Sveiki, nu jau vairāk kā gads pagājis kopš mana pirmā ‘lielā’ ceļojums jeb Eirotripa ar stopiem līdz Spānijai un atpakaļceļā līdz Beļģu zemei. Visādas jautrības ceļā, kompānijā ar Biedru T (Stašāns Toms) tātad 2008. gada pavasarī, vīlies, jeb sapratis augstākās izglītības bezjēdzību, kopā ar kursabiedru, kuram līdzvērtīgi uzskati devos piedzīvojumos. Iepriekš stopēšanas pieredze aptvēra vien Tallinas šosejas posmu no Rīgas līdz mājām Salacgrīvā abos virzienos, taka saprašana nebūt nebija tā lielākā, taču vai nav vienalga, salasījies ceļojumu aprakstus, biju gatavs doties ceļā. Jāpiemin, ka šai brīdī biju akurāt populārās filmas ‘The Secret’ iespaidā, un te arī apjautu, kā tās pievilkšanās likums strādā. Lieta tāda, ka nedēļu pirms izbraukšanas man bija 15 Ls, un biju bez ceļojumam atbilstošas somas. Tas gan manu apņēmību nemazināja, pateicu, uzrakstīju, iztēlojos sevi ar 250 Ls kabatā un superīgu somu uzsākot ceļojumu. Pēc nedēļas tieši tik naudas, ne mazāk un ne vairāk, un arī zviedru armijas soma bija manā rīcībā, lai sāktu ceļu. Protams paldies vislabākajiem cilvēkiem, kuriem patiecoties, tas vis realizējās, taču jāpiebilst, ka netiku prasījis nevienam konkrēti. Tiku negaidīti dāsni apdāvināts J. Somu ieguvu nejauši satiekot Šefu uz ielas, kurš pats apvaicājās vai man tādu nevajag aizdot. Super. Bet nu pie ceļojuma.
Apraksts ir maksimāli nemainīts no ceļojuma laikā rakstītās dienasgrāmatas, ko katru vakaru rakstījām abi ar Tomu katrs pa dienai uz maiņām. Tamdēļ iekļauj sevī arī dažādus tā brīža populārus emociju izsaucienus kā Opā! & Hei Ho! Un arī zīmētos smaidiņus J.
Pirmā daļa.
16.05 – 18.05
Toms.
Pirmā diena ir galā un mēs esam pamodušies Marijampolē pie upes. Tagad pulkstenis ir 6:30, Uģis ir paspējis pārģērbties un pačurāt :D + mēs esam aptuveni 30 minūtes normāli smējušies.
Tātad vakar, kas patiesībā bij aizvakar 3:30 mēs no Mālpils sākām ceļu uz Klaipēdu kopā ar Mālpils dejkolektīvu, kas brauca piedalīties starptautiskā deju festivālā Klaipēdas pilsētā. Pa ceļam viena no dejotājām pievēma autobusu, kad uzzināšu, kura tā bija padošu ziņu.
Klaipēdā pirmo maltīti ieturējām pieunīša tuvējā graustā, kur notiesājām šķiņķi ar olām – riktīgi rēcīgi, kā cilvēki uz mums lūrēja. Pēc kāda laika, kad biju izbļaustījies, ka smirdu un esmu piesvīdis kā lops, kartē sazīmējām, kur atrodas tuvējais meža dīķis – paveicās, jo bij pa ceļam uz šoseju. Pie ūdenskrātuves nomazgājāmies un pārkārtojām somas, manējā(Maxima pa 8Ls) jau bij biki saplīsusi.
Nostājāmies uz šosejas un nepagāja ne pusstunda, ka piestāja, kas līdzīgs skolas vecajam busam. Lecām iekšā un maucām uz Kauņu. Busā sapazināmies ar Leišu jauniešiem, arī stopētājiem. Viņi ieteica Kauņā i nemaz nebraukt, tai vietā kāpt ārā Garliavas krustā un stopēt tālak uz Marijampoli -> Poliju. Sastaptie Leišu stopētāji uzreiz smēja, ka mēs pirmo reizi šādi ceļojam, jo tik lielas somas mēdzot būt tikai pirmajā reizē, taču tā esot visiem. :D
Tātad izkāpām ieteiktajā vietā un devāmies uz tuvējos benzīntanku, kur piesēdām, lai paēstu un atkal pārkrāmētos. Kamēr Uģis devās nokārtoties uz WC uzsitu klačiņu ar LV tālbraucēju. Manu sarunu pārtrauca Uģa zvans taču slikto sakaru dēļ tā arī nesapratu, ko kolēģis no manis grib. Galu galā no tankā dīvāinā gaitā iznāca Uģis, žēlojoties, ka nav bijis tualetes papīrs. Kamēr es apmeklēju svarīgo iestādi - WC, problēmas visas atrisinātas un abi atkal varējām doties ceļā stalti soļojot, taču es vel ilgi pa to rēcu.
Stopējuši apmēram 20 minūtes aiz tanka nostādinājām Sērausi, kam vējš matos. Viņš brauca tik ātri ka ķermeņa ātrums... ai nu pofig - vienkārši šmulis.
Nonākuši Mariajmpolē pavazājāmies līdz nopirkām LV konservus un atradām upmalu privātmāju rajonā. Tuvējās mājas saimnieks atnesa aliņu un ieteica ceļu rītdienai, kas nu jau ir tagad.
PS – Lietuvieši – draudzīgi, bet nu galīgi bailīgi, jo domāja, ka mums kaut kas nelāgs notiks nakšņojot tik atklātā vietā.
18.05 – 19.05
Uģis.
Paēduši brokastis Marijampolē devāmies uz pilsētas nomali, kā tika ieteicis vakardienas laipnais, tuvējais saimnieks. Pa ceļam ieskrējām Leišu bodē ar nosaukumu ‘Sudovai’, iepirkām pa Lietuviešu tipa D-lightam un vel šo to. Gandrīz aizmirsām kartes, taču gādīgā pārdevēja mūs noķēra vēl pie veikala ārdurvīm.
Tikuši pāri upei pilsētas galā, tā pat vien ejot, pastopējam mašīnas.. Opā!, kāda 10tā jau bremzē, un kā izrādās, rēcīgs šoferis solās aizvest līdz pašai Polijas robežai. Nu ir ok, braucot nedaudz pabazarējam. Šis kungs izrāda nenormālu prieku, ka var krieviski palamāties, tipa pasaka zaebis, un pilnā kaklā rēc, mēs ar smej. Atvizinājis, novēlot veiksmi, izlaiž mūs. Tālāk caur robežai ar kājām. Tūliņ jau jāmeklē pases, oficiālā formā tērpts Leitis lūdz tās uzrādīt.
Esam Polijā. Poļu robežsargi gan riktīgi ananāsi, nostājušies labākajā vietā un copē labākās mašīnas. Stāvam biki tālāk, taču kaut kā neveicas, lai arī vieta ideāla stopēšanai. Izmēģinu uzvilkt LV kreklu – ar nekā. Divi braucamie paspēja piestāt, taču ne mēs un, kā likās, arī viņi nezin uz kurieni īsti brauc. Pēc 3 h gaidīšanas neizturam un Toms dodas pēc paikas, vai, kā tamlīdzīga uz robežpunkta pārdotuvi.
Opā! Atpakaļgaitā piebrauc padzīvojis Poļu pāris un, poļu valodā, rāda, lai kāpju iekšā un vedīs uz ~ 70 km attālo Suwalki. A Toma ta nav. Es kliedz, a šis neko, laikam ka nedzird. Labi kā kāds fūres stūrmanis viņam parādīja, ka es tur galā mahājos. Tad nu veiklā solī arī kolēģis klāt, sarūmējamies mašīnītē un braucam Polijā.
Riktīgi smuki skati, stilīgs ceļš, tipa piedur. Penči izvizina mūs vaur Suwalki un atstāj uz lielceļa Eiropas virzienā. Tepat netālu vilciena sliedes, ieturamies ar ķiršu kompotu, un stopējam tālāk. Ceļā veroties iepazīstamies ar rēcīga paskata auto Fiat mini, vai kaut kā tamlīdzīgi. Savā laikā tāds esot katram Polim bijis. Taču nestopējas. Sasmejamies par ideju atdoties šoferēm, lai tik ņem mašīnā. Rēc.
Pēc kāda laika, piestāj fūre. Polis braucot no Maskavas uz mājām Zambrawā. Ceļā sakarīga saruna, šofers gan sastāstīja ka dienvidos(Francij, Spānij) daudz homīši un naktī, teltī lai uzmanāmies. :D Par šo un citiem jokiem iesmejam. Toms visu ceļu sēdēja ērtajā krēslā, pats gan pēcāk teica ka esot bijis ļoti neērti, taču es neticu.
Zambravā izkāpuši, neatradām šofera ieteikto veikalu, taču pēc pāris lokiem pilsētā atrodam bodi ar treknu šilti „Alkohol”. Pārdod gan tur visu, ne tikai grādīgās dziras. Iepērkam devu konservus, maizi; aptiekā – pretsaules krēmu un velkam uz pilsētas nomali, kur zemkoka paēnā, netālu no ceļa ieturam pusdienas pauzi. Konservētās pupiņas gan nebīja tas lielākās gardums, lai neteiktu vairāk, taču ko bijām nopirkuši to vien bija jāēd.
Vēl apciemojām tuvējo tankštelli un kamēr Toms piegānīja Poļu WC, iepērku salmiņus un ūdeni. Turpinot ceļu, nostopējam sakarīgu pārīti – Rudbārdis ar Borata(?) balsi ar savu draudzeni. Pirmo reizi liekam lietā savas Angļu valodas zināšanas. Ou! Šie mūs pārliecina, ka jābrauc caur Varšavu, laiks gan dranķīgs.. līst, un prognozes sola, ka tā būs vēl divas dienas. Nu ja, katrā ziņā, patīkamais Poļu pāris izved mūs nelielā autoekskursijā caur Varšavu. Iespaids – ir vērts te atbraukt. Braucot saņemam arī norādījumus, kur un kā tālāk labāk stopēt. Visu cieņu, un galu galā cauri visiem Varšavas sastrēgumiem esam pie milzu lielveikala, kurš pie šosejas uz Vroclavu.
Veikalā, iepirkta paika – lētie banāni, kečups un siers (kā vēlāk izrādījās visnotaļ pretīgs)
Jau pavēls, ~ 19:00, taču ir pietiekami gaišs un stopējam. Doma, ka jāpaliek tepat tuvumā, un sākām jau lūkot pēc telts vietas, taču pēdējā cerība izrādās pilnā loze un Itāļu paskata Polis ved mūs nepieciešamajā virzienā līdz Pjkotrkovai. Ārā pavisam tumš, lietus, vējš, sakam gan, lai, ka pie krusta laiž ārā un celsim mežmalā telti, kā nebūt. Taču mūsu vedējs, drošības apsvērumu vadīts, aizvizina mūs līdz benzīntankam, atvadamies un lūkojam, kur būvēt mītni. Pļaviņā aiz fūrēm rindas galā uzslejam savu naktsmītni, bijām ļoti veikli, un nu jau ieēdām nepārāk gardo mārrutku sieru. Tuvējo lampu spožums un fūru braukāšana nakts laikā miegu visnotaļ cauru dara. Ap 7:00 esam pamodušies. Uzrakstu, šodien jātiek līdz Vācijai.
19.05 – 20.05
Toms.
Sēžu teltī un rēcu kā Uģis nemāk rakstīt. Pašam iesnas un kautkāds jocīgs kakls – saaukstēšanās turpinās.. jādabū Neoangīns.
Lab. Tātad, vakar no rīta līdz pēcpusdienai bij lietus. Mēs sapakojām telti, izmazgājām zobus benzīntankā un nedaudz pagājuši līdz tuvējai pieturai stopējām. Nepagāja ne 20 minūtes, kad mūs paņēma Nekatolis/Regejkings – rēcīgs, sakarīgs čalis ar normālu Angļu valodu. Izlaida mūs Belčatovā, autobusa pieturā. No turienes, pamanījām McDonalds un tesām iestiprināties. Pēc trīs čīzīšu notiesāšanas, manījām, ka pirmīt noskatītajā pieturā jau stopē, kāds visnotaļ iereibis Poļu kungs. Devāmies uz priekšu līdz nākamajai pieturai, jo citur mašīnas, nevar/negrib piestāt.
Ārā vēl smidzina. Nostājamies zem egles un uz maiņām stopējam poļu smidzeklī. Kamēr Uģis stopē es no egļapakšas vicinu roku, pa laikam, lai pievērstu šoferu uzmanību. Vienā tādā reizē nepamanīju, ka no mugurpuses tuvojas riteņbraucējs.. Tad nu uzšāvu viņam a roku pa bicepsu, tā, ka viņš ievaidējās, it kā būtu saņēmis kārtīgu sitienu. :D
Kādas 30 minūtes stopējot un, visu laiku, dungojot Prāta Vētras jaunās dziesmas, noķeram Žurci, kuram bij normāla mašīna, bet pats galīgs cirvis, jo nerubī valodas. Aizveda viņš mūs līdz Vieruščovai.
Ārā līst. Izkāpuši pieturai līdzīgā vietā, palīdām zem jumta uz soliņa, pie galda. Iekapāju zāles. Uzspēlējam, uzdziedam „Bronzu”, līdz norimst lietus. Pāris soļus pagājuši šosejas malā sākam atkal stopēt un ~ 10 minūšu laikā nostopējam Maķīti ar džipu. Daudz un dikti runājām Angļu valodā. Viņš mūs aizveda līdz Vroclavas centram, kur pats dzīvoja un mums piedāvāja vel atstāt mantas dzīvoklī, lai izstaigātu ekskursijā pa laipnā kunga atzīmētajām vietām kartē. Protams piekrītam. Izvazājamies pa vecpilsētas daļu, ~ 2h. Skaista pilsēta + var nozagt toletes papīru priekš kabatslakatiem. Tirgus paviljonā ieēdam poļu hotdogu, kas nebij peļams. Atgriezāmies pēc mantām un, nu jau, uzlādētajiem telefoniem. Atstājam Maķītim(tā šo kungu dēvējām, jo ceļā viņš mums uzsauca McDonalds kafiju) Tomasam konču kasti un devāmies prom uz autobusu stacijā, kur, kā teica MaķīšTomas, esot bezmaksas autobusi, kuri vedot ārpus Vroclavas uz tur esošo tirdzbniecības centru pilsētiņu, kura sanāca kā reizi mums pa ceļam.
Aizbraucām līdz turienei, nopirkām, beidzot, Polijas karti, noskaidrojām, kur tieši esam, bet neticējām vietējiem, tapēc paši pārbaudījām ceļa zīmes, vazājoties ar lielajām somām.
(PS – tai TC pilsētiņā iegājām at McDonaldā un paņēmām katrs divus vistburgerus, kuri maksā tā pat kā čīzīts, tik garšīgāki).
Uzmeklējušu nepieciešamo 8. šoseju un soļojām kādu pusotru km, līdz atradām normālu vietu stopēšanai. Arī šoreiz nepagāaj ne pusstunda, līdzko piestāja Maikls – kikboksers, pavisam vecā, Polijā ražotā mašīnā. Maikls bij superlādzīgs, laikam tāpēc ka jauns. Aizveda viņš mūs 12 km tālāk, kā pats brauca, pa ceļam daudz mēļojot un jokojot. Ir pat fočene kopā ar viņu pie Poļu „Pizas torņa” – ko tādu līdz šim vēl nebija neviens izpelnījies 8)
Tātad esam tagad biki ārpus Zabkovices pie benzīnatnka, nu precīzāk gan pāri ceļam un lejā pļavā. Kamēr rakstīju Uģis noskaidroja, ka tankā esot bezplatna duša. Viņš aizgāja pirmais. Labi tas arī viss, jo savādāk besī jau rakstīt :D
PS – bija auksta nakts un runkuļaina grīda, Uģis dabūja naktī celties un ģērbties siltāk. Tagad pulkstens i 10:05.
20.05 – 21.05
Uģis.
Prieks uzzinot par bezmaksas dušu maktan noplaka, kad kā izrādījās tur ir tikai aukstais ūdens. Tču labāk ir nekā nekas. Nomazgājos, pārģērbos, bija labi, laiks arī atbilstošs. Vēl joprojām neesmu nogriezis ūsu, sāk biki kaitināt.
Arī Toms auksti nomazgājies. Savācam pekeles un ārpus pilsētas sākam stopēt. Neliels vējš, taču joprojām spīd saule. Nostopējām džipu ar diviem Poļu vīriem iekš tā. Abi gados, un rēcīgi savā starpā kaut ko strīdējās. Aizveda mūs līdz Klodzko. Pirms izlaida, vēl mēģināja sarunāt caur rāciju, kādu fūri, kura mūs līdz Prāgai, diemžēl nesekmīgi.
Nu esam jau aiz Klodzko, pieturā stopējot Čehijas virzienā. Piestāj Čārlijs ar sievu. Braucot kādus 30 km taču pirms iekāpšanas uz kalkulatora tiek mums rādīts ka pa 20 zlotiem vedīs, mēs korītī – No, no. Šis vel paspēja pakaulēties, taču mūsu atbilde paliek nemainīga. Ja stopē tad stopē bez maksāšanas. Turpinam īkšķošanu. Piebrauc padzīvojis Audi markas auto. Pie stūres Einšteins, blakus – dēls/skūtais. Un šai kompānijā arī nokļūstam līdz Čehijas robežai. Polijas pusē vel paspējam 40 Eiro samainīt Čehu kronās ~ 950 kr. Robežpunkta veikalā iztērējam palikušos zlotus(maize, grieztais šķiņķis + 2 gardas bulciņas). Pāris soļi un esam jau Čehu zemē.
Čehijā, pierobežas lielveikalā piepērkam vel šo to pusdienām(majonēze, 2 banāni, pistācijas un lavašs) un netālu sausā ūdensnotekgrāvju krustpunktā arī ieturamies, lai pēcāk ar pilniem vēderiem turpinātu stopēšanu. Liekam somas zemē un balsojam. Daudzi rāda, ka i vietējie. Tad nu doma iet caur ciematu(tā mēs domājām) un stopēt tur. Taču ciems izrādās visnotaļ liela pilsēta(Nochad) apmēram Valmieras lielumā. Iekšā esam un nekas cilts, kā iet cauri neatliek. Tā jau besis un vel kalnā jākāpj. Piesēžam, pagraužam pistācījas.
Galu galā tiekot ārpus pilsētas sāk līt, atrodam pieturu, tik nojumes nav, labi, ka uzreiz piestāj Meksikānis – ūsains Čehs ar salmu cepuri. Brauc gan tik uz 12 km netālo Skalicu un lielceļa pagriezienā mūs izlaiž, pamatīgā lietū. Veikli velkam pančo, tie gan tādi pamazi izrādās.. Tad tādā paskatā velkam gar ceļu līdz sasniedzam minimiestu, kur nomitinamies kārtīgā, no ķieģeļiem celtā, pieturā. Mums kompānīju sastāda trīs vietējie buheri. Ārā līst un līst, domājam jau par autobusu, ja brauks, kāpsim.
Toms pavisam sašļucis, sēz tai būdā i neko negrib, saka – nafig vispār stopēt. Es vel cenšos saglabāt optimismu un stopēju, cerot uz kādu labdari. Un paveicas. Piestāj Polis ar Opel pikapu. Brauc uz Pilzeni, vienkārši ideāli, sametam somas bagāžniekā un nu jau braucam caur Čehijas lietavām. Es noguruma mākts aizmugurē pa brīžam iesnaužos un acīgais Toms pat paspēj to nobildēt. Šoferis pats gan tāds, ka nerunā gandrīz nekādā valodā, pa ceļiem jaucas nedaudz, taču uzstādīja līdz šim ātruma rekordu 180 km/h.
Izlaiž mūs izdevīgā vietā, Pilzenes nomalē pie krusta uz Vāciju. Laiks patīkams, taču diezgan vēls jau. Benzīntankā iegādājam karti un dodamies Vācijas virzienā. No sastaptā fūres šofera saprotam ka 1 km uz priekšu ir tankštelle. Uzstellējam atstarotāju un ejam pa tumšo Čehu ceļmalu. Tankā izrādās ļoti atsaucīga un labā Angļu valodā runājoša pārdevēja. Pietanka pļaviņā uzslejam telti un liekamies gulēt. Lēnām sāk līt lietus. Tā arī līst visu nakti un šķiet telti nepārāk profesionāli uzslējuši, tamdēļ guļammaisam kājgalis slapjš.
Ok, viss. Eju mazgāt zobus.
21.05 – 22.05
Toms.
Gali guļammaisiem slapji, jo tiešām bijām norakuši ar telts celtniecību. Kamēr Uģis rakstīja biju aizgājis nopirkt H2O un divas karstās šokolādes. Apēdām arī divus divus sendvičus(tas viss tika iegādāts tankā). Turpat apmazgājos un izmazgāju zobus + nozagu salvetes. No rīta ceļā uz telti, nesot karsto šokolādi, zālē atradu suvenīru – narkomāngovi ar uzrakstu ‘Cool’ un nolauztu, pleca augstumā paceltu roku(kāju). Jāatzīst, ka mēs to uzskatījām par sliktu zīmi, tāpēc vakarā es viņu aizmetu.
Tātad ieturējāmies, sakārtojāmies un bijām gatavi talāk rīkoties. Atradāmies gan visnotaļ neizdevīgā vietā – nepopulārā tankā pie ceļu krustojuma. Uz nelielās uzbrauktuves mēģinājām stopēt līdz uzradās vairākas dāmas, kuras izrādijās ielenes, tamdēļ šo pleķiti atstājām viņu rīcībā. Devāmies uz tanku cerot sarunāt ar šoferiem. Atnācām un pamanījām, ka stāv mašīna, kurai pie stūres sēž Reksis, protams nofočīju. Klāt arī saimnieks – Čehvācis, kurš ļoti runīgs(nevajadzēja teikt, ka saprotu vāciski). Uzrāvāmies un kādām 10 minūtēm bezjēdzīgas vāvuļošanas, galīgi ne pa tēmu. Galvenās labās ziņas(kuras vēlāk bij sliktas) bija, ka kādi 1 km pa bāni uz priekšu esot pagrieziens uz Vāczemi un tur varot normāli stopēt. OK, nogājām kādu 1 km, kur vnk savienojas divi bāņi, bez stopēšanai piemērotas vietas...
Tuvākais ciems 8 km pa autobāņa malu ( pilnīgai laimei, pārsimt metrus nobridām pa slapju pļavu un mežu). Pēc brīža sāk arī smidzināt – pančo virsū. Tikuši ciemā nodrēbām lietusmēteļus un laiks ar uzlabojies. Te Uģis pamana dzelzceļa sliežu zīmi – ejam sliežu virzienā, tikuši tur skats pa labi, pa kreisi. Un par laimi kreisajā pusē manam dzelzceļa staciju – prieks, kur Tu rodies!
PS – Uģis paspējis bij salūzt un šim uznācis pofigs.
Tātad stacijā iepērkam biļetes no Nyrany uz Domažlici, cena 94 kronas ~ 3,5 Ls uz abiem.
Vilcienā Uģis atgūst dzīvesprieku. Vagons ērts un uz priekšu vedošs.
Domažlice tāds paliels miestiņš ar smuku veco centru un tirgus daļu. Iepirkām pa aliņam, kurus staigājoties arī iztukšojām. Vel tika iegādātas 2 šķiņķa paciņas un majonēze. Izstaigājuši cauri pilsētai sākām stopēt pie pēdējās dzīvojamās mājas. Pēc kādam 15 minūtēm logā parādījās čehu sievietes galva, kura vāciski paskaidroja doties pārsimt metrus tālāk, kur labāk mašīnas ķeroties. Paklausījuši, nu jau jaunajā vietā stopējām ~ 45 minūtes līdz apstājās 75cinieks. Jāpiebilst, ka šo 45 minūšu laikā es paspēju vērsties gan pie Dieva, gan Velna...
Tātad piestāj 75cinieks (tā saucām, jo tieši šodien viņam palika 75 gadi!). Kā izrādās čalis labi runā krieviski. Un pa to ka mēs ar mākam Krievu valodu viņš gatavs mūs aizvest līdz pat Vācijas robežai, par ko mēs viņu apsveicām jubilejā uzdāvinot 0,5 Russkij Razmer.
Jauna valsts, jauni prieki. Uz robežas Vjetnamieši izveidojuši savu savu tirgu. Ejam cauri (vienīgās dzīvās būtnes bez mums ir uzbāzīgie pārdevēji ar Ķīnas precēm) un jūtam, ka uz mums visi glūn ar spīdīgām acīm, tamdēļ ātri vien raitā solī dodamies prom no šīs neomulīgās vietas.
Vācu robežveikalā pa palikušajām kronām iepērkam divas sviestmaizes 30 cm garumā un saldumu(banānšoko). Ejam uz bijušo Vācijas robežkontroli, pie karogmasta nofočējamies, ejot tālāk no būdas izlien Semīrs un Krānihs, lūdzot uzrādīt pases. Parādam – viss ok un turpat netālu stopējam ~ pusstundu kad apstājas Vāciete ar lielu degunu – Gotiniece. Ar viņo kaut ko daudzmaz sakarīgu runāju, a viņa tik priecājas par mūsu ceļojumu un piesauc Dievu. Aizved mūs līdz ciemam Cham un parāda tālāko virzienu.
Atvadāmies un ejam līdz manam Burgerkingu – tur nav būts, jāiet ietestēt. Iedarbinam pa čīzītim un saprotam, ka nav tā labākā ātro uzkodu vieta.
Paejam vel 100 m, līdz vietai, kur iespēja mašīnām piestāt. Stopējam kādas 20 minūtes, neviens nestāj. Uģis jau tikmēr nolūkojis vietu, kur celt telti, bet HŌ-HĀ un piestāj Āda. Pēc brīža saprotam ka viņs gatavs mūs aizvest līdz turienei, kur mēs visticamāk nakšņosim, jo ir jau vēls.
22. Maija rīts un nezinam, kur īsti atrodamies. Kamēr rakstīju Uģis paspējis aiziet uz tuvējo McDonalds, apmazgājies un sadabūjis divas lielās kafijas.
Jāsāk taisīties.
Ārā beidzot labs(pat ļoti labs) laiks.
PS – Prāta Vētras jaunā albūma dziesma Bronza oficiāli ir kļuvusi par kopēji visvairāk dziedāto dziesmu!
Plkst. 09:13
Skaidrā nauda – 7,61 Eiro; 6,72 Liti; 11,50 Zloti; 33,50 Kronas; 5,32 Ls
22.05 – 23.05
Uģis.
Ārā laiks brīnišķīgs. Aizeju līdz McDonalds paņemu 2 lielās kafijas. Toms tikmēr raksta vakardienu. Izliekam uz tuvējās sētas slapjās drēbes un apavus. Saulē labi žūst.
Pēc laika savācamies un ejam stopēt. Kā izrādās esam pie Švandorfas. Paši vel neesam īsti izlēmuši, kur stopēt uz Minheni, vai Nirnbergu. Tikuši pieņemamā vietā sākam īkšķošanu.
Šodien šķiet būs laba diena – jau trešā mašīna apstājas. Braucot uz Nirnbergu. Pie stūres čalīts, izrādās no Tongas(Okeānija). Runājam Angliski un izvēršas saturīga saruna par regbiju, valstīm un sabiedrības procesiem. Tādā garā pēc pusotras stundas esam Nirnbergā. Atvadamies no vedēja un dodamies vecpilsētā. Kā izrādās šodien kristeiešu svinamā diena, valstī brīvdiena, kā rezultātā 80% iestādes slēgtas. Vecpilsēta skaista, daudzas greznas baznīcas + stilīgās mūķenes ar riteņiem apkārt braukā. Tieši 12:00 esam centrālajā laukumā. Šai brīdī cilvēku jūra visapkārt, dīvaini daudz škībie, vispār daudz te viņi, un visi gaida, ka tornī zvanīs 12smit. Šī procedīra izrādās visnotaļ sarežģīta – kādas 15 lelles iesaistītas, kā nu kura kustās ap zvaniem un ceijernīcu tornī, tādejādi padarot šo ceremoniju maktan svinīgu.
Ceremonijai beidzoties arī pūlis izklīst kur nu kurais, arī mēs. Dodamies pāri kanālam tālāk iekš pilsētas. Notiesājam uz ielas iegādātās turku picas pa 2,20 Eiro gabalā – ir ok. Mēģinājumi nopirkt Vācijas karti diemžēl nesekmīgi, stunda pavadīta interneta kafē, uzlādējam arī telefonus, lai dotos ārpus pilsētas Minhenes virzienā. Pēc veiktiem ~ 2,5 km sākam stopēt autobusa pieturā, mašīnas daudz un drīz vien zils busiņš piestāj. Čalis - students, stūrējot uz mājām Augsburgā. Toms pa ceļam ar šo vedēju visko Vāciski runāja, šai laikā es mierīgi atpūtos. Gribējām braukt kopā ar studentu līdz galam, taču viņš pārliecināja, lai kāpjot ārā pie nobrauktuves no bāņa, kas ved uz Minheni.
Noticējām... un kārtējo reizi pārliecinājāmies, ka labāk uzticēties sev un kartēm, nevis šoferiem. Mašīnu praktiski nav. Dodamies uz miestu Rietumu virzienā. Gribas dzert ti padzerties ūdeni. Veikali ar tuvumā nav. Ieraujam pa malkam vecmammas doto balzāmiņu un aidā, soļos uz priekšu. Visur ceļmalās tirgo sparģeļus, mani tas normāli kaitina, tipa jauns lamuvārds – Sparģelis Tu tāds!. Soļi ved gar daudzajām apiņu plantācijām, laikam uz Oktoberfestu, gatavojas jau tagad.
Velkamies, ne ejam, laiks ar tāds špāsīgs – taka uz lietu velk. Pēc 3 km soļošanas sasniedzam ceļu krustceles. Viss.. te stopējam, jo ir apnicis staigāt. Un pēc pārdesmit minūtēm noveicas – jau patraucies garām 60 m priekšā piestāj Seals Vaidzis - Turku kungs ar šķietami pavisam jaunu mašīnu.
Ilgi gan mudijās, skaidrojot kaut ko nesaprotamu, taču nu esam jau ceļā. Šoferis dodas uz Augsburgu, taču, ļoti laipni aizvizina mūs kādus 40 km līdz bānim, kas ved uz Bodenzee – ezers, pie kura plānā pavadīt nakti.
Izkāpuši pie benzīntanka iepērkam aliņu, ūdeni. Sazvanām LV, lai paziņotu,ka viss ok un kur esam. Un drīz jau atkal dodamies stopēt uzbrauktuvē uz bāņa. Pēc 45 minūšu balsošanas piestāj Turks-2. Šis kungs brauc uz Fridrikshavnu – perfekti, tieši pie ezera.
Pulkten 22:00 esam nonākuši Fridrikshavnas ielās – tumšs. Izejam pilsētā, Ir iespēja tūlīt pat pārcelties ar katamarānu pāri ezeram uz Konstanci, Šveicē. Taču izlemjam palikt šai krastā pa nakti, lai kuģotu pa gaismu. Dodamies teltsvietas meklējumos. Tūristiem pārpildītā pilsētas centrs ar atīstītu naktsdzīvi, hoteļiem un neskaitāmiem alus dārziem nešķiet tā labākā vieta telts būvei. Tamdēļ dodamies privātmāju rajonā un atraduši piemērotu zāles pleķīti slejam naktsmājas. 5m2 pamanos pazaudēt bateriju, no rīta cerams atradīsies.
Miega aliņš. Ar labunakti.
Rīts smuks, pulkst. 10:00 – vācam mantas. Šodien būsim Šveicē, varbūt pat Francijā..
Turpinājums vēlāk..
