Laikam visu savu ikdienu varētu aprakstīt pie ceļojumiem, taču nav ko aizrauties. Šoreiz skolas atvēlētās brīvdienas izmantoju, lai dotos apskatīt izslavēto Šaoliņu klosteri Henan provincē attālums 367 km nav pārāk tāls tamdēļ pa vienu dienu droši vajadzētu tikt līdz galamērķim...
23.05
Šomēnes nav nopirkusies telts un finanses ierobežotas, tamdēļ ceļā dodos ar ūdens pudelīti un 270 Yuaņiem (~20 Ls) kabatā. Par naktsmītnēm skatīšos, varbūt piemērots laiks un vieta varu dabā pārnakšņot taču ceļš rādīs. No rīta, kā ierasts agrais cēliens un pilsētā pavadīts Taiji treniņš. Sakrāmēju somu un ap pus11tiem dodos uz ceļa stopēt. Izvēlos jau zināmo virzienu uz Yunchengu caur Houma, kur pa bāni stopējas veiklāk.. Šoferis ar 25 gadu pieredzi veiklās runās aizvizina līdz bānim, kur pirmā mašīna jau nostopēta. Divu biznesmeņu pavadībā, braucot, skatos varen’ smieklīgu Ķīniešu komēdiju. Tiešām smieklīga, tāds melnais humors ar kunfu elementiem, īsāk sakot izsmējos un nemanīju kad jau biju nonācis Yunchengas pievārtē.. Pilsētā meklēt ko nebija, tamdēļ turpat pie bāņa nobrauktuves iepirku baltmaizes tipa plāceni, ūdeni ieturējos un vietējo sētnieku sveicieniem pavadīts kāpu uz bāņa turpināt ceļu. Karstums liels ~ 30 grādiem, saulē cepinos. Un pat negribot, sanāca nostopēt fūri.. šoreiz gadījās Gliemezis.
– Gliemezis ir masīvs automobilis, pēc skata gandrīz kā jebkura fūre, taču vidējais ātrums kalnu rajonos sasniedz 30 km/h. Mūsdienās Eiropas teritorijā praktiski nav sastopams, taču Ķīnā vairumā. Divi gliemeži viens otru mēģinot apdzīt spēj gandrīz maksimāli nostopēt satiksmi uz bāņa uz pāris minūtēm...
Lieki piebilst, ka nostpēju gliemezi tieši pirms kalniem, tad nu 15 km veicu apmēram pusstundas laikā. Taču katrai monētai ir otra puse un šādā garā braucot var kārtīgi apskatīt kalnus un sabildēt bildes vairumā. Ticis kalnā augšā atvados no fūres, kas aizbrauc lauku ciema virzienā.. Atsakot pāris šoferiem, kas grib mani vizināt par samaksu, nostopēju Čena kungu un esmu jau zināmajā Sanmenxia. Sazvanu Tīģeri
-Tīģeris ir telpu dizaineris, no Luohe. Pagājušonedēļ, kad jau stopēju uz Šaoliņu klosteri, šis jaukais kungs, manis nostopēts, pierunāja braukt pie viņa ciemos un padzīvoties pie viņa ģimenes. Jāatzīst, ka to arī izmantoju, uz Šaoliņa klosteri neaizbraucu, un divas dienas na haļavu dzīvojos pa Luohe, ēdu Jaunzēlandes vaļa steiku un citus labumus... Tagad viņš solās esot mans labākais draugs utml.. Man jau nekas nav pretī. Un viņš sevi dēvē par Tiger tad nu Tīģeris pa Latvisko
Paviesojies Tigera Kompānijā, kur ir visādi apbrīnojami interjera objekti, izmantojis internetu un paēdies persikus tiku aizvizināts līdz maksas punktam, kur nu stopēšu tālāk. Pulkstens ~ 3 dienā. Esmu neaudz aizsēdējies taču steigties galīgi nav kur un garastāvoklis turās pozitīvs. Saules izcepināts ieraušos melnā audi, kur Ķīniešu pāris savā starpā smejoties vizina mani līdz Luoyang. Agrā celšanās uzdzen miegu un braucot knābāju, labi ka sēžu aizmugurē un priekšā sēdošie ir aizņemti ar savām sarunām.. Tieku izlaists pie nobrauktuves no bāņa, kur mundrumam auksta kola un Yunchengā pirktais plācenis atjauno enerģijas rezerves. Nedaudz papētot karti izzīlēju, ka pa bāni vel jātiek 13 km uz priekšu un tad tālāk pa mazāka mēroga ceļiem jālavierē uz galamērķi. Saule lēnām slīd uz rietu, stopējas te ne pārāk. Jāatzīst, ka uz šīs autostrādes kas ved no Siānas uz Žengžou ir ļoti dzīva satiksme un tiek pārvadātas daudz kravas, daudz arī gliemeži, kas braucot pa malējo joslu, traucē nostopēt mašīnas... Pēc pusstundas apturu vietējo biznesmeni, kurš ar savu dēlēnu laipni aizvizina mani līdz norādītajai vietai. Te gan tāds mišungs un nevar īsti no ceļiem saprast, kur tagad jādodas.. Benzīntankā apskaidrots, kur nu doties nostopēju pavisam jaunu tipiski šauro Ķīniešu busiņu. Pēc situācijas izklāsta un kartes rādīšanas esmu sapraties ar trim busā sēdošajiem kungiem un nu dodos īstajā virzienā.. Kaut kā dīvaini pārāk priecīgi liekas visi kungi.. nedaudz atgādina laimi sejās kāda bija kungiem, kas pirms divām nedēļām man prasīja naudu, par vešanu, jau pēc atvešanas. Aptveru situāciju un sāku tramdīt, kur šie brauc īsti. Kā izrādās viņi mani vedīšot uz Šaoliņu klosteri... un man pa to būs jāmaksā 100 yuaņi. Atvainojos un saku, ka tā neies cauru un es nemaksāšu, lai laiž mani ārā. Līdzīgi, kā iepriekšējā reizē arī šie trīs kungi vien nočortojās un aizbrauca, tālāk bez manis..
Novērojums – visi Ķīnieši ir priecīgi uzņemt Tevi savā mašīnā, taču, ja vedējiem prieks staro pa visām maliņām un acis visiem spīd, tad viņi visticamāk domā uz tava rēķina krietni uzvārīties. Šādas situācijas gan parasto var notikt, ja mašīnās ir vairāki kungi, vismaz ar tādiem, kas brauc vieni nekas tāda nemēdz notikt..
Nu jau krēsla diezgan pamatīga un esmu Luoyangas priekšpilsētā, virziens gan īstais un nolemju ņemt autobusu līdz klosterim. To arī daru un esmu jau sabiedriskajā busā. Konduktors saka jā, ka būs būs Shaolin si(Šaoliņu klosteris). Ārā top nakts un tas ir pilnīgs vājprāts kas notiek uz Ķīnas ceļiem šajā laikā. Pa ceļu pārvietojas mašīnas, autobusi, moči, rolleri, riteņi, stumjamās un velkamās tačkas. Lieki piebilst, pāris pēdējiem nekā atstarojoša nav, kur nu vel uguņi, ja pat mašīnas ne visas tos ieslēdz. Tai vietā pīkšķina visi..
– Pīkšķināšana ir kā sērga Ķīnā, to dara visur, kur var, vajag un kur nevajag, piemēram autobusa šoferis braucot cauri pilsētai pīkšķināja dažādākajā ritmā apmēram 5 minūtes no vietas.. pīkšķim jaucoties ar konduktora balsi, kura pa logu bļaustās aicinot gājējus braukt uz autobusa galamērķi, rodas galvu tracinošs troksnis, taču te tā ir un Es laikam vienīgais to uzskatu par haosu..
Arī ceļu braukšanas joslās sadalošās līnijas ir tikai tā starp citu, jo apdzen gan pa pretējo joslu, gan pa trotuāru, un nav brīnums, ka ar Ķīnas tiesībām nedrīkst braukt Eiropā..
Dodoties tālāk, autobusus starmešu apspīdētās zīmes rada manī nedrošību, jo saprotu ka nebraucu gluži klostera virzienā.. Tā arī ir un izlaiž mani nelielā pilsētā(Ķīnas apmēriem minimiests ~ 3000 iedzīvotāji).. Taču ar norādi, ka te pieturā pavisam drīz pienākšot autobuss, kas vedīs uz Šaoliņu. Ar mani reizē no autobusa izraušās arī Ķīniešu jaunkundze, kas uzņemas man palīdzēt atrast īsto autobusu. Pēc neilgas gaidīšanas vietējais tirgonis paziņo, ka šodien vairs te autobusi neiet un jāgaida rīts.. Stopēt jau un vairs nav ko, un ņemot vērā braukšanas kultūru, uz ceļa iet būtu gluži kā pašnāvība. Vietējais hotelītis pa 40 yuaņiem piedāvā istabeli at TV, divguļamo gultu, dušu un pārejām nepicēšamākajām lietām. Nolemju te pārnakšņot, pietam vel trāpos formulai kvalifikāciju noskatīt. Pamielojos ar karstām nūdelēm, aukstu aliņu un labsapnis..
24.05
Ieradums jau agri celties un pirms 7iem esmu pamodies.. putni čivina, aiz loga pilsēta visā krāšņumā ar ielu pārdevējiem un mopēdu rūkoņu. Sapošos, un pēc dušas noslaucījies tipiski mazajā (40x20cm) ķīniešu dvielītī, sakrauju somu un drīz jau ciema tirgū ieturos ar ielburgeru un rīta ābolu. Ceļš Šaoliņas virzienā maksimāli lauciniecisks, bedrains un putekļains. Stopējas gan veikli un pēc 20 minūtēm esmu nokļuvis uz lielākas nozīmes autoceļa. Braucot ar kārtējo vedēju ceļa malā pamanu superskaistu musulmaņu arhitektūras celtni. Daudz nedomājot, esmu jau tiešā ēkas tuvumā.. Savā laikā bijusi ļoti skaista būve, tagad gan še iekārtots vīnogu kolhozs un apkārt sabūvētas briesmīga paskata noliktavas.. Glītajos kupolos redzami laika zoba atstātie robi, sabildēju daudz, nedaudz papļāpāju ar vietējiem strādniekiem.. neviens gan nemāk pateikt cik šā celtne veca. Safotografēju un dodos tālāk. Šepat blakus iespaidīgs budistu klosteris.. Ieejas cena 20Y. Tad nu izpētu arī šo brīnumu. Interesanti, ka klosteris acīmredzami ir sieviešu klosteris Daudz dažādi budistu dievi, neesmu gan speciālists, taču iespaidīgi.. viens par otru skaistāks. Pieklostera veikaliņā, iepērku aliņu un bulciņas.. tepat blakus pļaviņā atpūšos, iepaikoju un nu gan stopēju uz galamērķi. Šos pēdejos 20 km caur kalniem braucu busiņā sēžot uz grīdas, jo krēsli bija tik šoferim un viņa sievai. Nekas nebij pretī.. Kungs vel ar aliņu sacienāja.. Pasmējāmies un nu jau biju pie Šaoliņa klostera. Neveiksmīgs aizķēriens aiz šķembas, satraumē kājas īkšķi, nākas iešļūcenes nomainīt ar zeķēm un kedām. Soļojot tālāk ir manāms ka te tūristu ka biezs un visa infrastruktūra ķā radīta tūrismam.. pilns ar tantiņām, kas piedāvā naktsmājas, viesnīcas un tirgo dažnedažādākos suvenīrus.. Es gan te iepirkties netaisos.. Pie kasēm uzzinu ka cena pa ieeju 100Y.. man tik 160 ir un vel pa nakti kaut kur jāpaliek, nolemju apskatīt apkārtni vai nevar iešamaukt teritorijā pa kādu citu ceļu. Te tas klosteris ir tikai viens no daudziem apskates objektiem un jāatzīst, ka cena pilnībā atbilst piedāvātajam apskates klāstam, taču mana finansiālā situācijā neļāva man šoreiz samaksāt.. Gar milzu autostāvvietu esmu nonācis mazākā klosterītī, kur atdodu godu Taiji dievei un vel pāris nezināmiem budisma personāžiem.. neatturējos arī ziedējumu kastēs pāris yuaņus iemest. Tad nu veiksme vai kā, ejot no šī klostera ārā, tieši redzu biļešu kontrolieri aizejam aiz stūra runājoties pa rāciju.. Izmantoju situāciju, un no sāna veiklā solī pa tiltiņu tieku pāri mini upītei. Esmu Šaoliņu klostera skatu un ainavu apskates parka teritorijā.. Teritorija visnotaļ liela ~ 10 km¬¬2 esmu gan teritorijas tūristiem neapdzīvotākajā stūrī un dodos kalnu virzienā, tā nedaudz Ķīnas dabu izbaudīt.. Ieejot mežu zona satieku vistas, govis, suņus, izrādās te tādas kā meža fermas, daudz bišu stropi, pa retam redzams kāds tūrists. Ceļam vijoties kalnā esmu jau patālu no paša klostera. Šķiet ka te kādu laiciņu neviens nav gājis, taka aizaugusi, taču skati paverās burvīgi, nedaudz gan aizdomājos vai ir gudri iet tik tālu dabā vienam.. taču slinkums griezties atpakaļ. Kalns pārtop ar mežu apaugušā kalnā, kur atrodos - grūti noteikt, redz tik debesis un apkārt koki, taka ved slīpi augstāk kalnā. Ar domu nākt te arī atpakaļ uz akmeņiem uzvelku zīmes, lai atrastu atpakaļceļu. Turpinot esmu nonācis tuvu kalna virsotnei, vel gan jāizlaužas no koku biezokņa un beidzot nonāku atklātā vietā, kur brīnumjauks skats paveras pār Šaoliņu ieleju un kalniem.. Brīdi priecājos par sevi un vareno skatu. Būtu telts varētu te pa nakti palikt, būtu superīgs saulriets... Paika ar nav līdzi, nolemju vien kāpt lejpus kalna, pat taisno redzams ciematiņš tad nu nospraužu mērķi un pazūdu zem koku lapotnēm. Pārāk gudri laikam gan nebija nogriezties no takas, kalns stāvs un vietām nākas šļūkt ne iet. Šķiet ka cilvēks te cauri nav bridis, daudz pērnās lapas, vīteņaugi. Pāris reizes pamatīgi noraustos no sausiem zariem, kas izskatās gluži kā čūskas.. Nedaudz saskrāpējies un baltās kedas novārtījis klimstu lejā līdz atradu strautiņu, pa kura akmeņiem lēkājot veiksmīgi nokļuvu kalna pakājē. Nu paveroties pārdesmit metru sāņus redzams taka, taču ko nu vairs, no augšas nekas takai līdzīgs nebija manāms...
Te pat pa ieleju ved bruģēta un apgaismota tūristu taka.. tur dodoties nonācu pie milzakmens uz kura izlēmu atlaisties, uztrinkšķināt vargānu, uzdziedāt kādu ziņgi un pavērot kalnus no ielejas skatupunkta. Drīz vien pie akmens pakājē trīs jaunie ņindzas izrāda savas kunfu prasmes.. jāsaka ka visnotaļ iespaidīgi.. Ar interesi vēroju, un tas acīmredzami viņos raisa lepnumu, jo nu varu redzēt ar vien iespaidīgākas kustību kombinācijas.. atpūties, atsveicinos no mazā priekšnesuma veicējiem dodos uz tūristu pārpildīto klosteri.. Apskatīt te daudz ko.. ir alas, kalni, būves, statujas, tempļi. Visur gan iekšā netieku, jo vietām tiek prasīts uzrādīt biļeti, kuras, kā zināms, man nav... taču pa baltā āboliņa pļavu mierīgi cilpoju apbrīnojot senās būves un protams neatsakot daudzajiem ķīniešu lūgumiem ar mani nofotografēties.. Netālā kalnā ved garumgarš pacēlājs.. dodoties tai virzienā tieku pamanīts un nu man ir sekotāja
– Sekotājs ir amats, tūristu apmeklētās vietās, sekotājs atšķirās no vienkārši uzbāzīga pārdevēja vai atrakciju piedāvātāja.. viņš kādu laiku seko un tikai redzot, ka grasies iet pie kases, nāk klāt, reklamējot jau manis jau noskatīto atrakciju, lai pie kases atzīmētos, un dabūtu procentus no biļetes vai tml.
Katrā ziņā man sekoja vienā pavecāka kundze, es sākumā nodomāju, moš viņa nojauš ka man nav biļete, jo vietās, kur to prasīja, es gāju uzreiz prom. Bija tik intersanti, sen nebiju spēlējis paslēpes :) Vēlāk pie kasēm mani viņa panāca reizē ar kādu citu sekotāju, un nu tad abas strīdējās, izskatītās, ka viņas varētu pat sakauties par to, kura mani ir savaņģojusi, lai gan es pats biju izštukojis braukt ar minēto pacēlāju... L
ai vai kā pa 30Y 1.3 km garš brauciens līdz kalna virsotnei un pēcāk arī lejā. Skati protams vienreizēji. 90% no pretimbraucošajiem sveicina un mani fotogrāfē.. Pēc noguruma cīnoties ar kalnu un brikšņiem tagad jūtos superjauki. Kalnā uzbraucot tiek fotografēti visi tūristi, lai pēcāk bildes ielaminētu un pārdotu atpakaļ.. ar mani smuka bild sanākusi, tad nu nenožēloju 10Y un iegādājos to sev pa piemiņu. Padomāju, ja es naudu ņemtu, ka mani vai ar mani fotografējās tad būtu stāvus bagāts, Šodien vien vismaz reizes 50 nācies to darīt, taču esmu laipns un ir prieks, ka cilvēki smaida ar mani bildējoties, saka paldies, it sevišķi bērni.
Te augšā izrādās arī templīt’s un trepes, kas līkumojot uzved pašā kalna spicē.. Klinšu smailē sēžot neaprakstāma sajūta, tūristi auro pret blakus kalniem, atbalsis jaucas, arī mana balss izskan pār Ķīnas seno dabu. Fantastiski!
Nu, braucot lejā ar pacēlāju saprotu kāpēc lejā braucošie nav tik priecīgi, kā tie, kas dodas augšā, vnk. Kāpiens kalns smailē un lejpus tās visnotaļ nogurdina.
Vakars tuvojas, un te man atkal veiksme, jo trāpos pie ņindzu skolas, tieši brīdi, kad zālē sākas paraugdemonstrējumu priekšnesumi, tad nu te puikas lēkāja, šķaidīja metāla plāksnes ar galvu, gūlās ar pliku miesu uz asmeņiem, ar ieročiem, vairogiem attēlojot tīģerus un čūskas. Katrā ziņā iespaidīgi, tāda sajūta ka Ķīnas filmās redzētā skriešana pa kokiem nebūtu nekas nemaz tik nereāla..
Labs ir nu jātiek ārā no klostera teritorijas.. Turot prātā, ka lielveikalos izejot ir čeki jāuzrāda, domāju, ka tik te man biļetes jāuzrāda arī ejot ārā. Vel vairāk, ja pie biļešu kontroles rīta pusē biju pienācis taču biļeti nenopirku. Tamdēļ it kā nejauši sāku sarunu ar kādu Ķīniešu tūrisma grupu, tā iejūkot pūli, un nu esmu ārā. Tagad jāsāk domāt par naktsmītnes meklējumiem. Līdz pilsētai 8 km, taču kā jau iepriekš minēju daudzas tantiņās piedāvā naktsmājas, reklamē hoteļus utml. Sākotnējā cena 160Y taču redzot, ka es neesmu ieinteresēts cena krīt un nu jau 60Y, pat nav diži jākaulējas vnk mēģinu iet prom, taču ar katru soli cena krīt.. :D, līdz saku, ka vakar paliku hotelī pa 40Y un šodien vairāk neesmu gatavs maksāt. Viss kārtībā, šoferis aizved uz netālo hoteli un esmu atkal atradis naktsmājas pa ~ 3 Ls. Te mazs ciematiņš sastāv no vieniem hoteļiem. Iepērku kviešu aliņu un maizītes, izmetu loku gar tuvējiem laukiem, hotelī noskatos formulu un labsapnis.
25.05
Ierasti agrais rīts. Naktī sapņojot biju atgriezies mājās Salacgrīvā, tas tā nedaudz uzdeva pa jūtām, jo tagad viens atkal pamodos kaut kādā hotelī, Ķīnā. Jāatzīst, ka ceļojot vienam mēdz uznākt vienmuļums, lai gan nezinu vai ar mani ir jauki ceļot, tas jāprasa maniem agrāko ceļojumu biedriem, taču, kā varat lasīt, mēdzu iebrist arī mežos. Man šķiet kā piedzīvojums. Pa laikam notikumus ar telefona palīdzību publicēju twitterī taka vismaz kāda komunikācija kaut vienpusēja..
Šorīt laiks apmācies taču šeit salīdzinājumā ar manu Jishanu spirgts un svaigs kalnu gaiss, Ieturējies vietējā ielas tirgotuvē ar autobusiņu esmu ceļā uz tuvējo pilsētu no kuras tālāk pa bāni plānoju stopēt atpakaļ uz savu skolu. Pilsēta Dengfenga ~ 45k iedzīvotāju, ceļā no Šaoliņu klostera un pašā pilsētā ļoti daudz ņindzu skolas, skolu pagalmos daudz mazie Džekiji Čani cīnās viens ar otru un visi kopā , katrā ziņā, ja kāds grib apgūt Ķīniešu cīņas mākslas tad še ir īstā vieta, ir manāmi arī ārzemnieki, kuri pieņemu ka maksā attiecīgu naudas summu un mācās te..
Pilsētā novērojums – Ja trim Ķīniešiem, prasot parādīt kartē, kur šobrīd atrodies, katrs rāda savu vietu, tad prasi ceturtajam un tad savelc vidējo aritmētisko vietu uz kartes..- visā visumā Ķīnieši nav topogrāfi, un kaut karte ir Ķīniski, orientējos tur acīmredzami labāk kā viņi..- Pa kartē sazīmēto ceļu tieku līdz bānim, lai tiktu stopēt nākas pārvarēt sētu, kas gan nav nekas neierasts, jo arī iekš mūsu Eiropas stopējot esmu līdis visādām sētām pāri.. Laiks taka uz lietu velk, bik pat smidzina taču esmu jau mašīnā un ar 160 km/h traucos Sanmenxia virzienā. Eiropā neiedomājama parādība ir ka bāņa malā ar groziem persikus tirgo tantiņas. Oficiāli tas protams ir aizliegts, un šīs tantiņas nokļūst uz autostrādes pa izgrieztu caurumu sētā, taču arī menti pērk šos persikus...
Tad nu jau ierastais mājupceļš, pāris km veicu nostopējot rolleri. :D mati plīvoja. Vakarpusē biju savā mītnē izdzēru miega aliņu.
Ar labunakti.
Bildes
http://picasaweb.google.com/braaleens
Vairāk
www.braleens.blogspot.com
www.twitter.com/ugels
23.05
Šomēnes nav nopirkusies telts un finanses ierobežotas, tamdēļ ceļā dodos ar ūdens pudelīti un 270 Yuaņiem (~20 Ls) kabatā. Par naktsmītnēm skatīšos, varbūt piemērots laiks un vieta varu dabā pārnakšņot taču ceļš rādīs. No rīta, kā ierasts agrais cēliens un pilsētā pavadīts Taiji treniņš. Sakrāmēju somu un ap pus11tiem dodos uz ceļa stopēt. Izvēlos jau zināmo virzienu uz Yunchengu caur Houma, kur pa bāni stopējas veiklāk.. Šoferis ar 25 gadu pieredzi veiklās runās aizvizina līdz bānim, kur pirmā mašīna jau nostopēta. Divu biznesmeņu pavadībā, braucot, skatos varen’ smieklīgu Ķīniešu komēdiju. Tiešām smieklīga, tāds melnais humors ar kunfu elementiem, īsāk sakot izsmējos un nemanīju kad jau biju nonācis Yunchengas pievārtē.. Pilsētā meklēt ko nebija, tamdēļ turpat pie bāņa nobrauktuves iepirku baltmaizes tipa plāceni, ūdeni ieturējos un vietējo sētnieku sveicieniem pavadīts kāpu uz bāņa turpināt ceļu. Karstums liels ~ 30 grādiem, saulē cepinos. Un pat negribot, sanāca nostopēt fūri.. šoreiz gadījās Gliemezis.
– Gliemezis ir masīvs automobilis, pēc skata gandrīz kā jebkura fūre, taču vidējais ātrums kalnu rajonos sasniedz 30 km/h. Mūsdienās Eiropas teritorijā praktiski nav sastopams, taču Ķīnā vairumā. Divi gliemeži viens otru mēģinot apdzīt spēj gandrīz maksimāli nostopēt satiksmi uz bāņa uz pāris minūtēm...
Lieki piebilst, ka nostpēju gliemezi tieši pirms kalniem, tad nu 15 km veicu apmēram pusstundas laikā. Taču katrai monētai ir otra puse un šādā garā braucot var kārtīgi apskatīt kalnus un sabildēt bildes vairumā. Ticis kalnā augšā atvados no fūres, kas aizbrauc lauku ciema virzienā.. Atsakot pāris šoferiem, kas grib mani vizināt par samaksu, nostopēju Čena kungu un esmu jau zināmajā Sanmenxia. Sazvanu Tīģeri
-Tīģeris ir telpu dizaineris, no Luohe. Pagājušonedēļ, kad jau stopēju uz Šaoliņu klosteri, šis jaukais kungs, manis nostopēts, pierunāja braukt pie viņa ciemos un padzīvoties pie viņa ģimenes. Jāatzīst, ka to arī izmantoju, uz Šaoliņa klosteri neaizbraucu, un divas dienas na haļavu dzīvojos pa Luohe, ēdu Jaunzēlandes vaļa steiku un citus labumus... Tagad viņš solās esot mans labākais draugs utml.. Man jau nekas nav pretī. Un viņš sevi dēvē par Tiger tad nu Tīģeris pa Latvisko
Paviesojies Tigera Kompānijā, kur ir visādi apbrīnojami interjera objekti, izmantojis internetu un paēdies persikus tiku aizvizināts līdz maksas punktam, kur nu stopēšu tālāk. Pulkstens ~ 3 dienā. Esmu neaudz aizsēdējies taču steigties galīgi nav kur un garastāvoklis turās pozitīvs. Saules izcepināts ieraušos melnā audi, kur Ķīniešu pāris savā starpā smejoties vizina mani līdz Luoyang. Agrā celšanās uzdzen miegu un braucot knābāju, labi ka sēžu aizmugurē un priekšā sēdošie ir aizņemti ar savām sarunām.. Tieku izlaists pie nobrauktuves no bāņa, kur mundrumam auksta kola un Yunchengā pirktais plācenis atjauno enerģijas rezerves. Nedaudz papētot karti izzīlēju, ka pa bāni vel jātiek 13 km uz priekšu un tad tālāk pa mazāka mēroga ceļiem jālavierē uz galamērķi. Saule lēnām slīd uz rietu, stopējas te ne pārāk. Jāatzīst, ka uz šīs autostrādes kas ved no Siānas uz Žengžou ir ļoti dzīva satiksme un tiek pārvadātas daudz kravas, daudz arī gliemeži, kas braucot pa malējo joslu, traucē nostopēt mašīnas... Pēc pusstundas apturu vietējo biznesmeni, kurš ar savu dēlēnu laipni aizvizina mani līdz norādītajai vietai. Te gan tāds mišungs un nevar īsti no ceļiem saprast, kur tagad jādodas.. Benzīntankā apskaidrots, kur nu doties nostopēju pavisam jaunu tipiski šauro Ķīniešu busiņu. Pēc situācijas izklāsta un kartes rādīšanas esmu sapraties ar trim busā sēdošajiem kungiem un nu dodos īstajā virzienā.. Kaut kā dīvaini pārāk priecīgi liekas visi kungi.. nedaudz atgādina laimi sejās kāda bija kungiem, kas pirms divām nedēļām man prasīja naudu, par vešanu, jau pēc atvešanas. Aptveru situāciju un sāku tramdīt, kur šie brauc īsti. Kā izrādās viņi mani vedīšot uz Šaoliņu klosteri... un man pa to būs jāmaksā 100 yuaņi. Atvainojos un saku, ka tā neies cauru un es nemaksāšu, lai laiž mani ārā. Līdzīgi, kā iepriekšējā reizē arī šie trīs kungi vien nočortojās un aizbrauca, tālāk bez manis..
Novērojums – visi Ķīnieši ir priecīgi uzņemt Tevi savā mašīnā, taču, ja vedējiem prieks staro pa visām maliņām un acis visiem spīd, tad viņi visticamāk domā uz tava rēķina krietni uzvārīties. Šādas situācijas gan parasto var notikt, ja mašīnās ir vairāki kungi, vismaz ar tādiem, kas brauc vieni nekas tāda nemēdz notikt..
Nu jau krēsla diezgan pamatīga un esmu Luoyangas priekšpilsētā, virziens gan īstais un nolemju ņemt autobusu līdz klosterim. To arī daru un esmu jau sabiedriskajā busā. Konduktors saka jā, ka būs būs Shaolin si(Šaoliņu klosteris). Ārā top nakts un tas ir pilnīgs vājprāts kas notiek uz Ķīnas ceļiem šajā laikā. Pa ceļu pārvietojas mašīnas, autobusi, moči, rolleri, riteņi, stumjamās un velkamās tačkas. Lieki piebilst, pāris pēdējiem nekā atstarojoša nav, kur nu vel uguņi, ja pat mašīnas ne visas tos ieslēdz. Tai vietā pīkšķina visi..
– Pīkšķināšana ir kā sērga Ķīnā, to dara visur, kur var, vajag un kur nevajag, piemēram autobusa šoferis braucot cauri pilsētai pīkšķināja dažādākajā ritmā apmēram 5 minūtes no vietas.. pīkšķim jaucoties ar konduktora balsi, kura pa logu bļaustās aicinot gājējus braukt uz autobusa galamērķi, rodas galvu tracinošs troksnis, taču te tā ir un Es laikam vienīgais to uzskatu par haosu..
Arī ceļu braukšanas joslās sadalošās līnijas ir tikai tā starp citu, jo apdzen gan pa pretējo joslu, gan pa trotuāru, un nav brīnums, ka ar Ķīnas tiesībām nedrīkst braukt Eiropā..
Dodoties tālāk, autobusus starmešu apspīdētās zīmes rada manī nedrošību, jo saprotu ka nebraucu gluži klostera virzienā.. Tā arī ir un izlaiž mani nelielā pilsētā(Ķīnas apmēriem minimiests ~ 3000 iedzīvotāji).. Taču ar norādi, ka te pieturā pavisam drīz pienākšot autobuss, kas vedīs uz Šaoliņu. Ar mani reizē no autobusa izraušās arī Ķīniešu jaunkundze, kas uzņemas man palīdzēt atrast īsto autobusu. Pēc neilgas gaidīšanas vietējais tirgonis paziņo, ka šodien vairs te autobusi neiet un jāgaida rīts.. Stopēt jau un vairs nav ko, un ņemot vērā braukšanas kultūru, uz ceļa iet būtu gluži kā pašnāvība. Vietējais hotelītis pa 40 yuaņiem piedāvā istabeli at TV, divguļamo gultu, dušu un pārejām nepicēšamākajām lietām. Nolemju te pārnakšņot, pietam vel trāpos formulai kvalifikāciju noskatīt. Pamielojos ar karstām nūdelēm, aukstu aliņu un labsapnis..
24.05
Ieradums jau agri celties un pirms 7iem esmu pamodies.. putni čivina, aiz loga pilsēta visā krāšņumā ar ielu pārdevējiem un mopēdu rūkoņu. Sapošos, un pēc dušas noslaucījies tipiski mazajā (40x20cm) ķīniešu dvielītī, sakrauju somu un drīz jau ciema tirgū ieturos ar ielburgeru un rīta ābolu. Ceļš Šaoliņas virzienā maksimāli lauciniecisks, bedrains un putekļains. Stopējas gan veikli un pēc 20 minūtēm esmu nokļuvis uz lielākas nozīmes autoceļa. Braucot ar kārtējo vedēju ceļa malā pamanu superskaistu musulmaņu arhitektūras celtni. Daudz nedomājot, esmu jau tiešā ēkas tuvumā.. Savā laikā bijusi ļoti skaista būve, tagad gan še iekārtots vīnogu kolhozs un apkārt sabūvētas briesmīga paskata noliktavas.. Glītajos kupolos redzami laika zoba atstātie robi, sabildēju daudz, nedaudz papļāpāju ar vietējiem strādniekiem.. neviens gan nemāk pateikt cik šā celtne veca. Safotografēju un dodos tālāk. Šepat blakus iespaidīgs budistu klosteris.. Ieejas cena 20Y. Tad nu izpētu arī šo brīnumu. Interesanti, ka klosteris acīmredzami ir sieviešu klosteris Daudz dažādi budistu dievi, neesmu gan speciālists, taču iespaidīgi.. viens par otru skaistāks. Pieklostera veikaliņā, iepērku aliņu un bulciņas.. tepat blakus pļaviņā atpūšos, iepaikoju un nu gan stopēju uz galamērķi. Šos pēdejos 20 km caur kalniem braucu busiņā sēžot uz grīdas, jo krēsli bija tik šoferim un viņa sievai. Nekas nebij pretī.. Kungs vel ar aliņu sacienāja.. Pasmējāmies un nu jau biju pie Šaoliņa klostera. Neveiksmīgs aizķēriens aiz šķembas, satraumē kājas īkšķi, nākas iešļūcenes nomainīt ar zeķēm un kedām. Soļojot tālāk ir manāms ka te tūristu ka biezs un visa infrastruktūra ķā radīta tūrismam.. pilns ar tantiņām, kas piedāvā naktsmājas, viesnīcas un tirgo dažnedažādākos suvenīrus.. Es gan te iepirkties netaisos.. Pie kasēm uzzinu ka cena pa ieeju 100Y.. man tik 160 ir un vel pa nakti kaut kur jāpaliek, nolemju apskatīt apkārtni vai nevar iešamaukt teritorijā pa kādu citu ceļu. Te tas klosteris ir tikai viens no daudziem apskates objektiem un jāatzīst, ka cena pilnībā atbilst piedāvātajam apskates klāstam, taču mana finansiālā situācijā neļāva man šoreiz samaksāt.. Gar milzu autostāvvietu esmu nonācis mazākā klosterītī, kur atdodu godu Taiji dievei un vel pāris nezināmiem budisma personāžiem.. neatturējos arī ziedējumu kastēs pāris yuaņus iemest. Tad nu veiksme vai kā, ejot no šī klostera ārā, tieši redzu biļešu kontrolieri aizejam aiz stūra runājoties pa rāciju.. Izmantoju situāciju, un no sāna veiklā solī pa tiltiņu tieku pāri mini upītei. Esmu Šaoliņu klostera skatu un ainavu apskates parka teritorijā.. Teritorija visnotaļ liela ~ 10 km¬¬2 esmu gan teritorijas tūristiem neapdzīvotākajā stūrī un dodos kalnu virzienā, tā nedaudz Ķīnas dabu izbaudīt.. Ieejot mežu zona satieku vistas, govis, suņus, izrādās te tādas kā meža fermas, daudz bišu stropi, pa retam redzams kāds tūrists. Ceļam vijoties kalnā esmu jau patālu no paša klostera. Šķiet ka te kādu laiciņu neviens nav gājis, taka aizaugusi, taču skati paverās burvīgi, nedaudz gan aizdomājos vai ir gudri iet tik tālu dabā vienam.. taču slinkums griezties atpakaļ. Kalns pārtop ar mežu apaugušā kalnā, kur atrodos - grūti noteikt, redz tik debesis un apkārt koki, taka ved slīpi augstāk kalnā. Ar domu nākt te arī atpakaļ uz akmeņiem uzvelku zīmes, lai atrastu atpakaļceļu. Turpinot esmu nonācis tuvu kalna virsotnei, vel gan jāizlaužas no koku biezokņa un beidzot nonāku atklātā vietā, kur brīnumjauks skats paveras pār Šaoliņu ieleju un kalniem.. Brīdi priecājos par sevi un vareno skatu. Būtu telts varētu te pa nakti palikt, būtu superīgs saulriets... Paika ar nav līdzi, nolemju vien kāpt lejpus kalna, pat taisno redzams ciematiņš tad nu nospraužu mērķi un pazūdu zem koku lapotnēm. Pārāk gudri laikam gan nebija nogriezties no takas, kalns stāvs un vietām nākas šļūkt ne iet. Šķiet ka cilvēks te cauri nav bridis, daudz pērnās lapas, vīteņaugi. Pāris reizes pamatīgi noraustos no sausiem zariem, kas izskatās gluži kā čūskas.. Nedaudz saskrāpējies un baltās kedas novārtījis klimstu lejā līdz atradu strautiņu, pa kura akmeņiem lēkājot veiksmīgi nokļuvu kalna pakājē. Nu paveroties pārdesmit metru sāņus redzams taka, taču ko nu vairs, no augšas nekas takai līdzīgs nebija manāms...
Te pat pa ieleju ved bruģēta un apgaismota tūristu taka.. tur dodoties nonācu pie milzakmens uz kura izlēmu atlaisties, uztrinkšķināt vargānu, uzdziedāt kādu ziņgi un pavērot kalnus no ielejas skatupunkta. Drīz vien pie akmens pakājē trīs jaunie ņindzas izrāda savas kunfu prasmes.. jāsaka ka visnotaļ iespaidīgi.. Ar interesi vēroju, un tas acīmredzami viņos raisa lepnumu, jo nu varu redzēt ar vien iespaidīgākas kustību kombinācijas.. atpūties, atsveicinos no mazā priekšnesuma veicējiem dodos uz tūristu pārpildīto klosteri.. Apskatīt te daudz ko.. ir alas, kalni, būves, statujas, tempļi. Visur gan iekšā netieku, jo vietām tiek prasīts uzrādīt biļeti, kuras, kā zināms, man nav... taču pa baltā āboliņa pļavu mierīgi cilpoju apbrīnojot senās būves un protams neatsakot daudzajiem ķīniešu lūgumiem ar mani nofotografēties.. Netālā kalnā ved garumgarš pacēlājs.. dodoties tai virzienā tieku pamanīts un nu man ir sekotāja
– Sekotājs ir amats, tūristu apmeklētās vietās, sekotājs atšķirās no vienkārši uzbāzīga pārdevēja vai atrakciju piedāvātāja.. viņš kādu laiku seko un tikai redzot, ka grasies iet pie kases, nāk klāt, reklamējot jau manis jau noskatīto atrakciju, lai pie kases atzīmētos, un dabūtu procentus no biļetes vai tml.
Katrā ziņā man sekoja vienā pavecāka kundze, es sākumā nodomāju, moš viņa nojauš ka man nav biļete, jo vietās, kur to prasīja, es gāju uzreiz prom. Bija tik intersanti, sen nebiju spēlējis paslēpes :) Vēlāk pie kasēm mani viņa panāca reizē ar kādu citu sekotāju, un nu tad abas strīdējās, izskatītās, ka viņas varētu pat sakauties par to, kura mani ir savaņģojusi, lai gan es pats biju izštukojis braukt ar minēto pacēlāju... L
ai vai kā pa 30Y 1.3 km garš brauciens līdz kalna virsotnei un pēcāk arī lejā. Skati protams vienreizēji. 90% no pretimbraucošajiem sveicina un mani fotogrāfē.. Pēc noguruma cīnoties ar kalnu un brikšņiem tagad jūtos superjauki. Kalnā uzbraucot tiek fotografēti visi tūristi, lai pēcāk bildes ielaminētu un pārdotu atpakaļ.. ar mani smuka bild sanākusi, tad nu nenožēloju 10Y un iegādājos to sev pa piemiņu. Padomāju, ja es naudu ņemtu, ka mani vai ar mani fotografējās tad būtu stāvus bagāts, Šodien vien vismaz reizes 50 nācies to darīt, taču esmu laipns un ir prieks, ka cilvēki smaida ar mani bildējoties, saka paldies, it sevišķi bērni.
Te augšā izrādās arī templīt’s un trepes, kas līkumojot uzved pašā kalna spicē.. Klinšu smailē sēžot neaprakstāma sajūta, tūristi auro pret blakus kalniem, atbalsis jaucas, arī mana balss izskan pār Ķīnas seno dabu. Fantastiski!
Nu, braucot lejā ar pacēlāju saprotu kāpēc lejā braucošie nav tik priecīgi, kā tie, kas dodas augšā, vnk. Kāpiens kalns smailē un lejpus tās visnotaļ nogurdina.
Vakars tuvojas, un te man atkal veiksme, jo trāpos pie ņindzu skolas, tieši brīdi, kad zālē sākas paraugdemonstrējumu priekšnesumi, tad nu te puikas lēkāja, šķaidīja metāla plāksnes ar galvu, gūlās ar pliku miesu uz asmeņiem, ar ieročiem, vairogiem attēlojot tīģerus un čūskas. Katrā ziņā iespaidīgi, tāda sajūta ka Ķīnas filmās redzētā skriešana pa kokiem nebūtu nekas nemaz tik nereāla..
Labs ir nu jātiek ārā no klostera teritorijas.. Turot prātā, ka lielveikalos izejot ir čeki jāuzrāda, domāju, ka tik te man biļetes jāuzrāda arī ejot ārā. Vel vairāk, ja pie biļešu kontroles rīta pusē biju pienācis taču biļeti nenopirku. Tamdēļ it kā nejauši sāku sarunu ar kādu Ķīniešu tūrisma grupu, tā iejūkot pūli, un nu esmu ārā. Tagad jāsāk domāt par naktsmītnes meklējumiem. Līdz pilsētai 8 km, taču kā jau iepriekš minēju daudzas tantiņās piedāvā naktsmājas, reklamē hoteļus utml. Sākotnējā cena 160Y taču redzot, ka es neesmu ieinteresēts cena krīt un nu jau 60Y, pat nav diži jākaulējas vnk mēģinu iet prom, taču ar katru soli cena krīt.. :D, līdz saku, ka vakar paliku hotelī pa 40Y un šodien vairāk neesmu gatavs maksāt. Viss kārtībā, šoferis aizved uz netālo hoteli un esmu atkal atradis naktsmājas pa ~ 3 Ls. Te mazs ciematiņš sastāv no vieniem hoteļiem. Iepērku kviešu aliņu un maizītes, izmetu loku gar tuvējiem laukiem, hotelī noskatos formulu un labsapnis.
25.05
Ierasti agrais rīts. Naktī sapņojot biju atgriezies mājās Salacgrīvā, tas tā nedaudz uzdeva pa jūtām, jo tagad viens atkal pamodos kaut kādā hotelī, Ķīnā. Jāatzīst, ka ceļojot vienam mēdz uznākt vienmuļums, lai gan nezinu vai ar mani ir jauki ceļot, tas jāprasa maniem agrāko ceļojumu biedriem, taču, kā varat lasīt, mēdzu iebrist arī mežos. Man šķiet kā piedzīvojums. Pa laikam notikumus ar telefona palīdzību publicēju twitterī taka vismaz kāda komunikācija kaut vienpusēja..
Šorīt laiks apmācies taču šeit salīdzinājumā ar manu Jishanu spirgts un svaigs kalnu gaiss, Ieturējies vietējā ielas tirgotuvē ar autobusiņu esmu ceļā uz tuvējo pilsētu no kuras tālāk pa bāni plānoju stopēt atpakaļ uz savu skolu. Pilsēta Dengfenga ~ 45k iedzīvotāju, ceļā no Šaoliņu klostera un pašā pilsētā ļoti daudz ņindzu skolas, skolu pagalmos daudz mazie Džekiji Čani cīnās viens ar otru un visi kopā , katrā ziņā, ja kāds grib apgūt Ķīniešu cīņas mākslas tad še ir īstā vieta, ir manāmi arī ārzemnieki, kuri pieņemu ka maksā attiecīgu naudas summu un mācās te..
Pilsētā novērojums – Ja trim Ķīniešiem, prasot parādīt kartē, kur šobrīd atrodies, katrs rāda savu vietu, tad prasi ceturtajam un tad savelc vidējo aritmētisko vietu uz kartes..- visā visumā Ķīnieši nav topogrāfi, un kaut karte ir Ķīniski, orientējos tur acīmredzami labāk kā viņi..- Pa kartē sazīmēto ceļu tieku līdz bānim, lai tiktu stopēt nākas pārvarēt sētu, kas gan nav nekas neierasts, jo arī iekš mūsu Eiropas stopējot esmu līdis visādām sētām pāri.. Laiks taka uz lietu velk, bik pat smidzina taču esmu jau mašīnā un ar 160 km/h traucos Sanmenxia virzienā. Eiropā neiedomājama parādība ir ka bāņa malā ar groziem persikus tirgo tantiņas. Oficiāli tas protams ir aizliegts, un šīs tantiņas nokļūst uz autostrādes pa izgrieztu caurumu sētā, taču arī menti pērk šos persikus...
Tad nu jau ierastais mājupceļš, pāris km veicu nostopējot rolleri. :D mati plīvoja. Vakarpusē biju savā mītnē izdzēru miega aliņu.
Ar labunakti.
Bildes
http://picasaweb.google.com/braaleens
Vairāk
www.braleens.blogspot.com
www.twitter.com/ugels
