Uz Wuhan, ciemos, un mājup 5 dienās.

Pirms.

Par godu 60 gadu jubilejai komunismam Ķīnā un rudens svētkiem, piešķirtās 5 brīvdienas plānots izmantot apciemojot Līvu 880 km attālajā 5. lielākajā Ķīnas pilsētā – Wuhan. Kompānijā ar Tomu un Patriku plānots stopēt turp. Paceļam, Sanmenxia sarunāts satikt Tīģeri, paballēties, katrā ziņā brauciens solījās būt neprognozējams, ņemot vērā, ka esam 3 lielizmēra stopētāji, un parasti, kad esam kopā pasākums izvēršas par lielizmēra dzērienu degustāciju...

30.09

Izvingrojies rīta pusē, vel pusslapjās drēbes sakrāmēju somā. Telts, guļammais, sarkanais kaklauts, kompass, nazis un citi ceļotāja piederumi pa kabatām un varu doties ceļā. Kā jau ierasts nokļūstu līdz kolēģu Zombijciemam. Kolektīvi ieturam pusdienas un ap 2viem dienā jau raušamies uz bāņa, lai stopētu mašīnas Yunchengas virzienā, šoreiz veiksme nav ilgi jāgaida un elektroinženieru busiņā nokļūstam Yunchengas pievārtē, kur atvadījušies no vedējiem turpinām īkšķot uz Sanmenxia, kur Tīģeris mūs ar nepacietību gaida. Neilgi un cauri kalniem pāri Huanhe dižupei un esam jau Sanmenxia. Man šis maršruts, zināms no galvas un nekas nešķiet iespaidīgi, taču kolēģi pirmo reizi še tad nu ir iemesls bildēt un priecāties.

Dodoties uz Tīģera ofisu saprotam, ka šodien te pat vien nakšņosim, jo ap pusseptiņiem jau ir tumšs un nav vērts domāt par tālāko virzību.

Tīģeris, kā ierasts, ar neviltotu prieku mūs sagaida, savā iznterjerdizaina ofisā, pasēžam pie tipiskās karstā ūdens glāzes, pamanām vel ķīnisko templi kalna virsotnē, kur nolemjam celt telti, lai nakšņotu.. Mūsu nodomus, gan neizprot Tīģeris un uzstāj, ka jāpaliek viesnīcā, ko viņš jau paspējis rezervēt uz sava rēķina. Ja tā, ta tā. Pārāk neprotestējam, un pie sevis priecājoties ieturam bezmaksas vakariņas netālajā ķīniešu ātrās apkalpošanas restorānā.

Vakariņojot, kopīgi nolemjam apciemot diksobāru, līdz tam gan vel Tīģeris nosolās mūs uzvest kalnā, lai apskatītu templi un tradicionālo ķīniešu tējas ceremoniju. Tiešām iespaidīgs un sarežģīts process, kur katrai mazākajai detaļai ir liela nozīme. Nobaudījuši visdažādākās tējas, izpētam alās izveidotās tējas istabas, pabildējamies, nopriecājamies par tējas meistari un dodamies tālāk.

Kalnaugšas templis izrādās, kā izklaides vieta, kur no rītiem vingro pensionāri un vakaros ķīnieši dzied āra KTV. Nopriecājamies par iespaidīgo skatu lejpus kalna un naktī izgaismoto pilsētu. Turpinājumā ceļš uz klubu.

Sanmenxia centrā, diskobārs mūs sagaida ar metāldetektoru un smaidīgiem ķīniešiem, kuri ieraugot mūs top divtik smaidīgi. Esam jau iekšā, kur no piedāvātajam zortēm izvēlamies zināmo Heineken aliņu. Nepaiet ne minūte, kad ar Tīģera gādību lete nokraujas ar aliem.. izskatās ka būs jauki. Pēc pāris tostiem un sarunām izlemjam iekustināt šķiet viegli dusošo ķīniešu publiku. Atliek vien sākt dancāt baltajiem, kad lēnā garā, intereses un draudzīga aicinājuma vadīti placī pievienojas arī ķīniešu ļaudis. Meitenes un zēni, onkuļi un nenosakāma dzimuma būtnes priecājas deju solī. Atpūtas brīdī, tiek palūgti metamie kauliņi, un malkošanas spēle var sākties. Ap 12tiem, Tīģeris sakās dodamies prom, un aizvest mūs līdz viesnīcai. Piekrītam, un pabrīdinājuši, jaunās ķīniešu draudzenes par mūsu atgriešanos, dodamies uz viesnīcu.

Nokrāmējam somas numuriņā, atvadāmies no Tīģera un jau ātri vien ar takša palīdzību esam atpakaļ klubā. Dejas, spēles un traks ķīnietis , kurš sadusmojās un vicinājās ar kulakiem , jo acīmredzot viņa meitenei labāk patika padejot ar baltajiem cilvēkiem. Mums tā bija laba humora deva, taču vairums kluba apmeklētāju uztvēra to pa nopietno, tipa turot mūs ciet(vairāk gan izskatījās, ka viņi priecājās, par ekskluzīvo iespēju mums pieskarties :)) un stumjot nostāk no ķīniešu puikas, kuru ātri vien sašņorēja apsargi.

Lai vai kā, katrai ballītei pienāk beigas, un arī mēs vienā brīdī atradāmies savā viesnīcas numuriņā.

1.10

Pamodāmies Tīģera nozīmētā šofera modināti, protams viesnīcas brokastis sen nogulētas. Neizskaidrojamā kārtā mūsu numuriņā uzradusies NO PARKING zīme. Nedaudz uzspēlējam kariņus ar slapjām zeķēm :D. Rīta tīrības procedūras un savākuši somas jau viesnīcas foajē saņemam svētku dienai piederīgos Ķīnas karodziņus. Nobildējamies ar vietējiem darbiniekiem un ar jau minētā šofera gādību tiekam nogādāti Tīģera ofisā.

Ļoti gribas ēst, taču neko nesakam, jo par viesnīcas brokastīm bija samaksāts, tamdēļ būtu nekorekti teikt, ka gribam ēst, un tāpat mums neļautu pašiem maksāt.

Viss kantoris un mēs, goda vietā, vērojam pasaules lielākās armijas parādi. Smieklīgas sarunas pa Činglisko(Ķīniešu un Angļu valodas mistrojums), fotosesija ar kompānijas priekšniekiem un ilgi gaidītās pusdienas. Šoreiz kārtīga nūdeļu porcija tiek notiesāta mērkaķa ātrumā, uzdzeram olzupu un nu ar Tīģera gādību + laba vēlējumiem esam maksas punktā ārpus Sanmenxia, lai stopētu uz Luoyang.

Pulkstenis ~ 13:00.

Iespējams, ka par godu svētkiem, vai saulainajam laikam, šoreiz maksas punkta ierēdņi neliekas mierā un saka, ka uz bāni nevar iet. Šeit lieti noder manas necilās valodas zināšanas un ar pārliecības pilnu seju skaidroju, ka tepat augšā uz bāņa mūs gaida draugs ar mašīnu, un es šo vietu labi zinu, taka viss kārtībā.

Īsumā zklausijās tas apmēram tā - /āaa ō o o oo ooo wo zhidao wo zhidao zhegezhegezhege nagenagenege, ming bai le. Zai jien(āaaa, oooooo, es zinu, es zinu, šiten te, te, te, tur, tur, tur, vis kārtībā. Uz redzēšanos.)/

Nav svarīgi vai viņš kaut ko saprata, esmu drošs, ka nodomāja tipiski ķīnisko – muļķa ārzemnieki, neko nesaprot, lai jau iet. :)

Lieki pieminēt, ka uz paģirām ir briesmīgi stopēt, tamdēļ cenšos no šādām situācijām izvairīties, taču te nu mēs bijām.. Trīs pohaini laowai (ārzemnieki) ,saules cepināti, cer nostopēt vel ~ 750 km...

Taču te ir Ķīna un ne tas vien ir iespējams. Laipnā inženiera vesti, nokļūstam Lielceļu atzarojumā un no divām iespējām, kā turpināt ceļu, lai galu galā nokļūtu Wuhanā izvēlamies pirmos, kas izrādījās ne pārāk gudri, taču nekad jau nevar zināt. Tādējādi esam veikuši apmēram 100 km un nu ceram netraucēti tikt garām Luoyangai. Pāris šoferu vesti esam nekurienes vidū pie nepopulāras uzbrauktuves.

Nogurums arī vairāk kā ikdienā, taču apņēmība nezūd, jo galā jātiek jebkurā gadījumā.

Te no pretējā joslā piestāj policijas auto, no kura izraušās trīs kungi autoceļu kontroles formās. Vienam līdzi fotoaparāts, kas ir tikai normāli. Pats fotografētājs gan kautrīgs un tik no malas mūs bildē. Lai vai kā kungiem ir neiespējams izskaidrot, ko nozīmē stopēšana un pēc likuma atrasties uz ceļa i nedrīkst, tad nu paklausām un ar oficieru gādību esam nogādāti nost no bāņa, tuvējā Luoyangas priekšpilsētā.

Visiem par sevi liek manīt slāpes un apetīte, tamdēļ šo nokļūšanu veikala tuvumā uztveram pozitīvi, iepērkam ledus kolu, un vietējā restorānā, nolemjam papusdienot.

Problēmas rodas, kad še nav ne nūdeles, ne pelmeņi, un vienīgais, ko saprotam ir rīsi. Izlemjam riskēt un uz dullo katrs pa šķīvim nopirkt. Es tā mēdzu darīt, kad biju tikko Ķīnā ieradies un zināju, kā var paveikties un var arī pavisam nepaveikties. Visiem izvēlētā cena 8Y (~56 santīmi). Gaidam...

Man atnesa pirmajam... drausmīga olu smaka, un skats kā milzīgas zivju acis, etiķa mērcē. Tā arī mūsu galdu smirdināja šis gardums, kuru pētot ilgāk sapratām, ka tat tik tiešām ir olas un Toms, kurš nogaršoja dzeltenumu, apstiprināja arī pēc garšas, taču smaka nepanesama, tamdēļ atturējos no šīs maltītes, kā nekā vēders tā jau nejutās pārāk jauki. Kā vēlāk, noskaidroju šī ēdiena pagatavošanā ir izmantots cements.

Otrā porcija bij Toma. Šoreiz paveicies, cepts tofu (ķīnā populārs veidojums no pupām) ar dārzeņiem. Ja neskaita rīsu bļodiņas, tas arī bija viss ko mēs ēdām, jo Patrikam atnesa kaut ko šķērmīgu. Īru kolēģis gan mēģināja apgalvot, ka arī viņa porcija ir ņammīga, taču pēc kolektīvās testēšanas, bija vien jāatzīst, ka šoreiz veicies vien Tomam.

Vēderu piepildījuši izlemjam doties cauri pilsētai, lai nokļūtu uz iepriekš neizvēlēto autobāni, kurš ved gar pilsētas otru krastu, cerot, ka tur ar īkšķošanu veiksies labāk.

Sabiedriskais autobuss nogādā 2,5 miljonu lielās Luoyangas centrā, no kurienes izlemjam ņemt taksi līdz otram pilsētas galam. Nokaulējam cenu gandrīz kā uz pusi un pa atvērtā takša logiem izbaudām lielpilsētas pēcpusdienas nesteigu. Prieks par prieku ķīniešu sejās, kuri apbrīno mūsu taksi, kas acīmredzami rada lepnumu arī taksistam, kurš smaida smaidīgāk par teletūbijiem.

Pēc pusstundas ceļojuma esam pie kārtējā lielceļu maksas punkta. Nelāgi gan, ka esam tur reizē ar tumsu, taka stopēšanai šodien jāliek punkts. Ar taksists labvēlību, ceļā piestājām pie bodes, kur iepirkām ūdeni, rolton tipa nūdeles un čipsus, lai būtu ko uzēst. Jāatzīst gan, ka no čipsiem nav tās labākās vakariņas, taču neko citu nopirkt tur nevarēja.

Meklējam piemērotu vietu telts būvei, to arī netālu no autostrādes atrodam, nelielā egļu ielokā, blakus elektrības vadiem, kuri dīvainā kārtā iet pa zemi.

Ir vērts pieminēt, ka uz trim vīriešu cilvēkiem ir viena divvietīgā telts un viens guļammaiss. Nedaudz neesam novērtējuši vidusķīnas Oktobra naktis, kad temperatūra noslīd līdz 13 grādiem, un ne visiem ir līdzi džemperi. Taču uzgrauzdami aukstus čipsus, parunājam un dodamies pie miega.

2.10

Visplānāk klājas Patrikam, kurš no rīta atzīstas, ka gandrīz kā nav gulējis. Toms gulējis vidū – siltumā, un jūtās labi, arī man nav pretenziju pret pavadīto nakti, jo esmu pieradis gulēt pa teltīm un nosapņoju daudzus spilgtus sapņus, kas gan parasti ir tā, kad guļu pie dabas krūts.

Lai atšķaidītu roltonus ar tuvējā sētnieka gādību esam maksas punkta kojās, kur pieklājīgā kabinetā piesēdām un ieturējām brokastis.

Rīts agrs un dzestrs, un sākot stopēt ap pulksten 7:00 nav diezko daudz mašīnu. Tad nu savas 45 minūtes gaidām, līdz ģimenes busiņš piestāj, un ceļā uz kalniem, mūs gatavi pavest apmēram 100 km nepieciešamajā dienvidaustrumu virzienā. Ceļā iznāk, priekš ikdienišķas stopēšanas, pat ļoti saturīga saruna ar studentu, kurš ir visnotaļ zinošs par Eiropas futbolu, tamdēļ laiks paiet nemanot..

Un nu jau atkal uz ceļa.. Nostopēts, cits ģimenes busiņš, kur pa kluso sanāca pamēdīties ar 3gadīgo dēlēnu, jauki un smieklīgi i man, i viņam :P

Tālāk pirms Pingdishan pilsētas ilgi stopējam un jau plānojam, doties pēc autobusa vai takša, taču pēdējā loze izrādās pilnā. Un lai arī negribīgi, tomēr piestāj policijas auto. Nebrauc tālu, taču savi 30 km uz priekšu, un vismaz no šīs neveiksmīgās vietas esam prom.

Pa ceļam gan nedaudz sanāk uztraukties, kad ierēdņi interesējas apskatīt pases. Es jau esmu šo pieredzējis, tamdēļ rādu kopiju, ne īsto pasi, taču Patriks iedo pasi un, kā izrādās, viņam vīza beigusies un nav vel atjaunota. Aizdomu pilni, šie policisti verās Toma pasē, kur vīza tieši, tikko kā atjaunota. Veikli nomainām tematus par virzieniem un attālumiem, noslēpjam pases dziļāk somās un raušamies ārā no mašīnas kārtējā autobāņu krustojumā.

Te nostopēts superātrs šoferis un ar vidējo ātrumu 140 km/h veikli nokļūstam tiešā Luohe tuvumā. Es kā ierasts sēžu priekšā, kas ne vienmēr ir izdevīgāk, jo kolēģi mēdz snaust, kamēr man jārunājas, taču šoreiz varēju priecāties, jo Tomam un Patrikam kompāniju sastādīja vel divi ķīnieši, kas no mana skatpunkta izskatījās visnotaļ saspiesti.

Izlaisti pie nacionālā ceļa(mazāks par bāni) ieturamies benzīntanka restorānā ar smeķīgām nūdelēm un pie ceļa, kur brauc visneiespējamākā paskata transportlīdzekļi ar milzīgām atkritumu un kukurūzu kravām, stopējam dienvidu virzienā.

Jāpiezīmē, ka Luohe ir tālākais punkts, kur esmu bijis šai

virzienā, tāpēc tālāk stopējot arī man būs jaunu vietu atklāšana.

Veikli vien apturās busiņš ar diviem pusmūža profesoriem, kuri pavisam negaidīti runā, ļoti labā Angļu valodā. Izrunājamies par dažādām tēmām. Viens no profesora kungiem atklāj, ka es pēc musulmaņa izskatoties. Un ņemot vērā, ka Ķīna šobrīd ved karu pret terorismu Xinjiang provincē, kur pamatnācija ir musulmanismu piekopjošie Uighuri, šoferi varot no manis baidīties. Mēs gan apšaubām šādu teoriju, taču profesors, kā jau profesors, priecājās, ka kādu gudru teoriju izdomājis.

Nonākuši Zhumadian atvadāmies no vedējiem un izlemjam, laika taupīšanas nolūkos paņemt taksi, lai nokļūtu atkal uz bāņa, jo tur tomēr mašīnas brauc ātrāk un līdz vakaram obligāti vēlamies nokļūt Wuhanā pie Līvas.

Lielceļa uzbrauktuvē stopējot novērojam daudz fūres, vedot dzīvniekus, ļoti necilvēcīgos apstākļos... vistas, pīles, zosis, cūkas, govis un sazin ko vel. Būros sablīvēts maksimāls daudzums dzīvnieku, un kā vēlāk šoferi paskaidroja, šos visus ved uz Guangzhou, kur ir milzu lopkautuve, vai tamlīdzīgi.

Nostopētais biznesmeņu pāris aizved mūs gandrīz līdz Hubei provincei, kur neilgi pirms tumsas tomēr atsākamies no piedāvājuma doties līdz dzelzceļa stacijai, tai vietā mēģinām vel stopēt, jo ar vienu mašīnu vajadzētu tikt līdz mērķim (~190 km).

Pēc brīža no krūmiem izlien viltīgs ķīnietis, kurš piedāvā aizvest mūs līdz Wuhanai pa 800Y ! Mēs pasmīnam un pat neklausāmies tālāk. Vēl labāk, ka tai brīdī piebrauca tiltu inženieris, kurš mūs veikli un bez maksas nogādāja galapunktā, un pat cauri visai dižpilsētai līdz Līvas mikrorajonam.

Wuhan ir iespaidīga, lai neteiktu vairāk. It sevišķi naktī, pilsētas daudzie tilti, kas sniedzas pār Jandzi upi un debesskrāpji, mirdz un laistās visdažādākajās gaismās.

Pārjandzi Wuchang rajonā pie Wallmart satiekam Līvu. Juhū esam tikuši galā! Ex kursabidrenes mītnē atstājam somas, duša un dodamies pilsētā.

Tuvējā naktsēstuvju ielā ieturamies ar ķīniešu uzkodām. Pa aliņam, un dodamies pāri upei paballēties. Izstaigājam gar Jandzi krastu, pasēžam pie sarunām un aliem, un atpakaļ sabiedrībā, kur satiekam Līvai zināmo vācu mūziķi Jozefu un malkošanas spēle ar metamajiem kauliņiem var sākties. Ir smieklīgi un laiks skrien nemanot. Galu galā satiekot vel pāris ārzemju cilvēkus, runājoties un tērējot laiku, atpakaļ dzīvoklī esam ap pieciem. Miegs vel nenāk un tiek izlemts nobaudīt Patrika slavēto, 12 gadīgo skotu viskiju. Jāpiekrīt Īru draugam, jo komplektā ar Pepsi garšo labi.

Ap 6 dodamies pie miera.

3.10

Mostamies ap 12tiem. Patriks naktī nedaudz aizrāvies ar mēnessardzību un pamostas, ne tur, kur aizmidzis, taču nav pirmā reize, kad ko tādu pieredzam un ir iemesls pasmieties. Izstaigājam brokastīs un satiekam Andu. Joane nedaudz apslimusi, tamdēļ palikusi viesnīcā.

Sazīmējam kartes un dodamies uz Austrumezera parku, kur kā jau katrā kārtīgā darbaļaužu parkā ir 101 atrakcija visām gaumēm. Izšaujam ar loku, papriecājamies un iepriecinām ķiniešus ar savu klātbūtni.

Laiks izdevies un dodamies izbraucienā ar laivu, kur gan mums patrāpījās dusmīgā airu tante, kas neko vairāk par bubububububu(nēnēnēnēnēnē) nemācēja pateikt. Atradām mazos airīšus un centāmies piepalīdzēt, tad nedaudz pažvangājām laivu, kopumā nekas īpašs, taču sen uz ūdens nebiju bijis.

Peldēties gan aizliedza un diezko gudri tas arī nebūtu, jo pēctam slapjš un netīrs...

Ilgi staigājot, fotografējot un priecājoties, esam nolēmuši atgriezties Līvas mītnes tuvumā, taču nedaudz noguļam savu pieturu un esam pārvesti pāri upei. Lai tā būtu, esam Hankou pusē dodamies ēdienreizei piemērotas vietas meklējumos.

Tuvējā šķērsielā uzejam pelmeņēstuvi. Pa aliņam, un pelmeņu porcijām, līdz izsalkums remdēts.

Mierīgam prātam nolemjam nopirkt vilciena biļetes rītvakaram no Wuhanas līdz Sanmenxia, jo maz ticams, ka rīt no rīta gribēsies stopēt atpakaļ šos 880 km. Tad nu līdz stacijai, iegādātas biļetes, un ceļā atpakaļ pie Līvas, kur jau zināmajā nakts ēstuvju ielā nolemjam uzspēlēt kādu jauku spēli.

Metamo kauliņu trūkums tiek aizvietots ar pasaulē populāro spēli – Akmens, Šķēres, Papīrīt’s un jautrā garā tukšojam Ķīnas aliņus. Tuvējās ēstuves darbinieki ir tik, labā nozīmē, šokēti par mūsu esību un spēju iztukšot vairāk kā divus aliņus katrs, ka nu ir mūsu labākie draugi. No jauno draugu uzkodu tirgotavas varam cienāties bezmaksas, cik vien gribam. Jauki!

Daudz smieklīgas bildes. Tuvējie veikalnieki, palūdz vai mēs nevaram nodot pudeles. Neatsakām. Sen nekas tāds nebija darīts. :) Pasākums izdevies un latvju dziesmu pavadījumā atgriežamies Līvas dzīvoklī.

Sanmenxia piedzīvojumu iespaidā, arī Līvas mītnē ir dzeltenā NO PARKING zīme. Anda dodas uz viesnīcu. Iečekojam bildes, pasmejam, nedaudz Baijiu un dodamies pie miega.

4.10

Ar Tomu esam pamodušies jau ap deviņiem. Fakts, ka Īru kolēģis staigās miegā šķiet visiem jau bija zināms pirms gājām gulēt, taču vienalga smieklīgi. Sapošamies, atstājam zīmīti gulošajiem un dodamies brokastu pastaigā pa tuvējā rajona šķērsieliņām. Manām arī suņus būros, kuri acīmredzami paredzēti vakariņām...

Ieturamies ar olpankūkām, ūdeni, Mirinda limonādi un apgājuši kvartālu komplektā ar labu smieklu devu esam atpakaļ dzīvoklī. Mostas arī pārējie un pēc neilga brīža satiekam Andu un Joane, jau pa visam labi zināmajā, Wallmart apkārtnē.

Pilsētas populārākā tūrisma objekta meklējumos iekāpjam lēnā autobusā un tamdēļ laika limita ierobežoti esam atkal Hankou centrā, kur izstaigājam gājēju ielu.

Joane saplīsusi čība, tamdēļ iegriežamiem mazā šķērsieliņā, kura pilna ar žūstošu veļu, un kur pamanām skroderi, kurš gan dotajā brīdī aizmidzis pie rīsu bļodiņas. Lēnā garā pamodināts, kolorītais kungs, norāda, lai veco čību met ārā un iedod vietā 36 izmēra zilu iešļūceni. No malas supersmieklīgi, ņemot vērā, ka darbu padarījis, onka tik pat ātri aizmieg pie tās pašas rīsu bļodiņas.

Pusdienas. Ceļš atpakaļ līdz Līvas mītnei, savācam somas, un nedaudz steigā dodamies, lai nokļūtu Hankou stacijā. Pulkstens 18:00 un Vilciens 19:10. Ceram, ka paspēsim taču satiksme Ķīnā var apstāties un mums jātiek ar sabiedrisko cauri puspilsētai. Par laimi, nedaudz pirms 19tiem esam stacija, un jau varam uz 8 stundām iekārtoties 2 vagona sēžamkrēslos.

Diezko ērti nav un izskatās, ka gulēšana nekāda dižā nesanāks. Braucot garām dzērienu ratiem, neizskaidrojamā kārtā nopērkam aliņu, tad vēl vienu, pēcāk vēl pāris un runām ritot galu galā jau tuvojamies Sanmenxia.

Ķīnieši atšķirībā no mums var gulēt visās pozās un jebkurās vietās, uz grīdas, sēdus, tupus, zem izlietnes, stāvot un vel visneiedomājamākajās pozās. Pabildējam, pasmejam un nedaudz pēc 4riem esam atgriezušies Sanmenxia.

Ieturamies ar nūdelēm un tā kā līdz gaismai vēl vismaz divas stundas, nolemjam piesēst, man jau zināmajā, interneta klubā.

Gaismai austot ar autobusu nokļūstam caur pilsētai un uz bāņa sākam stopēt mājup. Trīs mašīnas 2a’pus stundas un esam jau tur pat kur pirms 5 dienām sākām.

Pēdējie vedēji vel gan paspēja sadusmoties, jo domāja ka mēs naudu par vešanu maksāsim, taču bijām jau atvesti un neko vairāk kā dusmīgi skatienu viņi nespēja mums veltīt.

Abi ceļabiedri paliek Xinjiangā(Zombietown) es ar stopīti vel līdz savai Jishanai.

Labs darbs, kas padarīts.

www.braaleens.blogspot.com

www.picasaweb.google.com/braaleens

Nedēļas nogale Yunchengā piedaloties T un Patrick.

Mācību gads sācies, ārzemju skolotājiem liela slodze tāpēc brīvā nedēļas nogale jāizmanto kārtīgai atpūtai tuvējā pilsētā - Yuncheng. Aizstopējies līdz Kolēģu Zombietownai - Xinjiang. Dzīvoklī satieku abus biedrus. Toms un Patriks sapošas un esam gatavi piedzīvojumiem. Plānā stopēt, lai arī esam trīs, pēc vietējiem apmēriem, lielgabarīta cilvēki, ņemot vērā ķīniešu viesmīlību un iztapību baltā cilvēka priekšā dodamies stopēt uz netālo bāni. Jau labi zināmajā vietā ,kur iznīcināta sēta tiekam pa taisno uz lielceļa.

20 minūtes un nu jau esam omulīga ķīnieša un viņa 9 gadīgā dēla kompānijā, cik nu manas valodas zināšana ļauj. parunājamies ar vedēju un populārās mūziķu apvienības Vengaboys ritmos tuvojamies Yunchengai.

Nepilnas stundas laikā veikuši ~80 km nu esam pilsētas centrā, pie lielveikaliem, kur izlemjam uzsākt iepirkšanās tūri. Esam gan šķiet visdārgākajā pilsētas veikalā, tamdēļ lēto preču medībās dodamies labākas vietas meklēt. Laiks sabojājies un līst, lai arī silts. Protams daudz šķībo acu skatienu pavadīti, ievērtējam tirgo vietas, šis tas iepirkts, un nu laiks izklaidēm.

Vietējais taksists sazvanījis gudrākas personas sakās zinot, kur ir boulings. Nu labi, piemirstot par vissvarīgāko patiesību - Never trust a chinese - braucam boulingot. Attiecīgajā vietā saņemam norādes doties šaurā durvju ailē, pēc skata gan tas atgādina tualetes ieeju, un aizdomu pilni tomēr izlemjam paskatīties varbūt tiešām tur boulings. Pffff nekā.. tik bļodas, lupatas un slēgtas durvis. Taksists jau gabalā, ejam vien tālāk, turpinājumā ielas poliklīnika, kur ļoti laipni un pieredzējuši dakteri baltos halātos palīdz noskaidrot, ķīniešu alerģiju īpatnības. Tuvējā aptiekā, diezgan smieklīgā garā, iepērkam izteiktās dropes.

Laiks pusdienot. Eiropeiskā stilā iekārtota un kļavu lapām rotātā ēstuvē ieturamies ar rīsiem plus liellopu gaļas mērci. Ar Patriku pa aliņam, godīgi gan jāsaka ka dārgi un nevisai gardi taču paēsts ir, nu atkal izklaides iespēju meklējumos. Ejam apļos un sastapto ķīniešu norādes allaž mūs noved maģiskajā vietā pie šaurās durvju ailes. Šķiet ka esam Lost in translation vai tādā garā. Turpinam apļot. Tirgus tipa veikalā izlemjam iepauzēt, katrs pa 4 aliņiem, iepērkam kārtis un vietējo tirgoņu apjūsmoti nododamies azartspēlēm. Paguvuši samainīt naudu vismazākajā vienībā 1 mao (0.7 santīmi) spēlējam. Drīz vien gan jādodas tālak, jo pienācis laiks vērties ciet mūsu okupētajai ēstuvei. Alus kaste plecā un ceļā uz hosteli.

Netālu nedaudz pakaulējoties esam jau kārtīgā viesnīcā, sadalīti gan pa divām istabām, taču tam nekāda nozīme nav, jo plāns doties pilsētā. Iestiprināmies ar aliem, smieklīgas sarunas un stāsti iz pagātnes ainām. Ejam naktskluba meklējumos, tā isti neveicas, jebšu vietējie dievojas, ka še tāda vieta nepastāv..(600k pilsēta!!) Arī taksisti ved pa riņķi un neko vairāk kā KTV nespēj piedāvāt, pa laikam smukākā vietā iemalkojam šīsnakts populāro Snow aliņu.

Arī vietējā jaunatne, solās parādīt mums naktsklubu. Klausoties jauniešu populāro Backstreetboys dziesmu As long as you love me, esam kārtējā nenosakāmas izcelsmes un neizprotamas nozīmes iestāde, kas lai arī atgādināja bāru, bija tukšs kā mans ledusskapis pirmsalgas laikā. Tādējādi meklējumi turpinās, līdz alternatīvu neredzot esam KTV jebšu Ķīnā populārajā versijā par karaoki. Dziesmas, alus, ķīniešu draugi, kuri pēc pāris aliem jau sajutās šķērmi, un aizraujošā metamo kauliņu spēle.. viskopumā jautri, nenosakāmu laiku bijām pavadījuši, turpinājums atkal pilsētas ielās.. Toms paspēj pazust, un neizskaidrojamos apstākļos es ar Patriku nokļuvām hoteļa foajē, kur kādu laiku sagādājām priecīgus brīžus vietējiem ķīniešiem, kuri nakts vidū saradās vairumā, lai paskatītos uz diviem baltādainajiem, kuri nevar beigt smieties svešā valodā.

Laikam jau bijām pailgi, jo Toms pa to laiku bij paspējis atgriezties mūsu viesnīcā pēc telefona un iepirkties veikalā. Galu galā sastapām trešo biedru, kurš bija visnotaļ sašutis tomēr nolēma turpināt naktsatpūtu. Ejot apļos(tā mēs šo pilsētu turpmāk dēvējām, jo šķietami vadātājs piemetās un regulāri atgriezāmies tais pašās vietās) nokļuvām naktsnūdeļu ēstuvē, kur šai agrajā stundā bija vislielākā rosība pilsētā. Pulkstens jau ap 4riem. Ieturamies, tiešām gardi.. Tad mums piedāvā vietējo delikatesi.. kaulus.. Vienkārši kauli, kur šur tur pieķēries gaļas ķeskis, nu tāda bļoda ar kaudzi tika atnesta.. Kādu brīdi mēģinādami ēst šos brīnumainos veidojumus, sapratām ka neko vairāk par nodilušiem zobiem te nepanāksi. Tamdēļ maksājām un devāmies atpakaļ uz hoteli. Ar maksāšanu gan negāja viegli, jo par kaulu kaudzi šie prasīja 60 yuaņus, pilnīgā bezjēga, protams nemaksājām.. pateicām visu kas uz sirds par šo ēdienu, samaksājām par nūdelēm un aliņu, ar lepnu žestu uzmetām 10 yuaņus kaulu kaudzei un devāmies uz hoteli..

Es savā vienvietīgajā numurā, aizmigu nemanot..

Patriks vel paspēja pajautroties pa telefonu izsaukt administratori, kura pat ieradās, un tika parakstīts nezināmas nozīmes dokuments.

Lai vai kā rīta pusē cēlāmies, kārtīga duša, zobu tīre, vakardienas humors un precīzi 12:00 bijām ārpus viesnīcas. Laiks tikpat lietains kā vakar, brokastu izsalkums remdēts KFC, un nu savdabīgs moments, kurš nezkapēc likās visnotaļ zīmīgs mums.. nedaudz fūgaini, miglainā Ķīnas pilsētā(apļi) lietū stāvot ar brokastu kafiju rokā dziedam happy birthday to you ķīniešu valodā. Katru dienu tā nenotiek..

Turpinājumā iepērkam apavus, man šeit tulka loma kaulēšanās procesā, jautri, es varētu strādāt par kaulēšanās tulku, ja esat Ķīnā, dodiet ziņu...

Atkal apļos, šoreiz gan ar domu doties uz darbļaužu parku, kur iespējama atrakcijas, lai arī laiks čābīgs dodamies iečekot. Te arī paņemām superlētos mototakšus - taka no kara mazas kabīnītes, kur trijatā tomēr sarūmējamies un smieklīgā braucienā traucamies caur lietainajām Yunchengas ielām.

Te diemžēl beidzas baterija fotobildētājam, tamdēļ visjautrākā daļa nav iemūžināta bildēs tomēr bija perfekti, traukties ar mini mašīnītēm caur un ap darbļaužu parka teritoriju.. labi, ka ezerā neviens neievēlās, lai gan tālu nebija, personīgi divreiz notaranēju miskastes, nerunājām par ceļmalas apstādījumiem, kuros regulāri viens otru iestūmām..

Zoodārza apmeklējums, nogurums un nu atkal tiek izmantots motokabīņu transports uz pelmeņu ēstuvi.

Uzspēlējam kārtis paēdam, iepērkam Toma sen kāroto svarcēlāja ekipējumu, uz autoostu un tālāk jau es vienatnē turpinu ceļu uz mītnes vietu Jishan. Autobusā jau atskārstu ka nav telefona, lai arī neilgi pirms došanās mājup tiku zvanījis asistentei, nu neko, vai nu taksī, vai kur pazaudējies. Katrā ziņā sāpe nav liela, jo pa 11 ls varu nopirkt jaunu atkal.

Turās!

www.braaleens.blogspot.com

Sērausis, Žurcis, Captain CJ, Uzaciņš un citi, jeb Pērnais Eirotroips 3. daļa

27.05 – 28.05

Toms.

Normāli, nekur nesteidzoties, notiesājot čipsus ar vakardienas konserviem + es vienu garšīgcepumu, Uģis – 3!!!, sataisījāmies ceļam.

Sapakojušies devāmies ceļā cauri ciemam meklēt normālu vietu stopēšanai. Tā kā visu nakti bija normāli lijis netālā upe pārplūdusi, bet laiks pats par sevi jauks. Logā nofočīts smuks kaķis, Regbija stadiona tribīnēs pārģērbjam plānāku kārtu un pēc 10 minūšu soļošanas esam īkšķošanai piemērotā vietā, kur pagaidot vel 10 minūtes nostopējam AlfaRomeo(1x ceļojumā), kurā sēž vīrietis ar profesiju „māsiņa” (nurse) un sarunājam ka mūs aizvizinās līdz Aurillac. Riktīgi priecīgi, lecam iekšā. Braucam kādas 20 min, vērojot skaisto dabu! Pēkšņi pretī mašīnu karavāna ar žandarmiem priekšgalā, kuri pa žemetrisko klaigā, nez ko. Māsiņš, pieliek roku pie mutes un saka stieptu hmmm un ooooooo......

Pēc minūtes noskaidrojām, ka priekšā uz ceļa sabiruši klintsbluķi. Vēl pēc minūtes, apskatījis mūsu karti, Māsiņš izdomā apkārtceļu, pa tūrisma maršrutu, pa kalniem, caur mākoņiem – Hei Ho ‘mēs i priecīgi!

Braucam līkloču pa smuko dabu kalnup augšā līdz nonākam līdz pašai augšai, kur esam mākonī, un tas viss i safočīts. Tad caur mākoni lejā un atkal kalnu ainavās līdz Aurillac!

Galā Māsiņš mūs izlaiž viņpus pilsētai pie supermārketa, kur iepērkam zivju konservus, garšīgcepumus, pa banānam, pildspalvas un ūdeni. Cepumi un augļi pazūd uzreiz. Pulkstens jau ap pusdiviem. Stopējam līdz parādijās dzeltendrūmas debesis un sāka pamatīgi līt. 20 minūšu lietus pavadīts benzīntanka nojumē malkojot aliņu.

Pēc lietus turpinot stopēt man uznāca dusmu lēkme, līdz beidzot piestāja samērā laba izskata acs Žmiedzēja. Aizveda gan mūs līdz nekurienei – nenozīmīgā krustā 23 km līdz Maurai. Pulksten 3:18. Neredzot sakarīgu vietu stopēšanai ejam gar ceļu uz priekšu, meklējot kādu labāku pleķīti. Pēc 40 minūtēm sāk smidzināt. Es saprotu, ka nupat kārtīgi līs un skrienu uz tuvējo, vienīgo, šķidro, 5 m augsto ozolu, kurš nekādu patvērumu nedod. Atskrien arī Uģis, līst jau pa nopietno. Izštukojam ieklāt matračus zaros, kā jumtiņu – neko nelīdz un kļūstam arvien samirkušāki. Atceros par telti un ūdensnecaurlaidīgo daļu pār galvām pārvilkuši, savācam somas apakšā un rēcam cik nožēlojama situācija.Vietās, kur gadās piedurties segumam, drēbes momentā saslapinās. Ēdam nu jau slapju maizi !

Saprotam, ka lietus nerimsies, izmēģinājuši vel dažus nojumes veidus, ātrā tempā uzslejam telti. Sanāk! Hau un kopā ar visām mantām esam teltī. Slapjo nost, sauso virsū un guļammaisos sildīties. Pulkstens ap 17:00. Notiesājam konservus un liekamies gulēt. Līst bez apstājas.

No rīta ap septiņiem ceļamies, nogulēts vairāk kā 12 stundas. Slapjās drēbes tikpat slapjas kā vakar, ārā vel apmācies, telts ar slapja, ēst nav ko, labi ka vel ūdens nedaudz. Slapjo sapakojam miskastes maisos, maisus somās. 7:53 gatavi ceļam!

28.05 – 29.05

Uģis.

Slapjais, miskastes maisos sastūķēts somā, uzģērbju pēdējo sauso drēbju kārtu. Cerot, ka laiks skaidrosies dodamies ceļā. Pie naktsvietas tuvējā krustā stopēt nav jēgas, jo satiksme gluži vienkārši šeit nav, pietam vel migla un redzamība tikvien kā ~ 50 m. No ceļazīmēm noprotam, ka līdz tuvējam ciemam 3 km un netālajai pilsētai 20. Un visu apstākļu kopsummā izlemjam doties rīta pastaigā. Zīmes vai mēs bija kļūdījušās šī pastaiga izvērtās 4apus stundu garumā un ar somām pie muguras nosoļojām ~ 22km.

Ejot gan noskaidrojās laiks un pat paliks karsts, kas lai arī radīja skatus superjaukus, arī paātrināja ūdens patēriņu, tamdēļ ap 11tiem vairs pat nebija ar ko slāpes remdēt. Ēduši ar tik vien kā vakar 5cos pēcpusdienā.. Kā dieva dāvanā ceļmalā meža zemenes, lai arī nedaudz taču vismaz kautkas ir ieēsts.

Tādā garā pusvienos esam Maurs ciemā. Uzreiz skatam pēc lielveikala, taču neraža jo tikko sācies dienvidnieku svētais pusdienslaiks, kad visi veikali slēgti.. ehh. Labi ka benzīntanks patrāpījās tur iepirkām cepumus, gāzētu apelsīnu sulu. Un ieturējušies raitā solī vedamies cauri ciematam. Neilgi gaidot nostopēts pusAnglis, kurš saprotams, ka perfektā Angļu valodā, pat zin kur ir Latvija, sakarīgi parunājam, un atsākamies no piedāvājuma paciemoties kunga mājās līdz rītrītam, sarunājām gan ka paved mūs nedaudz tālāk, kā pats brauc brauc un nu esam Fagec.

Stopēšanai pateicīgā vietā ātri vien apturēts īss, tipisks marokāņu tipa francūzis, tāds nedaudz hļupāns, bet brauca superīgi, ar savu mazo franču (trīc&dreb) mašīnīti, šaurajās ieliņās šķietami jutās kā zivs ūdenī. Tālāk jau taisnā ceļā uz Mountbanu, ar pirmo mašīnu, jauka franču pāra gādību esam šķietami senā Dienvideiropas ciemā. Še iepērkam pastēti un dīvaini rūgušu(neizrūgušu?) maizi un ceļā pa kalnu augšup ārā no ciema. Aiz ciema robežas šoseja turpina vest līkumojot kalnā, tamdēļ, lai arī vieta stopēšanai ne visai izlemjam šepat palikt un uzsākt stopēšanu. Drīz vien simpātiskas francūzietes mašīnā braucama kalnā, pārāk tālu gan netiekam aizvesti, bet nu jau stopēšanai pozitīvākā vietā varam turpināt ceļu.

Uz akmens sētas ieturam ēdienreizi, pastēte tāda pasausa, taču kad grib ēst, tad apēdās veikli un ilgi nekavējoties stopējam tālāk. Pēc pailgas stopēšanas, Toms vairs netic Fortūnai un nosolās, ka es būšot Kings, ja nostopēšu nākamo mašīnu.. Esmu Kings! Šoferis tāds tetovēts un viltīgs. Mašīna ātra, tik spidometrs klemmējas kautkur ap 70 km/h, pa šo negantību displejs tiek ceļa laikā bieži iekaustits. :) Tādā garā nu esam jau aiz Mauntbānas, ceļā uz Tulūzu. Slāpst, taču gribas tikt ātrāk uz priekšu.

Nostopētais students, kurš brauca pēc doktora grāda, ātri vien mūs izlaiž tiešā Tulūzas tuvumā, nav vairs pārāk tālu līdz Andorai, taču nu jau pavēls.. Ja ne šodien, ta rīt būsim, pie Toma brāļa Valta.

Tulūzai cauri traucamies ar stilīgo franču jaunieti, kuram daži mašīnas logi ar zaļu plēvi un skoču salīmēti. Aizmugurē Tomam kompāniju sastāda smuks suns, pēc skata gan bēdīgs, varbūt apslimis. Ibraukuši caur leilāko daļu pilsētas, nu jau esam Tulūzas otrā krastā, pie nacionālās nozīmes ceļa uz Andoru, kur veikli vien ar īsšoferi-regbijfanu turpinām ceļu dienvidu virzienā. Tomam jāsēž bulciņvāģa kulbā, un brauciens iznāk labi humoristisks.

Vakars. Nefunkcionējoša kempinga teritorijā, ceļam telti. Vieta smuka. Miegs

Mostamies ap 8:00. Sāku rakstīt, Toms atgriežas no zobutīres, mana kārta. Off.

Vakar pazaudēju Francijas karti, Tomam soma jau līdz pusei saplīsusi, telefoni abiem izlādējušies. Līdz Andorai 130 km. Turās!

29.05 – 30.05

Toms.

Atnācu no zobu mazgāšanas un teicu, lai Uģis nopērk, kaut ko padzerties – šamējais atnāca ar 0,5 vīnu. Tukšā dūšā, bez paikas un bez nekā, izdzērām, savācām telti un gājām uz stopēšanas vietu( kuru Uģis neatzina par labu esam, bet es izstiepu roku un piestāja). Čalis aizveda mūs līdz pusceļam uz Fiox [fuā].

Es no vīna bij nedaudz iereibis, bet tā viss ok. Izlaisti no auto pagājām maksimums 100m uz priekšu un sākām stopēt. Kamēr stopējām pieskrēja kāds franču čalīts, kaut ko nomuldēja savā valodā un aizskrēja pa pļavu ātrā solī, tā arī nesapratām viņa nodomus un drīzumā nostopējām kundzi, kura solījās Foix mūs nogādāt, kā sarunā atklājās viņa ir kalnu gide un braucot uz Andoru! Mēs protams līdzi. Tād arī veicām savus 150 km līdz Enkampai, jau Andoras vidienē.

Pa ceļam Pireneju virsotnē izkāpām – papriecājāmies par dabu.. Super skati!

Telekomunikāciju perepētīju rezultātā pie taksofona gaidījām Valta zvanu, Nopirkām paiku, un netālajā pļavā izklājām matračus, kalnu saulē atpūsties.. Protams taksofons zvana pilnā sparā, mēs gan to vairs nedzirdam, :D

Galu galā viss beidzās labi un bijām jau pie Valta mājās. Silta duša, internets, sarunas un supergardas vakariņas! Viss ērti un labi. Ap pusnakti dodamies pie miega.

No rīta ap 10 mostos, neierasti mīkstā guļvieta, nenodrošina to labāko miegu, bet bij ērti. Šodiena paredzēta slinkošanai un nekā nedarīšanai. Yes!

turpinājums vēlāk..

Sērausis, Žurcis, Captain CJ, Uzaciņš un citi, jeb Pērnais Eirotroips 2. daļa

Otrā daļa.

23.05 – 24.05

Toms.

Sapakojam mantas, kā izrādās esam nakšņojuši blakus pansionātam un kapsētai.

Ņemot vērā, ka mēs nedrīkstam iet 2x pa vienu ceļu (tipa neatgriežamies), tad izlemjam līdz centram doties pa citiem ceļiem, līdz ar to arī apskatot vairāk šo vietu.

Izstaigājam tirgus rajonu, kur visi, protams, tirgo sparģeļus, taču no izlejamā alus ne smakas.

12:20 jau esam tikuši līdz piestātnei, un jau 12:43 kuģītis piedāvā vest uz kautkurieni Šveicē. Izlemjam ar šo gan vēl nebraukt, jo acīs iekrīt skatu tornis uz ezera. Uzkāpām - safočījāmies – nokāpām. Smuki un turpinājumā pa kuģīša biļetēm samakšājuši 18 Eiro, 13:02 dosimies uz Konstanci. Līdz braucienam atlikušās 20 minūtes izmantojam, lai tuvējā lielveikalā iegādātu kolu un lētos Vācu bundžu aliņus.

Tiekam uz kuģa un iekārtojamies aizmugurē pie borta, lai labāks skats. Garīgais uz 10! Dziedam un fočējamies.

Pēc biki vairāk kā 30 min. Esam Konstancē, vel gan Vācijai piederošajā daļā. Ļoti skaista vieta, forša vecpilsēta. Nopērkam superīgās brilles un lakatus. Garīgais jau uz 20!(no desmit ballēm).

Tādā garā izejam kādus 20 m ārpus pilsētas un aiz Šveices robežpunkta sākam stopēt.

30 minūšu laikā piestāj Štefija un aizved mūs 12 km gar ezeru uz Steckburn. Vieta smuka, taču, lai tiktu tālāk, nācās ilgi kāpt gar ceļu kalnā, līdz atradām pieturu, kur stopēt tālāk. Izdzeram pirmo bundžas alu – dranķis. Arī šeit aptuveni pēc pusstundas nostopējās vācietis, kurš aizved mūs tālāk, kā pats brauc – aizved līdz Frauenfeldai!

Te sākas ārprāts un no 20 garīgais lēnām krītas līdz -10!

Izejam cauri visam ciemam. Sākas nākamais, izejam arī tam cauri. Uz Isilkonas robežas stopējam ilgi, jo ilgi. (pareizāk būtu – mēs mēs ik pa laikam ejot stājāmies un stopējām, kas kopā dod ļoti ilgi..)

Beidzot, pirms 21:00 nostopējam busiņu(minīvenu). Iekšā riktīgi lādzīgs vecis – Valentīns, kurš piedāvāja mums braukt pie viņa uz bērnunamu – sākumā mēs: „Nē, nē.”, bet kad šamējais minēja par siltu dušu – mēs uzreiz starā un piekritām.

Aizbraucām – bērnunams, kā hostelis ar lielu iekšpagalmu, pļavu, kur arī uzcēlām telti. Pēc kārtas izgājām dušu. Atstājām telefonus un fočiku lādēties. Pirms gulētiešanas dzērām otru bundžu alu, un vedām svarīgas sarunas par un ap meičām.

No rīta cēlāmies pus8ņos, jo sīkie vācās uz skolu un mēs negribējām vieni palikt.

Tas arī viss.

Kopsavilkums – Šveicieši bailīgi lohi, valsts smuka.

24.05 – 25.05

Uģis.

25.05. – Esmu fantastiski skaistā vietā, pie kalnu ezera Šveices pierobežā netālu no Francijas. 1000 m augstumā vietā, kur cilvēcīga piekļūšana tikai ar laivu, skan muzons, blakus ugunskurs. Laiks arī padevies. Nu labi, stāstu par vakardienu, kura sākās labi, ar ne visai turpinājumu un perfektām beigām.

24.05 – Ap pus9 esam Vinterthūras centrā, pēc zīmēm un kartes mēģinam noteikt pareizo ceļu uz Cīrihi. Ņemot palīgā manu kompasu, nu jau soļojam, nepieciešamajā virzienā. Benzīntankā iegādājam ūdeni, maizi - tādas arī bija mūsu brokastis. Šveices franki palikuši gaužām maz (0.90), tamdēļ neko nopietnu pa šo naudu nopirkt vis nesanāk, tad nu arī neko nepērkam un zem tilta paēnī stopējam uzbrauktuvē uz bāņa. Pēc 20 minūšu gaidīšanas čalīts mazā mazdiņā piestāj, salienam mašīnā - mēs, arī somas. Braucam gan ne pārāk tālu taču nu esam jau Cīrihē.

Turpinājums gan garlaicīgs ~ 1,5 stopējam autobuspieturā līdz, beidzot, piestāj Antišveicis – Šveicietis, kuram nepatīk Šveicieši. Riktīgi sakarīgs, lai arī ieved mūs pašā Cīrihes centrā pie centrālstacijas, kur sākās muļāšanās, pārvērtējuši savas spējas un nenovērtējot Cīrihes izmērus soļojām uz pilsētas nomali. Sanāca ilgi iet. Sākumā vēl ok, centrs, smukas mājas, iebridām kārtīgā utenī, nedaudz kārtīgāks bet principā taka latgalīte, atšķirība vien tā ka katrs no mājām sanes ko nevajag, un placī pārdod.

Kādus 4 km sekojām zīmēm, paspējām notiesāt pēdējo paiku - Čehu maizi ar majonēzi/kečupu, izdzert atlikušo ūdeni..

Svarīgi, ka humora izjūta vel saglabājusies, lai arī pārsvarā iznāca tāds melnais humors apsmejot Šveiciešus. Un nepieciešamības gadījumā garstāvokli uzlabo arī mašīnu nolamāšana.

Galu galā izlemjam stopēt vel padaudz iekš pilsētas, autobusa pieturā, taču nu jau uz ceļa Bernes virzienā. Nobalsota tiek Blondīne ar savu čali, braucot netālu, taču mums der.. ka tik ārā no pilsētas. Šajā neilgajā ~ 10 minūšu braucienā Blondā paspēj izcelties ar neatkārtojamu spriedumu.. ja mēs esam no LV, tad esam uz šejieni caur Zviedriju braukuši. :D Ģeniāli!

Tikām izlaisti ar ne tai pateicīgajā vietā, uz nobrauktuves no bāņa. (Nē, mēs neesam nepateicīgi, vnk tādas tās situācijas ir stopējot..)

Taka nācās nedaudz pastaigāties.. gar bāni. Bikiņ ekstrēmi laikam bija, taču tuvu bortam turoties, nedrošības sajūta neradās. VIrzoties Rietumdienvidrietumu virzienā manam, nobraucamo ceļu, kuram priekšā gan sēta, kurai veikli pārrāpušies pāri esam lokālas nozīmes ceļu krustojumā. Šeit arī turpinam īkšķošanu. Lēnā garā nostaigājuši līdz tuvējam ciematam, nostopējam Bremzi-muzonfanātu. Onka braucot uz Bāzeli, pa ceļam vel iebraucot mājās Bādenē. Braucot lika visādus vecos labos gabalus un klāstīja ka šim esot 2500 CD mājās.. Tā lēnā garā tiekam izvizināti līdz tankam pie ceļa uz Berni, jo līdz Bāzelei braukt mums taka nav pa ceļam. Izveidojam glītu uzrakstu BERN un izbrautuvē uz autostrādes ķeram mašīnas.

Neilgi un nostopēts IzPūris ar kura gādību drīz vien jau esam kārtējā benzīna uzpildes stacijā, nu jau Bernes tiešā tuvumā. Un tagad sākas līdz šim ceļojuma labākā daļa.

Piestāj Captain CJ - riktīgs Šveices Kalnietis.. mati līdz pusmugurai, varenbārdains, džipam piekabe ar laivu, ceļā uz kalnu ezeru pie Francijas robežas. Plus vel izskan piedāvājums doties kopā līdz ezeram un tur patusēt kopā ar viņa kolēģiem. Protams piekrītam. Ceļā vel iebraucam pēc aliņiem, taču pa nelaimi Šveicē pie autobāņiem nepārdod pat alu! Tai vietā iepērkam maizi, cepamdesas un ceļu turpinām Neilgi pirms galamērķa, privātā benzīntankā, tiekam arī pie kārotajiem aliem.. tād smuk bundžiņ ar enkuru uz krūtīm.

Jāpiebilst, ka Toma soma, ik pa laikam, pamazām plīst, cerams, ka līdz Andorai izturēs..

Somas gan bijām atstājuši piekabes laivā, zem klajas debess, tamdēļ Šveices lietus tās nedaudz samitrina, taču nav mirstamā kaite un drīz jau piezemējamies brīnumjaukā vietā pie ezera – Lac de Joux. Ezers atrodas ~ 1000 m augstumā un savdabīgs ar to, ka upes šai ezerā vienīgi ietek, taču neiztek. Skaidrojums bija ka pa klinšu plaisām ezera dibenā ūdens aizplūst pazemē. Nikni..

Jau ceļā skati superiespaidīgi, vel pieplusojot netālo zibeņošanu, perfekti! Pie ezera pāraujam drēbes un laivās dodamies uz ezera otri krastu, kur nolūkota vieta nakšņošanai. Kas ieradušies pirmie jau iekūruši ugunskuru, nojume uzslieta un mūzika pieskandina gandrīz kā visu ieleju. Ierodamies, uzceļam telti un nu kolektīvi braucam pēc malkas.. Es, Toms, Captain CJ, Gimli ar sievu, Niks un Uzaciņš. Ar laivu traucoties caur kalnu dzestro gaisu, supernereāli forši.. aliņš, smiekli un stāsti caur vēju.

Netālajā zemes ragā savākušiem malku un atgriežamies nometnē, lai mūzikas pavadībā ceptu desas, un baudītu tradicionālo Šveiciešu mājas sidru. Super! Ap pus12tiem dodamies pie miera, bet nu dēļ šāda pasākuma ir vērts ne tikai Cīrihei cauri izstaigāt!

Pamostamies pēc 8njiem, CJ, devies uz restorānu, cepam brokastu desas, jautrojamies ar superīgo suni Džambo, laiks uz 10!

Šodien varbūt līdz Andorai?

25.05 – 26.05

Toms.

No rīta riktīgi atpūtāmies, Uģis paspēja nopeldēties(ieskriet, iemesties un izskriet no ūdens). Daudz Džambo bildes sataisīju. Sapakojām somas, pa tumbām uzbliezām LV mūziku.

Pēc neilga laika atgriezās CJ, patusējām un ap 12:00 atvadījāmis, lai dotos tālāk ceļā. Sakrāvušies laivā devāmies uz ezera otru galu. Tuvojoties krastam ezers jau laicīgi top sekls, tamdēļ piebraukuši ~ 10 m no krasta, kur dziļum mēraparāts ziņo par 0,5 m dziļumu, un tuvumā neesot normālai piestātnei domājām aizbrist krastā. Uģis kāpa pirmais un piezemējoties iegrima dūņās/smiltis vēl savus 20 cm. Izvilkām viņu atpakaļ laivā un braucām uz piestātni kādus 200 m atpakaļ. Tur arī atvadījāmies.

Viena no retajām lietām, ko nedaudz nožēloju ir ka šai brīdī atteicos no iespējas bez maksas izbraukt ar ūdensslēpēm, bet nu paspēšu.. /Uģis/

Nu bijām Šveices kalnu ciematiņos, jāpiebilst, ka satiksme tā nav pārāk dzīva. Tād nu kādu pusotru stundu, pa ceļam mēģinot stopēt soļojām caur Jura kalnu grēdas ielejai. Skaisti, tas gan.

Nostopējās francūzis, ar nenosakāmas markas sarkanu mašīnu. Šis izrādijās , šķiet kā rallija piekritējs, katrā ziņā pa šaurajiem kalnu ceļiem uz 160 km/h 15 minūšu laikā nogādā mūs jau Francijā (La Cure). Noskaidrojām tālāko ceļu un pēc pusstundas nostopējām Frančkrabi, kurš pat mācēja pa Anglisko, un kalnu grēdas brīnumjaukos skatus vērodami braucām pa vietu, kur pa labi klints a pa kreisi var ilgi krist lejā. :)

Ar šī kunga gādību nokļūstam St Laurent ciematā, kur beidzot sastapām arī atvērtu veikalu. Tas iepriecināja, jo kopš rīta neko nebijām lāga ēduši un dzēruši. Taču arī šis kā šķiet veikals izrādījās maza bizē beķereja, kura par brīnumu vaļā svētdienā, kad pārejās iestādes slēgtas. Ļoti gribējās dzert, nekā dzerama nebija un neizskaidrojamu iemeslu dēļ nopirkām divus lielus bizē + bageti.

Grauzdami vel sausākos bizē izstaigājām līdz ciema galam, kur stopējām tālāk. Še pēc neilga laika piestāja Narkomāns, kurš visu ceļu raustīja roku, kasīja galvu un vārijās. Neskatoties uz to ka pēc stāstītā pagājušo nakti negulējis un rijis entās tabletes, likās lādzīgs, varbūt dēļ francūžiem nedabīgi labās Angļu valodas. Aizveda tālu, un pietam vel pie maķīša izlaida, kur beidzot kārtīgi padzērāmies.

Remdējuši slāpes tuvējā pieturā nostopējām Spalvausi, kurš nogādāja līdz bāņa maksas punktam. No šejienes nevajadzētu būt problēmām ātri vien nokļūt līdz Lionai. Izlēmām stopēt uzreiz aiz maksas punkta, taču mūsu plānu izjauca žandarms, kurš franciski paskaidroja, ka stopēt drīkst tikai pirms maksas punkta. It kā tas pats jau ir un klausijām bez iebildumiem.

Nostopēts jauns franču pāris, arī ar labu Angļu valodu, taka sākām jau apšaubīt stāstus, ka Francijā nerunā Angliski. Izlaisti, pirms Lionas maksas punktā caur krūmiem pamanam vīdam kārtējo McDonalds. Caur krūmiem, pār sētai, iekožam un tikpat ātri atpakaļ, lai uz Lionas apvedceļa turpinātu ķert mašīnas.

Kādas 20 min stopējam un piestāj tipisks francūzis, iespējams, Režisors. Apveda mūs apkārt Lionai un pie šosejas uz Sentetjēnu atvadijās...

Te sākas čakars, jo bij jau pusastoņi. Gājām un stopējām, gājām un stopējām. Galīgi nevaicās – nogājām normālu gabalu un nekur nebijām tikuši. Pastarpai viens pīīī busiņš piestāja, pagaidīja kamēr mēs pieskrējām un aizbrauca. Ar sačakarētu garīgo plus manu radu sabaidīti, kāpām pa ceļu tuvējā kalnā, kur galu galā atradām piemērotu vietu, it kā privātmāju pagalmā, taču bija jau pavisam vēls un neviens mums neko.

Naktī ārprātīgi plosījās vējš – gandrīz kā norāva teltij jumtu. Rēcīgi bij tas, ka sabaidīti par bandītiem gulējām ar telts stieņiem pa rokai :D No rīta 6:30 cēlāmies un ripojām no kalna lejā stopēt.

26.05 – 27.05

Uģis.

Novēlušies lejā no kalna, uzbrauktuvē uz bāni stopējam. Izteikts mašīnu vairākums gan dodas Lionas virzienā, droška uz darbu. Taču vel agrs(7:00) taka nolemjam pastaigāties a kājām pa ceļu paralēli bānim. Ceļš izrādās ļoti līkumots, kalnains, satiksme minimāla, tādejādi paši savas nepacieības dēļ dabūjām piekust, jo nosoļojām kādus 7 km, līdz kā Dieva dāvana mums pat vairs necerot te kādu nostopēt, pati piestāja Francūziete Smaidīgā, kura savā mazajā mašīnītē mūs nogādā tuvākājā uzbrauktuvē uz bāni.

Neilgi pēcāk ar citas Franču kundzes gādību esam pie lielveikala jau aiz Sentetjēnas pie ceļa uz Klermontu. Veikalā iepirkušies tupinām stopējienu... Šodien laikam sieviešu diena, jo arī trešajā nostopētajā mašīnā pie stūres Sieviete – Kristiete. Uzzinot mūsu plānus tikt uz Spāniju, apvaicājas vai tik mēs nedodamies uz Santjāgo de Kompostellu, diemžēl tad man vel nebija nemazākās nojausmas, kas ir Svētā Jēkaba ceļš, tamdēļ tā īsti nesapratām, ko viņa prasa. :)

Pirms pagrieziena uz Roannu, atpūtas zonā iepērkam Francijas karti, padzeram kafiju, ieturamies. Nedaudz gan līņā taču stopējam tālāk un drīz jau pavisam vecā busā klabot un grabot traucamies Klermontas virzienā. Pie stūres šādam busam atbilstošs franču pensionārs, kurš visu ceļu daudz un dikti stāsta visko Franciski, nekas, ka mēs nesaprotam, toties visiem ir jautri, jo mēs tik smejamies vietās, kur šķiet būtu jāsmejas. Galu galā saprotam, ka šoferis ir pieredzējis automehāniķis un kolekcionē, restaurē vecās franču mašīnas.

Novērtējam Francijas skaisto dabu un daudzos vulkānus, kā šoferis skaidroja. Šoferim vairumā jaucoties un strīdoties ar savu GPS aparātu, galu galā esam nokļuvuši nedaudz zem Klermontas uz A75 šosejas. Mašīnu maz.., doma jau iet tālāk, taču ar pēdējās cerības stopējienu paveicas. Šis šoferis un arī nākamie divi paved ~ 20 km, Angliski ne vārda taka tāds klusais periods līdz esam pie kārtējās uzbrauktuves. Lietus mitējies, zāle vel gan mitra, zem koka uz izklātiem matračiem ieturamies ar desmaizēm.. ceļš turpinās.

Mašīnu neesamība, liek atkal, ne pārāk, gudri, soļot gar bāni, šoreiz gan pa zāli, aiz borta. Ejam tālumā redzamā benzīntanka virzienā.. lienot tiltiem pa augšu un apakšu virzāmies uz priekšu. Te piebrauc franču ceļu drošībnieki.. un liek kāpt pāri sētai pie govīm, jo te atrasties aizliegts. Mūsu lūgums pavest līdz benzīntankam netiek uzklausīts, pēc dusmīgas skatienu apmaiņas lamājoties, rāpjamies pār divmetrīgo žogu. Nedaudz vieglāk ap sirdi kļūst pamanot asfaltētu ceļu, kur arī dodamies. Satiksme reizi pusstundā, un nestājās pat šie retie mobīļi.

Satiekot pretīm nākošo aitu baru sasveicināmies ar saimnieku un dodamies lejā ielejā. Bānis pa milzu tiltu aizved pavisam citā virzienā, taka nav saprašana, kur nonāksim taču soļojam vien, skati gan iespaidīgi, kalna strauti un senas mājas, ir ok. Nedaudz pirms 8njiem vakarā esam Massiac, piekusuši, jo nostaigāti 8 kalnaini km, taču priecīgi. Veikali, gan jau ciet, tā kā nopriecājamies, atraduši privāto tanku, kur iepērkam čipsus, kolu un cepumus (nekas prātīgāks tur nepārdevās).. Turpinājumā dodamies uzmeklēt piemērotu naktsmītni un drīz vien smukā pļaviņā starp privātmājām top mūsu privātā telts. Notiesājam čipsus ar skumbriju tomātu mērcē. Miegs.

No rīta esam labi izgulējušies, pat bez ierastā pirmsmiega aliņa. Naktī daudz lijis. Taisamis ceļam.

Turpinājums vēlāk...

Sērausis, Žurcis, Captain CJ, Uzaciņš un citi, jeb Pērnais Eirotroips 1. daļa

Sveiki, nu jau vairāk kā gads pagājis kopš mana pirmā ‘lielā’ ceļojums jeb Eirotripa ar stopiem līdz Spānijai un atpakaļceļā līdz Beļģu zemei. Visādas jautrības ceļā, kompānijā ar Biedru T (Stašāns Toms) tātad 2008. gada pavasarī, vīlies, jeb sapratis augstākās izglītības bezjēdzību, kopā ar kursabiedru, kuram līdzvērtīgi uzskati devos piedzīvojumos. Iepriekš stopēšanas pieredze aptvēra vien Tallinas šosejas posmu no Rīgas līdz mājām Salacgrīvā abos virzienos, taka saprašana nebūt nebija tā lielākā, taču vai nav vienalga, salasījies ceļojumu aprakstus, biju gatavs doties ceļā. Jāpiemin, ka šai brīdī biju akurāt populārās filmas ‘The Secret’ iespaidā, un te arī apjautu, kā tās pievilkšanās likums strādā. Lieta tāda, ka nedēļu pirms izbraukšanas man bija 15 Ls, un biju bez ceļojumam atbilstošas somas. Tas gan manu apņēmību nemazināja, pateicu, uzrakstīju, iztēlojos sevi ar 250 Ls kabatā un superīgu somu uzsākot ceļojumu. Pēc nedēļas tieši tik naudas, ne mazāk un ne vairāk, un arī zviedru armijas soma bija manā rīcībā, lai sāktu ceļu. Protams paldies vislabākajiem cilvēkiem, kuriem patiecoties, tas vis realizējās, taču jāpiebilst, ka netiku prasījis nevienam konkrēti. Tiku negaidīti dāsni apdāvināts J. Somu ieguvu nejauši satiekot Šefu uz ielas, kurš pats apvaicājās vai man tādu nevajag aizdot. Super. Bet nu pie ceļojuma.

Apraksts ir maksimāli nemainīts no ceļojuma laikā rakstītās dienasgrāmatas, ko katru vakaru rakstījām abi ar Tomu katrs pa dienai uz maiņām. Tamdēļ iekļauj sevī arī dažādus tā brīža populārus emociju izsaucienus kā Opā! & Hei Ho! Un arī zīmētos smaidiņus J.

Pirmā daļa.

16.05 – 18.05

Toms.

Pirmā diena ir galā un mēs esam pamodušies Marijampolē pie upes. Tagad pulkstenis ir 6:30, Uģis ir paspējis pārģērbties un pačurāt :D + mēs esam aptuveni 30 minūtes normāli smējušies.

Tātad vakar, kas patiesībā bij aizvakar 3:30 mēs no Mālpils sākām ceļu uz Klaipēdu kopā ar Mālpils dejkolektīvu, kas brauca piedalīties starptautiskā deju festivālā Klaipēdas pilsētā. Pa ceļam viena no dejotājām pievēma autobusu, kad uzzināšu, kura tā bija padošu ziņu.

Klaipēdā pirmo maltīti ieturējām pieunīša tuvējā graustā, kur notiesājām šķiņķi ar olām – riktīgi rēcīgi, kā cilvēki uz mums lūrēja. Pēc kāda laika, kad biju izbļaustījies, ka smirdu un esmu piesvīdis kā lops, kartē sazīmējām, kur atrodas tuvējais meža dīķis – paveicās, jo bij pa ceļam uz šoseju. Pie ūdenskrātuves nomazgājāmies un pārkārtojām somas, manējā(Maxima pa 8Ls) jau bij biki saplīsusi.

Nostājāmies uz šosejas un nepagāja ne pusstunda, ka piestāja, kas līdzīgs skolas vecajam busam. Lecām iekšā un maucām uz Kauņu. Busā sapazināmies ar Leišu jauniešiem, arī stopētājiem. Viņi ieteica Kauņā i nemaz nebraukt, tai vietā kāpt ārā Garliavas krustā un stopēt tālak uz Marijampoli -> Poliju. Sastaptie Leišu stopētāji uzreiz smēja, ka mēs pirmo reizi šādi ceļojam, jo tik lielas somas mēdzot būt tikai pirmajā reizē, taču tā esot visiem. :D

Tātad izkāpām ieteiktajā vietā un devāmies uz tuvējos benzīntanku, kur piesēdām, lai paēstu un atkal pārkrāmētos. Kamēr Uģis devās nokārtoties uz WC uzsitu klačiņu ar LV tālbraucēju. Manu sarunu pārtrauca Uģa zvans taču slikto sakaru dēļ tā arī nesapratu, ko kolēģis no manis grib. Galu galā no tankā dīvāinā gaitā iznāca Uģis, žēlojoties, ka nav bijis tualetes papīrs. Kamēr es apmeklēju svarīgo iestādi - WC, problēmas visas atrisinātas un abi atkal varējām doties ceļā stalti soļojot, taču es vel ilgi pa to rēcu.

Stopējuši apmēram 20 minūtes aiz tanka nostādinājām Sērausi, kam vējš matos. Viņš brauca tik ātri ka ķermeņa ātrums... ai nu pofig - vienkārši šmulis.

Nonākuši Mariajmpolē pavazājāmies līdz nopirkām LV konservus un atradām upmalu privātmāju rajonā. Tuvējās mājas saimnieks atnesa aliņu un ieteica ceļu rītdienai, kas nu jau ir tagad.

PS – Lietuvieši – draudzīgi, bet nu galīgi bailīgi, jo domāja, ka mums kaut kas nelāgs notiks nakšņojot tik atklātā vietā.

18.05 – 19.05

Uģis.

Paēduši brokastis Marijampolē devāmies uz pilsētas nomali, kā tika ieteicis vakardienas laipnais, tuvējais saimnieks. Pa ceļam ieskrējām Leišu bodē ar nosaukumu ‘Sudovai’, iepirkām pa Lietuviešu tipa D-lightam un vel šo to. Gandrīz aizmirsām kartes, taču gādīgā pārdevēja mūs noķēra vēl pie veikala ārdurvīm.

Tikuši pāri upei pilsētas galā, tā pat vien ejot, pastopējam mašīnas.. Opā!, kāda 10tā jau bremzē, un kā izrādās, rēcīgs šoferis solās aizvest līdz pašai Polijas robežai. Nu ir ok, braucot nedaudz pabazarējam. Šis kungs izrāda nenormālu prieku, ka var krieviski palamāties, tipa pasaka zaebis, un pilnā kaklā rēc, mēs ar smej. Atvizinājis, novēlot veiksmi, izlaiž mūs. Tālāk caur robežai ar kājām. Tūliņ jau jāmeklē pases, oficiālā formā tērpts Leitis lūdz tās uzrādīt.

Esam Polijā. Poļu robežsargi gan riktīgi ananāsi, nostājušies labākajā vietā un copē labākās mašīnas. Stāvam biki tālāk, taču kaut kā neveicas, lai arī vieta ideāla stopēšanai. Izmēģinu uzvilkt LV kreklu – ar nekā. Divi braucamie paspēja piestāt, taču ne mēs un, kā likās, arī viņi nezin uz kurieni īsti brauc. Pēc 3 h gaidīšanas neizturam un Toms dodas pēc paikas, vai, kā tamlīdzīga uz robežpunkta pārdotuvi.

Opā! Atpakaļgaitā piebrauc padzīvojis Poļu pāris un, poļu valodā, rāda, lai kāpju iekšā un vedīs uz ~ 70 km attālo Suwalki. A Toma ta nav. Es kliedz, a šis neko, laikam ka nedzird. Labi kā kāds fūres stūrmanis viņam parādīja, ka es tur galā mahājos. Tad nu veiklā solī arī kolēģis klāt, sarūmējamies mašīnītē un braucam Polijā.

Riktīgi smuki skati, stilīgs ceļš, tipa piedur. Penči izvizina mūs vaur Suwalki un atstāj uz lielceļa Eiropas virzienā. Tepat netālu vilciena sliedes, ieturamies ar ķiršu kompotu, un stopējam tālāk. Ceļā veroties iepazīstamies ar rēcīga paskata auto Fiat mini, vai kaut kā tamlīdzīgi. Savā laikā tāds esot katram Polim bijis. Taču nestopējas. Sasmejamies par ideju atdoties šoferēm, lai tik ņem mašīnā. Rēc.

Pēc kāda laika, piestāj fūre. Polis braucot no Maskavas uz mājām Zambrawā. Ceļā sakarīga saruna, šofers gan sastāstīja ka dienvidos(Francij, Spānij) daudz homīši un naktī, teltī lai uzmanāmies. :D Par šo un citiem jokiem iesmejam. Toms visu ceļu sēdēja ērtajā krēslā, pats gan pēcāk teica ka esot bijis ļoti neērti, taču es neticu.

Zambravā izkāpuši, neatradām šofera ieteikto veikalu, taču pēc pāris lokiem pilsētā atrodam bodi ar treknu šilti „Alkohol”. Pārdod gan tur visu, ne tikai grādīgās dziras. Iepērkam devu konservus, maizi; aptiekā – pretsaules krēmu un velkam uz pilsētas nomali, kur zemkoka paēnā, netālu no ceļa ieturam pusdienas pauzi. Konservētās pupiņas gan nebīja tas lielākās gardums, lai neteiktu vairāk, taču ko bijām nopirkuši to vien bija jāēd.

Vēl apciemojām tuvējo tankštelli un kamēr Toms piegānīja Poļu WC, iepērku salmiņus un ūdeni. Turpinot ceļu, nostopējam sakarīgu pārīti – Rudbārdis ar Borata(?) balsi ar savu draudzeni. Pirmo reizi liekam lietā savas Angļu valodas zināšanas. Ou! Šie mūs pārliecina, ka jābrauc caur Varšavu, laiks gan dranķīgs.. līst, un prognozes sola, ka tā būs vēl divas dienas. Nu ja, katrā ziņā, patīkamais Poļu pāris izved mūs nelielā autoekskursijā caur Varšavu. Iespaids – ir vērts te atbraukt. Braucot saņemam arī norādījumus, kur un kā tālāk labāk stopēt. Visu cieņu, un galu galā cauri visiem Varšavas sastrēgumiem esam pie milzu lielveikala, kurš pie šosejas uz Vroclavu.

Veikalā, iepirkta paika – lētie banāni, kečups un siers (kā vēlāk izrādījās visnotaļ pretīgs)

Jau pavēls, ~ 19:00, taču ir pietiekami gaišs un stopējam. Doma, ka jāpaliek tepat tuvumā, un sākām jau lūkot pēc telts vietas, taču pēdējā cerība izrādās pilnā loze un Itāļu paskata Polis ved mūs nepieciešamajā virzienā līdz Pjkotrkovai. Ārā pavisam tumš, lietus, vējš, sakam gan, lai, ka pie krusta laiž ārā un celsim mežmalā telti, kā nebūt. Taču mūsu vedējs, drošības apsvērumu vadīts, aizvizina mūs līdz benzīntankam, atvadamies un lūkojam, kur būvēt mītni. Pļaviņā aiz fūrēm rindas galā uzslejam savu naktsmītni, bijām ļoti veikli, un nu jau ieēdām nepārāk gardo mārrutku sieru. Tuvējo lampu spožums un fūru braukāšana nakts laikā miegu visnotaļ cauru dara. Ap 7:00 esam pamodušies. Uzrakstu, šodien jātiek līdz Vācijai.

19.05 – 20.05

Toms.

Sēžu teltī un rēcu kā Uģis nemāk rakstīt. Pašam iesnas un kautkāds jocīgs kakls – saaukstēšanās turpinās.. jādabū Neoangīns.

Lab. Tātad, vakar no rīta līdz pēcpusdienai bij lietus. Mēs sapakojām telti, izmazgājām zobus benzīntankā un nedaudz pagājuši līdz tuvējai pieturai stopējām. Nepagāja ne 20 minūtes, kad mūs paņēma Nekatolis/Regejkings – rēcīgs, sakarīgs čalis ar normālu Angļu valodu. Izlaida mūs Belčatovā, autobusa pieturā. No turienes, pamanījām McDonalds un tesām iestiprināties. Pēc trīs čīzīšu notiesāšanas, manījām, ka pirmīt noskatītajā pieturā jau stopē, kāds visnotaļ iereibis Poļu kungs. Devāmies uz priekšu līdz nākamajai pieturai, jo citur mašīnas, nevar/negrib piestāt.

Ārā vēl smidzina. Nostājamies zem egles un uz maiņām stopējam poļu smidzeklī. Kamēr Uģis stopē es no egļapakšas vicinu roku, pa laikam, lai pievērstu šoferu uzmanību. Vienā tādā reizē nepamanīju, ka no mugurpuses tuvojas riteņbraucējs.. Tad nu uzšāvu viņam a roku pa bicepsu, tā, ka viņš ievaidējās, it kā būtu saņēmis kārtīgu sitienu. :D

Kādas 30 minūtes stopējot un, visu laiku, dungojot Prāta Vētras jaunās dziesmas, noķeram Žurci, kuram bij normāla mašīna, bet pats galīgs cirvis, jo nerubī valodas. Aizveda viņš mūs līdz Vieruščovai.

Ārā līst. Izkāpuši pieturai līdzīgā vietā, palīdām zem jumta uz soliņa, pie galda. Iekapāju zāles. Uzspēlējam, uzdziedam „Bronzu”, līdz norimst lietus. Pāris soļus pagājuši šosejas malā sākam atkal stopēt un ~ 10 minūšu laikā nostopējam Maķīti ar džipu. Daudz un dikti runājām Angļu valodā. Viņš mūs aizveda līdz Vroclavas centram, kur pats dzīvoja un mums piedāvāja vel atstāt mantas dzīvoklī, lai izstaigātu ekskursijā pa laipnā kunga atzīmētajām vietām kartē. Protams piekrītam. Izvazājamies pa vecpilsētas daļu, ~ 2h. Skaista pilsēta + var nozagt toletes papīru priekš kabatslakatiem. Tirgus paviljonā ieēdam poļu hotdogu, kas nebij peļams. Atgriezāmies pēc mantām un, nu jau, uzlādētajiem telefoniem. Atstājam Maķītim(tā šo kungu dēvējām, jo ceļā viņš mums uzsauca McDonalds kafiju) Tomasam konču kasti un devāmies prom uz autobusu stacijā, kur, kā teica MaķīšTomas, esot bezmaksas autobusi, kuri vedot ārpus Vroclavas uz tur esošo tirdzbniecības centru pilsētiņu, kura sanāca kā reizi mums pa ceļam.

Aizbraucām līdz turienei, nopirkām, beidzot, Polijas karti, noskaidrojām, kur tieši esam, bet neticējām vietējiem, tapēc paši pārbaudījām ceļa zīmes, vazājoties ar lielajām somām.

(PS – tai TC pilsētiņā iegājām at McDonaldā un paņēmām katrs divus vistburgerus, kuri maksā tā pat kā čīzīts, tik garšīgāki).

Uzmeklējušu nepieciešamo 8. šoseju un soļojām kādu pusotru km, līdz atradām normālu vietu stopēšanai. Arī šoreiz nepagāaj ne pusstunda, līdzko piestāja Maikls – kikboksers, pavisam vecā, Polijā ražotā mašīnā. Maikls bij superlādzīgs, laikam tāpēc ka jauns. Aizveda viņš mūs 12 km tālāk, kā pats brauca, pa ceļam daudz mēļojot un jokojot. Ir pat fočene kopā ar viņu pie Poļu „Pizas torņa” – ko tādu līdz šim vēl nebija neviens izpelnījies 8)

Tātad esam tagad biki ārpus Zabkovices pie benzīnatnka, nu precīzāk gan pāri ceļam un lejā pļavā. Kamēr rakstīju Uģis noskaidroja, ka tankā esot bezplatna duša. Viņš aizgāja pirmais. Labi tas arī viss, jo savādāk besī jau rakstīt :D

PS – bija auksta nakts un runkuļaina grīda, Uģis dabūja naktī celties un ģērbties siltāk. Tagad pulkstens i 10:05.

20.05 – 21.05

Uģis.

Prieks uzzinot par bezmaksas dušu maktan noplaka, kad kā izrādījās tur ir tikai aukstais ūdens. Tču labāk ir nekā nekas. Nomazgājos, pārģērbos, bija labi, laiks arī atbilstošs. Vēl joprojām neesmu nogriezis ūsu, sāk biki kaitināt.

Arī Toms auksti nomazgājies. Savācam pekeles un ārpus pilsētas sākam stopēt. Neliels vējš, taču joprojām spīd saule. Nostopējām džipu ar diviem Poļu vīriem iekš tā. Abi gados, un rēcīgi savā starpā kaut ko strīdējās. Aizveda mūs līdz Klodzko. Pirms izlaida, vēl mēģināja sarunāt caur rāciju, kādu fūri, kura mūs līdz Prāgai, diemžēl nesekmīgi.

Nu esam jau aiz Klodzko, pieturā stopējot Čehijas virzienā. Piestāj Čārlijs ar sievu. Braucot kādus 30 km taču pirms iekāpšanas uz kalkulatora tiek mums rādīts ka pa 20 zlotiem vedīs, mēs korītī – No, no. Šis vel paspēja pakaulēties, taču mūsu atbilde paliek nemainīga. Ja stopē tad stopē bez maksāšanas. Turpinam īkšķošanu. Piebrauc padzīvojis Audi markas auto. Pie stūres Einšteins, blakus – dēls/skūtais. Un šai kompānijā arī nokļūstam līdz Čehijas robežai. Polijas pusē vel paspējam 40 Eiro samainīt Čehu kronās ~ 950 kr. Robežpunkta veikalā iztērējam palikušos zlotus(maize, grieztais šķiņķis + 2 gardas bulciņas). Pāris soļi un esam jau Čehu zemē.

Čehijā, pierobežas lielveikalā piepērkam vel šo to pusdienām(majonēze, 2 banāni, pistācijas un lavašs) un netālu sausā ūdensnotekgrāvju krustpunktā arī ieturamies, lai pēcāk ar pilniem vēderiem turpinātu stopēšanu. Liekam somas zemē un balsojam. Daudzi rāda, ka i vietējie. Tad nu doma iet caur ciematu(tā mēs domājām) un stopēt tur. Taču ciems izrādās visnotaļ liela pilsēta(Nochad) apmēram Valmieras lielumā. Iekšā esam un nekas cilts, kā iet cauri neatliek. Tā jau besis un vel kalnā jākāpj. Piesēžam, pagraužam pistācījas.

Galu galā tiekot ārpus pilsētas sāk līt, atrodam pieturu, tik nojumes nav, labi, ka uzreiz piestāj Meksikānis – ūsains Čehs ar salmu cepuri. Brauc gan tik uz 12 km netālo Skalicu un lielceļa pagriezienā mūs izlaiž, pamatīgā lietū. Veikli velkam pančo, tie gan tādi pamazi izrādās.. Tad tādā paskatā velkam gar ceļu līdz sasniedzam minimiestu, kur nomitinamies kārtīgā, no ķieģeļiem celtā, pieturā. Mums kompānīju sastāda trīs vietējie buheri. Ārā līst un līst, domājam jau par autobusu, ja brauks, kāpsim.

Toms pavisam sašļucis, sēz tai būdā i neko negrib, saka – nafig vispār stopēt. Es vel cenšos saglabāt optimismu un stopēju, cerot uz kādu labdari. Un paveicas. Piestāj Polis ar Opel pikapu. Brauc uz Pilzeni, vienkārši ideāli, sametam somas bagāžniekā un nu jau braucam caur Čehijas lietavām. Es noguruma mākts aizmugurē pa brīžam iesnaužos un acīgais Toms pat paspēj to nobildēt. Šoferis pats gan tāds, ka nerunā gandrīz nekādā valodā, pa ceļiem jaucas nedaudz, taču uzstādīja līdz šim ātruma rekordu 180 km/h.

Izlaiž mūs izdevīgā vietā, Pilzenes nomalē pie krusta uz Vāciju. Laiks patīkams, taču diezgan vēls jau. Benzīntankā iegādājam karti un dodamies Vācijas virzienā. No sastaptā fūres šofera saprotam ka 1 km uz priekšu ir tankštelle. Uzstellējam atstarotāju un ejam pa tumšo Čehu ceļmalu. Tankā izrādās ļoti atsaucīga un labā Angļu valodā runājoša pārdevēja. Pietanka pļaviņā uzslejam telti un liekamies gulēt. Lēnām sāk līt lietus. Tā arī līst visu nakti un šķiet telti nepārāk profesionāli uzslējuši, tamdēļ guļammaisam kājgalis slapjš.

Ok, viss. Eju mazgāt zobus.

21.05 – 22.05

Toms.

Gali guļammaisiem slapji, jo tiešām bijām norakuši ar telts celtniecību. Kamēr Uģis rakstīja biju aizgājis nopirkt H2O un divas karstās šokolādes. Apēdām arī divus divus sendvičus(tas viss tika iegādāts tankā). Turpat apmazgājos un izmazgāju zobus + nozagu salvetes. No rīta ceļā uz telti, nesot karsto šokolādi, zālē atradu suvenīru – narkomāngovi ar uzrakstu ‘Cool’ un nolauztu, pleca augstumā paceltu roku(kāju). Jāatzīst, ka mēs to uzskatījām par sliktu zīmi, tāpēc vakarā es viņu aizmetu.

Tātad ieturējāmies, sakārtojāmies un bijām gatavi talāk rīkoties. Atradāmies gan visnotaļ neizdevīgā vietā – nepopulārā tankā pie ceļu krustojuma. Uz nelielās uzbrauktuves mēģinājām stopēt līdz uzradās vairākas dāmas, kuras izrādijās ielenes, tamdēļ šo pleķiti atstājām viņu rīcībā. Devāmies uz tanku cerot sarunāt ar šoferiem. Atnācām un pamanījām, ka stāv mašīna, kurai pie stūres sēž Reksis, protams nofočīju. Klāt arī saimnieks – Čehvācis, kurš ļoti runīgs(nevajadzēja teikt, ka saprotu vāciski). Uzrāvāmies un kādām 10 minūtēm bezjēdzīgas vāvuļošanas, galīgi ne pa tēmu. Galvenās labās ziņas(kuras vēlāk bij sliktas) bija, ka kādi 1 km pa bāni uz priekšu esot pagrieziens uz Vāczemi un tur varot normāli stopēt. OK, nogājām kādu 1 km, kur vnk savienojas divi bāņi, bez stopēšanai piemērotas vietas...

Tuvākais ciems 8 km pa autobāņa malu ( pilnīgai laimei, pārsimt metrus nobridām pa slapju pļavu un mežu). Pēc brīža sāk arī smidzināt – pančo virsū. Tikuši ciemā nodrēbām lietusmēteļus un laiks ar uzlabojies. Te Uģis pamana dzelzceļa sliežu zīmi – ejam sliežu virzienā, tikuši tur skats pa labi, pa kreisi. Un par laimi kreisajā pusē manam dzelzceļa staciju – prieks, kur Tu rodies!

PS – Uģis paspējis bij salūzt un šim uznācis pofigs.

Tātad stacijā iepērkam biļetes no Nyrany uz Domažlici, cena 94 kronas ~ 3,5 Ls uz abiem.

Vilcienā Uģis atgūst dzīvesprieku. Vagons ērts un uz priekšu vedošs.

Domažlice tāds paliels miestiņš ar smuku veco centru un tirgus daļu. Iepirkām pa aliņam, kurus staigājoties arī iztukšojām. Vel tika iegādātas 2 šķiņķa paciņas un majonēze. Izstaigājuši cauri pilsētai sākām stopēt pie pēdējās dzīvojamās mājas. Pēc kādam 15 minūtēm logā parādījās čehu sievietes galva, kura vāciski paskaidroja doties pārsimt metrus tālāk, kur labāk mašīnas ķeroties. Paklausījuši, nu jau jaunajā vietā stopējām ~ 45 minūtes līdz apstājās 75cinieks. Jāpiebilst, ka šo 45 minūšu laikā es paspēju vērsties gan pie Dieva, gan Velna...

Tātad piestāj 75cinieks (tā saucām, jo tieši šodien viņam palika 75 gadi!). Kā izrādās čalis labi runā krieviski. Un pa to ka mēs ar mākam Krievu valodu viņš gatavs mūs aizvest līdz pat Vācijas robežai, par ko mēs viņu apsveicām jubilejā uzdāvinot 0,5 Russkij Razmer.

Jauna valsts, jauni prieki. Uz robežas Vjetnamieši izveidojuši savu savu tirgu. Ejam cauri (vienīgās dzīvās būtnes bez mums ir uzbāzīgie pārdevēji ar Ķīnas precēm) un jūtam, ka uz mums visi glūn ar spīdīgām acīm, tamdēļ ātri vien raitā solī dodamies prom no šīs neomulīgās vietas.

Vācu robežveikalā pa palikušajām kronām iepērkam divas sviestmaizes 30 cm garumā un saldumu(banānšoko). Ejam uz bijušo Vācijas robežkontroli, pie karogmasta nofočējamies, ejot tālāk no būdas izlien Semīrs un Krānihs, lūdzot uzrādīt pases. Parādam – viss ok un turpat netālu stopējam ~ pusstundu kad apstājas Vāciete ar lielu degunu – Gotiniece. Ar viņo kaut ko daudzmaz sakarīgu runāju, a viņa tik priecājas par mūsu ceļojumu un piesauc Dievu. Aizved mūs līdz ciemam Cham un parāda tālāko virzienu.

Atvadāmies un ejam līdz manam Burgerkingu – tur nav būts, jāiet ietestēt. Iedarbinam pa čīzītim un saprotam, ka nav tā labākā ātro uzkodu vieta.

Paejam vel 100 m, līdz vietai, kur iespēja mašīnām piestāt. Stopējam kādas 20 minūtes, neviens nestāj. Uģis jau tikmēr nolūkojis vietu, kur celt telti, bet HŌ-HĀ un piestāj Āda. Pēc brīža saprotam ka viņs gatavs mūs aizvest līdz turienei, kur mēs visticamāk nakšņosim, jo ir jau vēls.

22. Maija rīts un nezinam, kur īsti atrodamies. Kamēr rakstīju Uģis paspējis aiziet uz tuvējo McDonalds, apmazgājies un sadabūjis divas lielās kafijas.

Jāsāk taisīties.

Ārā beidzot labs(pat ļoti labs) laiks.

PS – Prāta Vētras jaunā albūma dziesma Bronza oficiāli ir kļuvusi par kopēji visvairāk dziedāto dziesmu!

Plkst. 09:13

Skaidrā nauda – 7,61 Eiro; 6,72 Liti; 11,50 Zloti; 33,50 Kronas; 5,32 Ls

22.05 – 23.05

Uģis.

Ārā laiks brīnišķīgs. Aizeju līdz McDonalds paņemu 2 lielās kafijas. Toms tikmēr raksta vakardienu. Izliekam uz tuvējās sētas slapjās drēbes un apavus. Saulē labi žūst.

Pēc laika savācamies un ejam stopēt. Kā izrādās esam pie Švandorfas. Paši vel neesam īsti izlēmuši, kur stopēt uz Minheni, vai Nirnbergu. Tikuši pieņemamā vietā sākam īkšķošanu.

Šodien šķiet būs laba diena – jau trešā mašīna apstājas. Braucot uz Nirnbergu. Pie stūres čalīts, izrādās no Tongas(Okeānija). Runājam Angliski un izvēršas saturīga saruna par regbiju, valstīm un sabiedrības procesiem. Tādā garā pēc pusotras stundas esam Nirnbergā. Atvadamies no vedēja un dodamies vecpilsētā. Kā izrādās šodien kristeiešu svinamā diena, valstī brīvdiena, kā rezultātā 80% iestādes slēgtas. Vecpilsēta skaista, daudzas greznas baznīcas + stilīgās mūķenes ar riteņiem apkārt braukā. Tieši 12:00 esam centrālajā laukumā. Šai brīdī cilvēku jūra visapkārt, dīvaini daudz škībie, vispār daudz te viņi, un visi gaida, ka tornī zvanīs 12smit. Šī procedīra izrādās visnotaļ sarežģīta – kādas 15 lelles iesaistītas, kā nu kura kustās ap zvaniem un ceijernīcu tornī, tādejādi padarot šo ceremoniju maktan svinīgu.

Ceremonijai beidzoties arī pūlis izklīst kur nu kurais, arī mēs. Dodamies pāri kanālam tālāk iekš pilsētas. Notiesājam uz ielas iegādātās turku picas pa 2,20 Eiro gabalā – ir ok. Mēģinājumi nopirkt Vācijas karti diemžēl nesekmīgi, stunda pavadīta interneta kafē, uzlādējam arī telefonus, lai dotos ārpus pilsētas Minhenes virzienā. Pēc veiktiem ~ 2,5 km sākam stopēt autobusa pieturā, mašīnas daudz un drīz vien zils busiņš piestāj. Čalis - students, stūrējot uz mājām Augsburgā. Toms pa ceļam ar šo vedēju visko Vāciski runāja, šai laikā es mierīgi atpūtos. Gribējām braukt kopā ar studentu līdz galam, taču viņš pārliecināja, lai kāpjot ārā pie nobrauktuves no bāņa, kas ved uz Minheni.

Noticējām... un kārtējo reizi pārliecinājāmies, ka labāk uzticēties sev un kartēm, nevis šoferiem. Mašīnu praktiski nav. Dodamies uz miestu Rietumu virzienā. Gribas dzert ti padzerties ūdeni. Veikali ar tuvumā nav. Ieraujam pa malkam vecmammas doto balzāmiņu un aidā, soļos uz priekšu. Visur ceļmalās tirgo sparģeļus, mani tas normāli kaitina, tipa jauns lamuvārds – Sparģelis Tu tāds!. Soļi ved gar daudzajām apiņu plantācijām, laikam uz Oktoberfestu, gatavojas jau tagad.

Velkamies, ne ejam, laiks ar tāds špāsīgs – taka uz lietu velk. Pēc 3 km soļošanas sasniedzam ceļu krustceles. Viss.. te stopējam, jo ir apnicis staigāt. Un pēc pārdesmit minūtēm noveicas – jau patraucies garām 60 m priekšā piestāj Seals Vaidzis - Turku kungs ar šķietami pavisam jaunu mašīnu.

Ilgi gan mudijās, skaidrojot kaut ko nesaprotamu, taču nu esam jau ceļā. Šoferis dodas uz Augsburgu, taču, ļoti laipni aizvizina mūs kādus 40 km līdz bānim, kas ved uz Bodenzee – ezers, pie kura plānā pavadīt nakti.

Izkāpuši pie benzīntanka iepērkam aliņu, ūdeni. Sazvanām LV, lai paziņotu,ka viss ok un kur esam. Un drīz jau atkal dodamies stopēt uzbrauktuvē uz bāņa. Pēc 45 minūšu balsošanas piestāj Turks-2. Šis kungs brauc uz Fridrikshavnu – perfekti, tieši pie ezera.

Pulkten 22:00 esam nonākuši Fridrikshavnas ielās – tumšs. Izejam pilsētā, Ir iespēja tūlīt pat pārcelties ar katamarānu pāri ezeram uz Konstanci, Šveicē. Taču izlemjam palikt šai krastā pa nakti, lai kuģotu pa gaismu. Dodamies teltsvietas meklējumos. Tūristiem pārpildītā pilsētas centrs ar atīstītu naktsdzīvi, hoteļiem un neskaitāmiem alus dārziem nešķiet tā labākā vieta telts būvei. Tamdēļ dodamies privātmāju rajonā un atraduši piemērotu zāles pleķīti slejam naktsmājas. 5m­2 pamanos pazaudēt bateriju, no rīta cerams atradīsies.

Miega aliņš. Ar labunakti.

Rīts smuks, pulkst. 10:00 – vācam mantas. Šodien būsim Šveicē, varbūt pat Francijā..

Turpinājums vēlāk..

Atskaite?

Sveiki, esmu Ķīnā pavadījis nu jau nedaudz vairāk kā piecus mēnešus un tūlīt atsāksies jauna lapa manā Ķīnas dzīvē, tad nu atskatīšos un šais 5 mēnešos paveikto..

Esmu strādājis, taču ne pārāk daudz un tas arī nav tas interesantākais par ko runāt tamdēļ pievērsīšos jaukākām lietām, kā piemēram..

Ceļošanai.. esmu šurp tur nostopējis kopā ~ 3500 km, vilcienā veicis ~ 4700 km un pieplusojot ~600 km starppilsētu autobusos, kopā sanāk ~8800 km. Tā neko. Jāpiebilst, ka vilcienu gan esmu izmantojis reti, taču, piemēram, Vīzas brauciens uz Honkongu vien bija ~ 3800 km.

Tad nu šādi pārvietojoties arī esmu šur tur bijis..

+ Šaoliņu klosteris Henan provincē, kur ielavījos bez biļetes, caur krūmiem un kalnu takām :)

+ Terakotas armija apskatīta

+ Fengxian pilsētiņā saulgriežu vakarā vērots iespaidīgs gaismu un ūdens šovs

+ Honkongas pastaiga naktī, bēgums no suņiem un nakšņošana uz krasta klintīm

+ I saulgriežu i Jāņu nakti pavadījis kalnos teltī

+ Trīs reizes apciemojis Andu un Joane Baoji dižpilsētā

+ Ķīniešu draugi..

Skolnieks Big Ocean, mani pārsteidza dzimšanas dienā ar milzu torti un izrādīja man tuvējos kalnus..,

Tīģeris no Luohe, esmu vairākas reizes apciemojis un ļoti sakarīgs..,

Secretary Wang bijušais Angļu valodas skolotājs no Jishanas domes, ar priekš ķīnieša izcili labo angļu valodu.

Ting, kuras tantei pieder mācību centrs kur vasarā strādājām, daudz smieklīgas sarunas svešvalodām satiekoties bijušas, tur pat vel strādājošā skolotāja Trasy, u.c. jaunsastaptie personāži kā Ping Pinga, Jane, Wu, Cherry, Julian, utt....

Esmu daudz ko jaunu sadarījis.. vis ko ēdis, tas gan atsevišķs un garš temats, kopumā ir garšīgi, taču pietrūkst piena produkti u.c labas lietas kas LV būtu pašsaprotamas. Tā kā pats par sevi dzīvoju ar saimnieciskām lietām sanācis noņemties, esmu salabojis gultu, tā kārtīgi ar dēli un naglām, atdambējis izlietni(vairākas reizes).. Apzīmējis(aprakstījis) sienu ar krītiņiem. Kārtīgi aprūpējis telpaugus, tīrījis, mazgājis, pircis un cepis, vārījis, kā kārtīgs saimnieks.. no limonāžu salmiņiem uztaisījis puzuru, izrotājis savu istabu ar auduma tapetēm, priecājies daudz un smējies..

Esmu ieguvis TESOL skolotāja sertifikātu ar A līmeni :) nopircis supertelti un tikpat perfektu guļammaisu. Noskatījies entās filmas

Visu jau nevar atminēties.. bat ir labi.

Regulāri praktizēju Taijiquan... patīk, sanāk ir savs sensejs shifu Wang.

Jā ir iegādāta ģitāra, sanāk, ar laiku būs vel labāk.. :)

Vel daudz jauki sīkumi bijuši, idejas un plāni.. :)

Paldies visiem par labajiem novēlējumiem un atzinības izteikumiem, cenšos še pavadīto laiku izmantot pēc iespējas pilnvērtīgāk.

Sveiciens!

Uģis

Jaunākās ziņas

Sveiki, esmu saņēmies un patiecoties ķīniešu internetistu labvēlībai šodien varu savā blogā brīvi rīkoties tad nu izlēmu nedaudz pastāstīt kas ar mani ir noticis, kā jūtos un kādi plānu tuvākajai nākotnei.

Vasaras brīvlaiks tuvojas beigām un tā konkrēti nezinu, jo no dažādiem avotiem atskan dažādas ziņas, taču Augusta vidū vajadzētu sākties darbam manā Prosas karaļa vidusskolā. Šogad būs divtik bērnu tas nozīmē arī divtik darba, taču darba nebīstos, vismaz ja strādāšu tad arī algu maksās, ne tā kā pa vasaru, kad pašam bij jāmeklē haltūras un tad nu ar tur tādi brīnumi vien bija. Vislabākā ziņa būs Augustā gaidāms Latviešu kontingenta palielinājums necilajā Jishanas miestiņā... tas būs nikni! Pieplusojot vel ex kursa biedrenes darba uzsākšanu netālajā Henanas provincē, drīz jau te būs gluži kā Latvijā. :)
Joprojām cītīgi turpinu praktizēt Tai ji. Ir uzradušiem pārios labi draugi, pislētā, varu vien minēt, ka frizētavā attiecīgajā, varu jebkurā laikā iet un man izmazgā matus, pa velti protams, ja būtu nepieciešama griešana arī tā nebūtu problēma taču es pagaidām atturos saīsināt savus matus. Pagasta valdes kafejnīcā varu ieturēties bezmaksas, taču tur pā retam sanāk iegriezties, nav jua tā ka pašam nebūtu pa ko paēst, tāpēc necenšos visu ņemt ko piedāvā pa velti. Esmu piesēdies nedaudz pie valodas mācīšanās... beidzot!, lai gan ar cerībām gaidu ziemu, tas vajadzētu aiziet valodai tā pa īsto.
Daudz sekoju līdzi sportam, tas tāds ieradums un, kaut kas mistisks savā ziņā, kas mani trijos naktī tur augšā, acis nemirkšķinot, vērojot, kā mainās cipariņi, vai online translācijā aprakstās notiekošais otrā pasaules malā. Tas šķiet iedzimts, un man patīk.
Ja rodas jaunas vēlmes, vajadzības, turpinu izdaiļot savu sienu, krītiņi vel daudz un dikti, taka spēj vien rakstīt. Un piepildās, vairums no rakstītā jau ir materializējies reālajā dzīvē, vai pilnā sparā rit procesā. Tas priecē.
Bija plāns ķīniešu flautu iemācīties taču šā brīža finansiālās neskaidrības rezultātā nolemts to atlikt uz nenoteiktu laiku.
Esmu pārbīdījis mēbeles istabā, pašam ļoti patīk, brauciet apskatīties!
Nesen uzmanības centrā bij POzitīvus festivāls, un lai arī neklātienē tomēr caur swh viļņiem klausījos kā Salacgrīvā visi balējas, patika, būšu arī Es nākamgad :)
Jauns mācību gads, divreiz vairāk skolēnu, ti daudz jauni skolotāji, priecē ka daži no viņiem ir ar labām angļu valodas prasmē, pārsvarā visi tīko no universitātes (23 - 24 g.) un pats labākais ir, kad viņi atšķirībā no vairuma pērnā gada skolotājiem nebaidās ar mani runāt.. Taka uzradušies pāris jauni draudziņi un draudzenes. Nedaudz sāk gan kaitināt viņu taka bezmaz vai mana pārspīlētā apbrīnošana, jo katrs mans teikums tiek pavadīts ar WOW, You're so cool. Sākumā jau nikni liekas taču pēc pirmās pusstundas sāk tā besīt, ka var teikt bez maz vai jebko un vienalga būsi krutais.
Nesen izsauca mani uz direktora kabinetu.. :D nu uzzvanij lai atnāku, kā izrādās skolas direktors tik nesen uzzinājis ka es esmu no Latvijas, ne no Amerikas, kā es tiku melojis pirmajā tikšanās reizē. Biju nedaudz pārsteigts, jo nebiju slēpis savu identitāti kopš tās reizes nevienam. Taču paskaidroju ka kompānijas uzstādījums bija melot lai darbu dabūtu, tamdēļ tiku teicis nepatiesību. Direktors gan priecīgs viss normāli, un tad nācās biki pastāstīt par Latviju vairāk.
Ir jauns puķīt's uz palodzes vārdā Lilita. Margarita jau ar 100 bērniem apaugusi, nezinu ko īsti darīt, mosh kāds puķkopis var palīdzēt ar padomu.. GUrķēni atkopušien no sausuma un viss smuki zaļo!
ok jāiet uz rīta čuču, šodien ja kas bij izdevies labs trenniņš un Jane ar mocīti mani līdz skolai atvizināja, Turās!

Honknoga - vīzas brauciens

Jishan-Yuncheng-Sanmenxia-Guangzhou-Shenzhen-Hongkong-Shenzhen-Guangzhou-Sanmenxia-Houma-Jishan

Laiks: 5.07.09 – 10.07.09

Ceļo : Uģis

5.07.09
Ceļos, veļos. Situācija izvērtusies, tāda, ka ja vēlos palikt Ķīnā vēl uz kādu laiciņu, jābrauc vien uz Honkongu pēc F vīzas. Pārrunās ar kompānijas priekšniecību esmu ieguvis finansiālu atbalstu savam braucienam. Man gan skaidroja ka tas tāds izņēmuma gadījums, un citiem skolotājiem nevaru teikt ka man naudu dod, lai nu tā būtu. Ja nevar neteikšu, galvenais ka pašam viss čiki.

Šorīt vel uzdevums atteikt paredzētās 3 darbadienas pilsētā. Tieši šodien gan paredzēts pasākums pilsētas parkā, kuru man būtu jāvada. Tad nu arī no šādas atrakcijas pie viena tiku vaļā. Protams vadība neapmierināta, jo es paredzēts kā pasākuma nagla, taču ņemot vērā, ka uzzināju par šādām atrakcijām tik iepriekšējā vakarā, uztvēru, kā savu pienākumu izvairīties.

Ok. Lai vai kā, paspējis vel nofilmēties skolas reklāmai, sapakojos un dodos ceļā stopēt. Sākumā uz Yunchengu, kur jāsatiek Cherry(kompānijas darbone).

Ar garmatainu, un hipija tipa ķīnieti nokļūstu nu jau līdz pavisam labi zināmajai uzbrauktuvei uz TaiYun(Taiyuan-Yuncheng) bāņa.

Iepērku ūdeni i stopēt. Tūliņ jau kā džipa aizmugurē ar 4 ķīniešiem saspiedies traucos un pagasta centru – Yunchengu. Ceļā tiek sazvanīts Tīģeris(skatīt iepriekšējos ierakstus) iekš Sanmenxia, kur paredzēts pavadīt nakti līdz vilcienam 5cos no rīta.

Yunchengā saņemu solīto finansējumu no kompānijas. Cherry gan uztraukusies, vai tik es neapmaldos, taču man tik pavīpsnāt par šādām šaubām, salīdzinot ar citām reizēm šoreiz mans maršruts ir vairāk kā skaidrs.

Karstuma iespaidā izvairos no stopēšanas un 60 km līdz Sanmenxia pavadu atlaidies sabiedriskā autobusa ērtajos sēdekļos.

Nonācis pilsētā dodos taisnā ceļā pie Tīģera uz darbu. Patrāpījušies jauni kolēģi, taka sagaidīts tieku bezmaz vai kā ar ovācijām. Sarunas, tēja. Ceļš līdz stacijai, biļetes iegāde rīta vilcienam. Diemžēl manis plānotais vilciens 5cos izpārdots, tamdēļ pērku divreiz dārgāko biļeti uz reisu 10 no rīta. Abi aprakstītie vilcieni, gan pienāk vienlaikus taču cenu starpība.

Nedaudz pa pilsētu un tad nakts dārzā, jeb tādā lielā āra kafejnīcā ar Tīģeri & co baudu alu un dažnedažādākos Ķīnas gardumus.

Vakara nobeigumā esmu 4* hotelī, kur ar vietējo pazinu gādību pa puscenu iekārtojos ērtajos apartamentos. Miegs gan vel ne pārāk, tamdēļ pa CCTV6 noveros `Čārliju un šokolādes fabriku.` pa ķīnisko. Patika. Duša, vakara dungojums un miegs.


6.07.09
Ērts miegs, taču agrais celšanās ieradums liek mosties jau sešos pulksteņos. Pastaipos, nedaudz vel pa gultu un tad tik ceļos. Labāk ātrāk, kā nekā vilcienu nokavēt jau pavisam negribas. Rīta tīrības tūre. Uzlādētās baterijas pleijerītim. Sapakojies un Iļģu dziesmām skanot dodos pilsētā. Plānā tikt pie interneta, nedaudz informācijas iegūšanai; veikalā iepirkt paiku priekš turpmākajām 24 h vilcienā. Lieki piebilst, ka šis būs mans ilgākais un tālākais vilciena brauciens, ko esmu līdz šim pieredzējis.

Lielā ūdens pudele, banānu garšas lielmufini, šoko cepumi. Viss somā un ar 2. autobusu tieku nogādāts tiešā stacijas klātbūtnē.

Stunda i-kafejnīcā, nedaudz vēsā stacijas grīda, apkopējas palīdīb atrast ceļu un nu jau uz perona. Vilciens un 8. vagona 14 gultas pirmais stāva tiek manis okupēts.

Cilvēku pilns, visi samērā smaidīgi, mani gan liek mierā, cik nu Ķīnā tas ir iespējams, droška dēļ austiņām, kuras man gandrīz kā visu laiku uz ausīm. Ar tuvākajiem ceļa biedriem pārmiju dažus vārdus diemžēl Angļu valodas pratēja tuvumā neatrodas, tad nu dzīvojos pārsvarā savā pasaulītē.

Novērojot ķīniešus, manu pozitīvi draudzīgo attieksmi starp pavisam svešiem pasažieriem, varbūt kāda komunisma pozitīva šķautne, kas cilvēkiem ļauj neskopoties un dalīties arī ar ēdienu tikko satiktu ļaužu starpā. Bērni jautrojas, spēlē kārtis.

Katrā ziņā ļoti pozitīvs pirmais iespaids par ķīniešu guļamvagonu sabiedrības kultūru un sadzīvi.

Pats nedaudz pasnaužu, rakstu pierakstus, zīmēju. Aiz loga gan skati visnotaļ vienmuļi un pārsvarā plaši lauki, āres, pa retam pavīd kalni, traču retumis.

Tuvojoties vakaram iepērku vakariņas(rīsi ar dārzeņiem un vistiņu), kuras gan nav tas gardākais, ko esmu ēdis taču izsalkumu remdē.

Šai ceļojumā pārlasu „Skanošo Ciedru”, ne tamdēļ, ka neatceros, taču dēļ superīgās pozitīvo emociju devas, kuru rodu lasot šo garadarbu.

Tad nu nedaudz palasos, zobu tīre un miegs.

Interesanti, ka ķīnieši guļ vilcienos ar visām drēbēm, vismaz aiziet gulēt apģērbti. Varbūt ka pavisam vēls ta šie izmetās, taču es tad jau saldā miegā.
Pirms aizmigšana vel bariņš jaunieši tramda mani aiz loga klauvējot ar tipisko – „Hallo!”. Pasmaidu un miegs.


7.07.09.
Pamostoties vilcienā grūti noteikt pulksteņlaiku. Pa brīdim rosība, brīžiem ceļabiedros iestājas miers. Saule ar jau uzlēkusi, taču pats pāris stundas vel gulšņāju manot īsus taču pozitīvi spilgtus sapņus. Nav jau arī iemesls celties, te vilcienā izklaides iespējas nebūt nav tās plašākās. Arī brokastis plānoju ārpus vilciena.

Tādā garā pulksten 11:20 esmu nonācis Guangdžou Austrumu(Guangzhou East) dzelzceļa stacijā. Cilvēku ka mudž, manāmi padaudz ārzemnieku, vairums no kuriem dodas Honkongas virzienā. Vēlme būt operatīvam, un rīt vakarpusē no šīs pašas stacijas doties jau pretējā virzienā, neļauj pārāk aizrauties ar veikalu pētīšanu, tai vietā jau esmu iegādājies ātrvilciena biļeti līdz robežpilsētai Shenzhen. Cena pieņemama – 75Y

11:40 izbraucu, lai pirms vieniem būtu jau 135 km attālajā pierobežas pilsētā.

Šajā brīdī gan nāk apziņa, ka nauda aizies gandrīz kā visa, tamdēļ jāpacenšas dabūt vīza un labākās pieredzes no šīm pāris dienām.

No Shenzhenas stacijas perona sākas norāžu un zīmju jūra, labi, ka viss arī pa Anglisko. Garumgarais robežtunelis, kurš sevī iekļauj Pasu kontroli, robežupes šķērsošanu, veselības deklerācijas pildi un tamlīdzīgas formalitātes. Cenšos visu tā fiksi, taču laiks skrien nemanot.
Turpinājums paredzēts jau ar Honkongas metro, jo nomaļā ziemeļu līnija, sākas jau tieši aiz robežas. Nedaudz saminstinos pie biļešu aparāta, pētot kur te kas jāspiež, kad mani gandrīz kā pastumj malā nedaudz hļupāna izskata vietējais. Gribot palīdzēt un visu te zinot, parādīs man ceļu. Es jau neko, skatos ar kādu žīda veiklību, viņš jau nopircis man biļeti, izmantodams manu naudu, taču dāču atdod visu, it kā kā pieklājas, lai arī uzticību nevieš. Nedaudz nesaprotamā steigā viņš man stāsta visādas muļķības, kur un kā jāiet, it kā es būtu no mēnes nokritis. Vel interesantāku šo personu padarīja viņa turpmākais stāsts, kā viņš pieņēmis kristietību pirms pāris gadiem un tagad Bībeli vislaik staipa līdzi. Galu galā viņš pats nu braucot meklēt darbu Honkongā, taču krīzes apstākļos grūti esot atrast(redz kā, arī te pa krīzi sūkstās..). Čalis vel izmēģināja veiksmi cenšoties man pārdot Honkongas suvenīrus taču, ne man lieka nauda ne man vajag tādus, tad nu galu galā teicu, ka es pats te visu rubī, un viņš var mierīgi meklēt savu darbu, lai par mani neuztraucas. Kādu laiku vel manīju, taču pēcāk šī nedaudz uzmācīgā parādība zuda kā nebijusi.

Ieteikums - Es to tad nezināju, taču lētāk sanāk pirmo metro staciju braukt ar autobusu, jo ar metro tā izmaksā 20 hk$, kas ir puse no visas metro biļetes cenas. Tas pats arī atgriežoties no Honkongas šis, pēc attāluma netālais brauciens maksā desmit reizes vairāk, kā brauciens starp jebkurām citām divām blakus esošām metro stacijām.

Tad nu nonācis esmu Honkongas salā. No metro iznākot, esmu debesskrāpju apžilbināts. Viens par otru iespaidīgāks un visapkārt, taču neskatoties un dažādību formā, izmēros un vizuālajā noformējumā, mans viedoklis, ka tās tādas nedzīvas kastītes, kurās pats dzīvot nevēlētos, nemainās.

Uzbildēju dokumentu bildes. Gaidot gatavās bildes izmetu loku pa apkārtējo kvartālu, kur pasaulslaveno kafejnīcu un ēstuvju skatlogos manu cenas atbilstošas Hongkongas centram. Priekš manis labāk derēs lielveikali.:)

Saņemu bilžas un nu uz netālo Ķīnas vēstniecību, lai iesniegtu dokumentus F vīzas iegūšanai. Nokļūstot apmeklētāju telpā paveras, superīgs daudznacionalitāšu kokteilis.. Austrāliešu ģimenīte, Zviedri, Briti, Ungāri, Amerikāņi, Malaizieši un tā tikai maza daļa kuriem es spēju noteikt tautību. Katrā ziņā valodas mijas daudzbalsu korī.

Izgaidījies ~ 1h garo rindu, no dodos nodot visas izziņas, dokumentus un pasi, lai rīt atgrieztos, jau pēc jaunās vīzas. Nedaudz neskaidrības rodas taču galu galā, negribīgi vēstniecības darbone novelk, ka mēģinās man F vīzu dabūt, taču pārliecību tas manī nevieš. Ceru uz to labāko. Rīt 14:00 jānāk un tad jau manīs.

Pulkstens ~ 16:00, un tā pa kārtīgam šodien pet neesmu ēdis, tamdēļ tagad dodos, kāda lielveikala meklējumos.
Beķerejas veikaliņā notiesāju siera un gaļas pildīto bageti.. MMM.. normāls siers, kopš Latvijas nebiju tādu ēdis..

Vakariņām iepērku garo, eiropeīdo bageti. Lielveikalā – rīsu cepumi, ūdens 1.5l, gaļas pastēte un divi milzbumbieri. Šim vakaram vajadzētu pietikt.

Esmu izštukojis, lēnā garā aizstaigāt līdz okeāna krastam salas austrumpusē.

No debesskrāpju apbrīnošanas, jau sāk spranda sāpēt, tamdēļ vairāk pievēršos zemes dzīvei, jo arī te ir daudz ko redzēt
Pirmoreiz manot, likās muļķīgi ka uz gājēju pārejām rakstīts, ka jāskatās pa labi, via pa kreisi. Domāju ka ta cilvēki pavisam, auni, ka nesaprot paši. Tā es domāju, līdz mani gandrīz autobus notrieca. Kā izrādās šeit, izbijušā britu kolonijā arī ceļi un mašīnas joprojām pārvietojas pēc britu metodes, ti ačgārni, kā pie mums un arī Ķīnā.

Pārsteidza ka šeit Honkongas salā, kur nu es pabiju gandrīz kā nav riteņu, pat mazāk kā Rīgā, un tā paskatījos, ka nav jau, kur īsti te ar riteni likties. Mašīnas gan glaunas un takši vienādi, lepni.. visi kā viens. Katrā ziņā šeit pilnīgs pretstats tam kā ir Ķīnā. Šeit ir maksimāla kārtība un viss ir pateikts, kas un kā jādara. Parkos pat zīmes ir par to, ka nav labi aiztikt baložu un citu dzīvnieku kakas, jo tas nav labi, ja nu ir sanācis iegrābties, tad obligāti jāmazgā rokas, nu it kā tas tāpat nebūtu skaidrs. :P

Par fiziskām aktivitātēm te padomāts, katrā rajonā sporta laukumi, par ļoti pieņemamām cenām piemēram 1h tāds 7:7 futbola laukums ar mākslīgo apgaismojumu, maksā ~11 Ls. Būtu mums tādas cenas, un sākumā gan tos laukumus ar vel jāizceļ.. ehh. Vel šais parkos ļoti noderīga lieta tādiem ceļotājiem, kuri netusē pa viesnīcām pārāk, jo pie katra sporta laukuma ir bezmaksas dušas un ģērbtuves. Izmantoju.
Virzoties austrumu virzienā arī pienāca vakars un tumsa liedza īsti saprast, kur te tagad tālāk iet. Tad nu divas stacijas līdz galējam austrumu rajonam Chaiwan nobraucu ar metro.

Dienvidpusē slejas kalni, tad nu špagoju uz piekrasti, lai gar to nokļūtu Klusā okeāna tiešā tuvumā. Aiz kārtējā sporta kompleksa, sākās dabas taka, kura ved it kā īstajā virzienā, tumša gan, taču ir acīmredzams, ka no pilsētas tā ved prom. Tas man der, un superspožā pilnmēness apspīdēts dodos mežā. Aiz neliela pakalna, kur netālās pilsētas trokšņi un gaismas vairs nesniedzas, esmu kā pilnīgi citā pasaulē, no kņadas ne miņas tik es un Āzijas daba. Pāri līcim redzami gaismām izrotāta Honkongas sauszemes daļa, nakts tumsā varen smuki.

Takas galā bāka, taču okeāns vel ne gluži ar roku aizsniedzms, taču redzams gan - aiz netālā šauruma plešas ‘Klusais’.
Savdabīgi, ka no visiem okeāniem, tieši no Latvijas vistālāko es ieraugu pirmo, tā nu sanācis bija, ka pa Eiropu blandoties, ne reizi līdz okeānam netiku ticis..
Šī taka še nu izbeidzas, taču mērķis nu redzams, taka nedaudz atpūties un iekodis, čāpoju uz taku sazarojumu nedaudz atpakaļ, kur dodos nedaudz citā virzienā.

Šī taka ved nedaudz kalnā, taču paver superskatus pilsētas virzienā. Iepauzēju un pavēroju.. te ap 10 vakarā, ielejā pilsēta kā upe šalc un čalo. Pozitīvi arī nedzirdēt bezgalīgo pīkšķiniāšanu, bez kuras nespēju iedomāties kādu Ķīnas pilsētu. Taču te kā jau esmu novērojis un minējis, viss ir pilnīgi citādāk kā lielajā Ķīnā vismaz tur, kur nu esmu pabijis.

Takai šķērsojot krastu pakalnus, augstākajā punktā uz benķīša nolemju pavakariņot, laiks superīgs un ielas lukturu trūkumu kompensē spožais pilnmēness. Pāršķeļu bageti un bagātīgi ar rotāju to ar iepirkto pastēti. Ir gardi, lai gan ar majonēzi komplektā būtu neatkārtojami. Tā pie sevis dungojot un ēdot vēroju kuģīšus Honkongas piekrastē, līdz savādi sāk čabēt krūmi, un ar vien tuvāk. Domāju kāds kurmis gan jau, nav ko stresot. Taču tad šis mans ‘kurmis’ sāka riet! Nu labi viens suns, pietam neizklausās pārāk liels, kaut gan tumšs un saprast ta nevar. Kad ierējās vēl divi dugmāri nu jau arī otrā pusē... Doma viena, jābēg lejā uz pilsētu. Reāli neviens nezin, kur es esmu, tumšs, ja nu te vel vairāk suņi sarodas tūliņ. Sastūķēju visu somā, pastēte pie rokas un desoju pa taku lejā. Visi smukie skati uz pilsētu vienā lielā krāsu ļergā, pusceļā nedaudz pakritu, un ar vārdiem, lai ēd pastēti aizmetu pustukšo konservu bundžu teorētiskajā suņu virzienā. Jāsaka godīgi, ka riešanu skrienot nedzirdēju, kad nobremzēju tad rējieni bij', bet tālāk, jau. Katrā ziņā, drošs paliek nedrošs noskrēju lejā līdz sporta laukumam.

Konkrēti nezinu, taču ceļš ko augšup veicu ~ 40 min, lejā pagāja kādās 4 minūtēs. Apmēram 20 minūtes gan pavadīju elsojot uz tuvējā soliņa, kājas smeldza, papēži kā lielas tulznas.. bet pats smējos. Tik nereālā situācija sen nebiju nonācis :D
Atguvis kustību un domāšanas spējas devos nedaudz atlaisties uz piekrastes klintīm. Mēness, zvaigžņu un okeāna šurp nesto viļņu ieaijāt pat iemigu šā nelīdzenā reljefa.

Pulkstens gan tik pusnakts.

Jāpaskaidro, ka finansiālu apsvērumu dēļ un varbūt ne tikai, izlēmu par hoteli pat nedomāt. Tamdēļ arī šādi piedzīvojumi, taču vismaz ir ko pastāstīt.. :)

Tātad līdz gaismai vēl savas 5 ar pus stundas. Atpūtinājies, izstaigāju rajonu, cerēdams atrast interneta kafejnīcu. Diemžēl Honkonga šķiet, ka par lepnu šādām lietām, jo divu dienu laikā neviens vietējais man nemācēja tādu parādīt. Pats ar neatradu.

Tad nu vadīju laiku kā pats mācēju. Pa laikam, kādu aliņu iemalkoju, un īstenībā, ieradums katrā ceļojumā un valstī, nobaudīt vietējo aliņu ir ļoti noderīgs. Jo kaut šie vispasaules populārie zīmoli, taču Heinekens - Eirotripa superīgas atmiņas atsauc, SanMiguela garša atgādina dienvidspānījas piedzīvojumus un Carlsbergs.., jā to var arī Bocmanī iegādāt. :P
Ap 3:00 ielas ēstuvītē ieturos ar garneļu pelmeņiem Honkongas gaumē - Super garšīgi!

Atkal uz jau zināmajām piekrastes klintīm sauli gaidīt, pleijerītis izklaidē, patrinkšķinu vargānu un veroties zvaigznēs domāju par dzīvi. Ir ko padomāt..


8.07.09.

Sapņiem, idejām un atmiņām jaucoties laiks līdz rītausmai paskrien nemanot. Un ir tā vērts, jo saullēkts superīgs. Saule, kā ar gaismas līniju zīmē rītu uz lielpilsētas debesskrāpju sienām. Arī mani sasniedz dienvidķīnas saules stari. Godam sveicu jauno dienu, un pensionāru - rīta vingrotāju skatienu pavadīts, nu dodos pilsētā. Izmantoju jau minētās bezmaksas dušas, pāraujot tīru kārtu, nu jau pavisam pozitīvs jūtos.

Doma apciemot centrālo bibliotēku, kuru vakar manīju, blakus Viktorijas parkam. Ar metro nokļuvis vajadzīgajā vietā dodos uz grezno bibliotēkas ēku, kas diemžēl trešdienās(šodien) tik no 13tiem vaļā, taka tas man neder. Turpinot meklēt internetu galu galā netālu no Wanchai metro stacijas, puslepnā kafejnīcā pamanu datoru ar internetu, taču ja vēlos izmantot, ta kaut kas i jāpērk. Apjaušot savu finanšu situāciju iegādājos gluži vai lētāko bulciņu par 12 HK$, un nu varu vismaz saplānot vilcienus mājupceļam. Viss izdevies un nu pāris stundas līdz noliktajam laikam 14:00 pavadu netālajā parkā lasot grāmatu un vērojot multikulturālo Honkongas sabiedrību.

Manu mierīgi prātošanu pārtrauc Ēģiptiešu onkulis, gados, kurš aizsāk inteliģentu sarunu, kurai drīz vien pievienojas arī vietējais Honkongietis Julians, kurš gan pēdējos 4 no saviem 20 dzīves gadiem sevi dēvē par Muhamedu, jo 16 gadu vecumā pieņēmis Islāmu, un nu saruna ievirzās filozofiski, reliģiskā tēmā.. Man jau protams patīk par šīm lietām padiskutēt, sen, kā saka, uz vakarēšanām neesmu bijis..

Laika steidzināts Ēģiptietis atvadās un filozofēt turpinu ar šo savdabīgo korāna ietekmēto, tomēr jūtami pozitīvi domājošo jaunieti, kurš neskatoties uz savu vecāku turību, un personīgo dzīvokli, jau pusgadu dzīvo tādā kā jauniešu komūnā uz ielas. Stāsts par izdzīvošanu man atgādina dzirdēto par Granadas alās dzīvojošajiem jauniešiem. Sarunāju,. Ja nedabūšu vīzu, tad kādu laiku varēšu pavadīt pie šās kompānijas..

Taču nu laiks uz vēstniecību, lai saņemtu savu pasi/vīzu un dotos atpakaļ uz Ķīnu.

Pie vēstniecības jau gara rinda, kur atkal manāms un dzirdams šis daudznacionālais kokteilis un valodu koris. Gaidot rindā ar Austrāliešu opi, kuram situācija līdzīga kā man, spriežam un pasmejam par absurdo nepieciešamību braukt pēc vīzas uz Honkongu.

Vīza nu rokā, it kā jāsteidzas, lai paspētu uz vilcienu, taču nedaudz kremt, gribējās padzīvoties vel pa Honkongu, taču vīza ir un nu veiklā solī uz metro.

Vel neticis vagonā sapazīstos ar poļu ceļotāju/studentu, kā izrādās viens otru bijām pamanījuši jau vēstniecībā un tagad abi dodamies vienā virzienā – uz Ķīnu. Saturīgu sarunu pavadījumā veicam visas trīs nepieciešamās pārsēšanās. Kā nu bijam kā nu ne taču reizē gājām visām kontrolēm un sanāca supersmieklīga pasu kontrole. Te es sāku štukot, ka vajag kādu ar ko kopā ceļot, tad daudz vieglāk pozitīvismu uzturēt. Būs

Tikuši Ķīnā gan katrs tālāk uz savu pusi, man veikli iegādāta biļete un ātrvilcienu un nu jau drīzumā esmu atkal Guangzhou austrumu vilciena stacijā. Laiks līdz cerētajam vilcienam apmēram divas stundas, taču izstāvot pamatīgo rindu pie kasēm secinu, ka guļamvietas visas izpirktas, vienīgi 4kupejā pa lielāku naudu, a man tik daudz nebij palikuši, neko dižu jau izštukot nevaru, nopērku uz pusi lētāko biļeti rītdienai un plānoju atrast kādu lēto hostelīti, taču visi dārgi, un tad kā zīmi manīju bankomātu, nebiju drošs gan vai manu rītdienas biļeti ņems atpakaļ, ja pirkšu šodienas dārgo taču laika nebija daudz. Tad nu patukšoju savu kredītam glabāto Parex kontu, un jozu atpakaļ uz kasēm. Izlauzies līdz īstajai kasierei, izklāstu savas vēlmes un viss čiki, paņēma manu nopirkto biļeti atpakaļ, un piemaksājot esmu uz strīpas, lai šovakar jau brauktu vilcienā atpakaļ uz Sanmenxia.

Pēc pusstundas jau vilcienā iekārtojos kupejā pie trim Ķīnas korejiešiem, kuri ir no Ķīnas teritorijas taču savā starpā runā korejiski, lai arī dzimuši un dzīvo savus 600 km no Korejas pussalas. Laikam jau Ķīnas lielā teritorija sevī ietver daudz vairāk tautu dažādību, kā varētu šķist.

Jāpiezīmē, lai arī plānotos izdevumus krietni pārtērējis pirmo reizi braucu vilciena kupejā un ir ok.

Pagājušās nakts piedzīvojumu un nedaudzās gulēšanas iespaidā gan neko dzīvīgs neesmu un ātri aizmiegu. Miegs.


9.07.09

Neierasti nogulējis līdz 11 lēnā garā ceļos, kaut šodien līdz vakaram pa vilcienu taka tāda tukšā diena vien sanāks. Kolektīvi ar kupejas biedriem ieturu vilcienā iepirktās brokastis. Pļāpājam un kā izrādās abi čaļi un meiča sakarīgi jaunieši, tik žēl ka pa Anglisko spēja tik viens no viņiem un ar tā kā pa celmiem.

Kārtējā pieturā paspējam izšmaukt uz perona iepirkt pa miera aliņam. Ir jautri.

Pa laikam paguļot, palasot grāmatu pienāk pusdesmit vakarā, kad vilcienniece ierodas paziņot – Tuvojas Sanmenxia, lai pakojos. Tā arī daru atvados un drīzumā esmu uz cietzemes, ar neskaidriem plāniem šovakar.
Izmantojis stacijas karsto ūdeni iestiprinos ar populāro ķīniešu variāciju par rolton.
Tālāk uz jau zināmo interneta kafejnīcu, kur stundiņu pasēžu, ar mājām saskypojos. Kompis gan izslēdzās nelaikā pārraujot manas sarunas, taču vēls jau ar. Tīģeri tramdīt negribas, tāpat no rīta agrumā došos prom, un tad tepat netālu pie autoostas, vēloties uzzināt pirmo autobusu atiešanas laikus uzdūrdos superlētam hostelim, bij' pat iespēja palikt pa 8Y 6vietīgā istabiņā. Izvēlos gan pa 20Y divvietīgā istabā kura gan jādala ar ķīniešu ceļotāju, taču man galvenais i pagulēt un pārejas diezko nesvarīgi.
Miegs.


10.07.09

6:00 esmu jau uz strīpas. Sāpošos un tuvējā autoostas kafejnīcā ieturos ar, priekš brokastīm, milzīgu pelmeņu porciju, taču pašam pa brīnumu apēdu visu. Un pa durvīm ejot ārā kā tieši autobuss uz Houma., taka daudz nedomājot, uztveru šo zīmi un raušos iekšā. Pēc divām stundām jau Houma, pārsēšanās busā uz Jišanu un ap 11tiem esmu galā savā mītnē.

Visādi piedzīvojumi, kuri gan varēja nebūt, taču man patīk, ka ir ko atcerēties, bildes, kuras gan joprojām uzņemu ar savu telefonu, tamdēļ kvalitāte ir tik laba cik ir, bet nu kopumā ir jauki. Turās!

Bildes – www.picasaweb.google.com/braaleens
www.braaleens.blogspot.com