķīniski esam Yunchengā. Šoferis atļaujas pakavēt man laiku ievedot savā veikalā, kur superiekārtotās telpās tieku cienāts ar.. karstu ūdeni. :) Viņiem te tas tā populāri. No maltītes atteicos, kaut kā negribējās, taču godam parakstīju apmēram 10, ar firmas logo rotātas, klades, laikam domātas klientiem, un tagad tur mans autogrāfs... uzreiz vērtība ceļas.

Mūzikas instrumentu veikalā, lieti noderēja mans ķīniešu nu jau paziņa, ar kura rūpēm ģitāra, kas maksāja 480 nonāca manā īpašumā pa 420 yuaņiem, komplektā ar visu somu un pāris mediatoriem. Izvēlējos tādu vieglāku un nepārāk lielu spēlinstrumentu, ar domu ka ceļojot būs uz muguras jānes...
PS - šī ģitāra man ir kā dāvana dzimšanas dienā, kas dāvināja, zin. Paldies! :)
Atvadījies dodos pilsētas centra virzienā, pārsteidzošā kārtā atpazīstu tirgu un nu zinu kur jāiet lai iepirktu telti, guļammaisu. Jau zināmajā sporta preču veikalā nācās nedaudz papozēt ar pārdevējām.. sāku jau pierast fotografēties ar visdažādākajiem cilvēkiem.. telts un guļamais gan šomēnes nav pa kabatai, jo ēst ar vel vajag, nu jāskatās, varbūt uz Xiānu aizstopēju kādudien un tur lētāk, taču pagaidām palieku gribot. Tā kā nedēļas nogales plāni ar neskaidri palikuši, kautko jau saštukošu.. Iepircis labs lietas, kā rīvi, diegus, adatas, marķierus un krūzi ar 33. atubusu jau esmu nonācis uz ceļa kas mani sola nogādāt uz Jishanu, šoreiz gan pa īsāko ceļu caur Wanrong. Nostopēts mazs balts ķīniešu auto ar trim fermeriem. Brauc šie līdz Wanrong, taču aizvedīs un lai tik kāpjot iekšā, Daudziem muļķīgiem jāutājumiem par daudz ko nesaprotamu un smejoties esam pi Wanrong kad atteicies no piedāvajuma mani aizvest līdz Jishanai kāpju ārā. A šie prasa naudu... 50 yuaņus.. Viņi tomēr trīs, uz 40 gadiem katrs, viens vel gandrīz pliks izmeties sēž. Neko darīt, saku bu bu bu, rādu ka nopirku šodien ģitāru, bija dārga visu naudu iztērējis un tapēc jau nebraucu ar autobusu, jo nav naudas ne kripatiņas.. skatāmies viens uz otru, mēģinu paskaidrot, ka ar izstieptu īkšķīti pa velti ceļo. Kaut kur bēgt nav jēgas, visur vieni lauki, un naudu dot jau točna netaisos. Saku nav un viss, pagriezos un lēnā garā gar ceļu gāju prom. Cik nopratu šie tik vien nočortojās un aizbrauca pa kreisi uz Wanrongu. Tepat ar autobuss un miera labad, lai šie vel nepārdomā braukt atpakaļ pēc 'savas' naudas, kāpu iekšā un laimīgi esmu atkal skolā.
PS - novēroju, ka ķīnieši mēdz pārvietoties ar moci lielā ātrumā bez ķiveres, baltais cilvēks šādā brīdī vismaz samiegtu acis, taču viņiem tas nav vajadzīgs, jo acis tāpat šauras. Vai sākumā bija šķības acis vai dēļ regulārās acu miegšanas, tās nu kļuvušas šādas? To vajadzētu papētīt :)
Turās!

Pirmie ciemiņi, 1. Maijs, Hokeja prieki!

Hallo, hallo. Ir nu atkal savs laiciņš pavadīts Ķīnas skavās. Esmu nupat kā mājupceļam pavadījis Andu un Joane, kuras 1. Maija ietvaros paciemojās manā pieticīgajā miteklī. Bet nu par visu pēc kārtas..

Pēdējā nedēļa tiek pavadīts naktīs neguļot, jo ir taču jāskatās Hokejs! Nevaru i izteikt prieku par mūsējo sekmēm šī gada čempionātā, un zinu, ka labākais vel priekšā. Katrā ziņā minimālā darba slodze nodrošina, mierīgu miegu dienas laikā, taka nejūtos nekādā mēra noguris. Ceturtdiena, kā izrādījās brīva, tad nu uzposu dzīvoklīti, jo gaidāmi ciemiņi.. Anda un Joane.
Nakts hokeja iespaidā gulējis vien dažas stundeles dodos stopēt Yunchengas virzienā, kur plānā satikt gaidāmos viesus. Ar četrām mašīnām pusotras stundas laikā esmu pieveicis 80 km un piezemējos Yunchengā. Hotelī satiekot meitenes tieku apdāvināts savā nesenajā jubilejā. nu man ir super dziedošā jamaikiete un runājošs kaķis kartupeļu maisā, jeb trīcmasieris. Nevar aprakstīt, taču īsāk sakot superjaukas dāvanas plus vel kaudze konfekšu :).. Kartē sazīmējuši darbļaužu parku, dodamies izklaidēs.. taksists gan žulis grib mūs te apšmaukt.. taču mēs jau nav, kā saka, pirmo reiz ar pīpi uz jumta, un samaksājuši mazāk kā prasīts ejam parkā. Uzjautrina elektriskās lelles kuras iejūgtas vizina bērnus (skatīt bildes). Nomēģinātas atrakcijas, kas nu kuram tuvāk pie sirds, loki uz no un ap ezeru un salām esam karstuma pa mocīti tamdēļ ieturējušies ar nedaudz ceptu gaļu špagojam pa pilsētu. Ievērtēts tiek plaša sortimenta sporta preču veikals. Piezīmēju prātā lietas, ko algu saņemot iegādāšos.. Lēnā garā esam nonākuši autoostā no kuras autobuss mūs vizina uz Wangrou, ti pilsēta starp Yunchengu un Jishan.. Šai ciemā ārzemnieki šķiet vel lielāks retums kā Jishanā, pietam vel trīs reizē, taka uzmanība netrūkst, ķīniešu variācijā par makdoandu pa lētu naudu pieēdamies ar kaut ko gardu, taka kebabveidīgs taka kas, katrā ziņā garšoja. Nu ceļš tālāk ved pie manis uz Jishanu. Šie lauku ceļi ir pārāk bedraini, autobuss līgojās kā mana veļasmašīna, taču Jishana parūpējusies par puslīdz skaidrām debesīm tādējādi priecē mūs ar kalnu ainavu un daudz zaļiem, kokiem, kurus iepriekš nebiju manījis, laikam jau no malas labāk redzams.. Veikalā izrādās var nopirkt gan kečupu, majonēzi pat sieru vienā gabalā, īsāk sakot lietas, kuras kā man teica ķīnieši te neesot... taču, ja zin kuros plauktos meklēt tad var atrast. Paldies viesēm par manu apgaismošanu šajā sakarā. Tad nu iepirkuši šādus tādus labumus vakar, un rītdienai ar taksi tiekam nogādāti skolā. Tumsā jau manāms manas skolas milzu iespaidīgums, un sarunās par un ap ķīniešu mentalitāti, skolu, manu dzīvesvietu un citām labām lietām tiek sagaidīts vakars un naktsmiers..
Nākamajā dienā, izrādu nedaudz pilsētu, cik nu te tā pilsēta ir. tiek apmeklēts sēdošās Budas templis, foto, karstums, pūla spēlēšana, karstums, vēss aliņš, veikals, skola. Atpūtai seko vakariņas, kā jau saimnieks uzņēmos gatavošanas priekus, cepu kartupeļus ar olu.. kā nu bija,, kā nu ne.. paēdām un laiks hokejam Latvija - Francija. Pieminēšanas vērts ka Joane tā ir pirmā reize vērojot hokeju, jo kā varat iedomāties Dienvidāfrikā ledus hokejs nav pārāk populārs.. Šoreiz gan ķīnieši visi pa brīvdienām čato un pirmie divi periodi paiet radio režīmā ar retu kadru nomaiņu, pats spēles rezultāts - protams iepriecinošs, arī video beidzot mūs priecē un trešais periods tiek redzēts godam. Vakarā tiek aptverts, ka mājās uz Baoji Andai ar Joane nāksies stopēt ,jo vilcienu laiki nojukuši, taču par to domāsim rīt..
Kārtējais saulainais rīts vieglā smoga tīmeklī un Es, pavadam meitenes. Lai veicas ceļā! Tagad vel sagatavoju stundu nākamajām divām nedēļām un šovakar atkal hokejs, vairs nav kam taupīties un Krievus esam jau pāris reizes uzvarējuši, kāpēc, lai to neizdarītu arī šogad.. Veiksmi!

Fotogalerija Šeit.

Super!

Ļoti labi jaunumi.. mans darba plāns tiek uz pusi atvieglināts tādējādi 18 stundas, kuras man bija jānovada vienas nedēļas laikā ir izstieptas pa divām nedēļām.. un tad nu reizēm ir tik viena stunda dienā '',) plus katra otrā piektdiena brīva!! šorīt agrais cēlien sešos, jo devos uz Yunchengu fotografēties jaunai vīzai, vis veikli un uz pēcpusdienas stundām biju atpakaļ.. taču nebija mana co-skolotāja.. Novadiju stundu viens. Tik reāli, varētu vislaik viens vaīt, tāda jautrība, var kauto pamuļķoties un skolēniem ar lielāks prieks, ka rūgušpods nevaktē visu vislaik.. nlab nav jau tik traki ar viņu.. taču bez viņas bij varen jauki :) un jā.... ir izdīguši mani Latvija gurķi, tomāti, pagaidām trīs, gaidu varbūt vel kāds būs.. :) Rīt svināmā diena! Turās! :)

PS - Yunchengā no kompānijas darbones saņēmu solijumu, ka mans pods tiks salabots steidzamības kārtā, jo izteicos, ka jau mēnesi nefunkcionā Orbis.

un istabā man ir ģitāra(bildē), Yunchengā noskatiju līdzīgu kā man Latvijā bija pa 280 yuaņiem ti 22.50 Ls, taka vainu šomēnes, taču visticamākais ka no nākamās algas man būs īsta :)