Atrod zemi

Latvijas plašumos, ieteicams Vidzemē, taču ne obligāti.. Atrod zemi.

- 1 – 3 ha lielu.

- Glītu, zaļu.

- Robežojas vai ietver mežu un ūdenstilpni.

- Kaimiņi neredzamā attālumā.

- Aprīkojumā būtu lietderīga elektrība un aka.

- Var būt (ieteicams) pavisam mežā, prom no apdzīvotām vietām.

- Patīkami ja uz zemītes ir glīta, neliela un omulīga māja, bet ne obligāti.

- Piebraucamais ceļš noderētu, vismaz taka.

Ja ir kas tāds redzēts, vai dzirdēts, padod ziņu, atraksti.

ugis@paurs.lv

18. - 22. diena no ...Lejup līdz tropiem, ar telti un stopiem.. jebšu Hainantrips

Beidzot esmu pabeidzis nu jau 3 gadus seno Hainantripa pierakstu. Centīšos ko jaunāku tagad atminēt.

8.02

            Mostos agri, šodien plānots doties tālāk gar piekrasti rietumu virzienā. Šodien arī izpildīšu, uzdevumu apciemot pasaulē augstāko Guanjin Budas statuju Dienvidkalna kultūras tūrisma zonā. Attālums no Sanja apmēram 40 km.

            Brokastojot rīsu nūdeļu zupu atvados no Brāļa Hu. Atsaku no piedāvājuma mani aizvest uz minēto mērķi, sapakojos un dodos ceļā.

            Lai arī īsti nesteidzos, visnotaļ veikli esmu ticis ārpus pilsētas centra. Esmu īstajā virzienā, taču ne pie bāņa. Izlemju doties pa mazākas nozīmes ceļiem, jo attālums tuvs, un piekraste glītāka.

            Pie pilsētas robežas ceļa kreisajā malā manāma glīta mošeja. Tākā nekad neesmu bijis ļoti tuvumā, kādai no šīm reliģiskajām celtnēm, dodos teritorijā nedaudz papētīt.

            Draugs musulmanis, visnotaļ priecīgs mani sagaida pie mošejas durvīm. Atzīstos ka neesmu musulmanis, tamdēļ iekšā man iet nav ļauts taču varot paskatīties caur sāna durvīm. Viss kārtīgs, tukšs un kluss. Mierīga un patīkama atmosfēra. Pabildēju tornīšus un atpakaļ uz ceļa.

            Ar stopēšanu gan nesokas diezko labi un nedaudz pirms pusdienlaika ar saprātīgas cenas(8Y) tūrisma autobusiņu tuvojos Dienvidkalnam.

            Nonākot pie ieejas, pauze padomāt. Ļaužu masas, un biļete 250Y!!! Dārgi un nerentabli, ēst arī gribās. Nedaudz papētot objekta karti, izlemju pirms kases griezties pa kreisi mežā un doties paralēli biļešu kontrolei caur mežu, tb iešmaukt, bez biļetes.

            Viss daudz izdevīgāk, kā varēja cerēt, pie stāvvietas atrasta taka, kas ved ~20 m mežā, kur satiekas ar meža ceļu, kas ved taisni, teritorijā, Budas statujas virzienā.

            Tā laimīgs arī špagoju, drīz jau esmu teritorijā, kur gan varēja sanākt kāzusi, jo mani no meža nākot manīja oficieris, kurš jau nāca runāties, kad pirmais viņu uzrunāju ar lūgumu nobildēt mani ar vareno Budu fonā. Onkulis, apjuka, varbūt piemirsa, ko gribēja pats vaicāt un laimīgi esmu iekšā starp daudzajiem havaii kreklos tērptajiem arbūzēdošajiem, ķīniešu tūristiem.

            Nākamais uzdevums, ir paēst. Jau, lai veiksmīgi tiktu teritorijā izmantoju, vizualizācijas metodiku, redzēs vai arī, lai paēstu noderēs. Eju un galvā zombēju, ka vajag izdevīgi paēst. Un nāk pretī kāds laipns ķīniešu kungs. Prasa, vai esmu paēdis. Saku – Nē. Kungs veikli izvelk divus zviedru galda talonus, par kuriem var ēst cik grib netālajā bufetē. Pats jau esot paēdis un šos nav kur likt, tad nu uzdāvināja man.

            Sēdēju, ēdu un domāju, redz cik vienkārši, izdomā un dabū, nav pat jāpastiepjas. :)

            Paēdis izpētu visas smukās vietas. Patika ļoti pati statuja, kas būvēta uz pacēluma jūrā. Iespaidīgs arī Dienvidkalna budistu templis un ļoti patika mežā esošās Arhatu statujas.

            Nedaudz atvilku elpu zaļajā zālītē un pēcpusdienā domāju doties tālāk, šovakar varbūt tikšu līdz salas rietumpilsētai Dongfang.

            Pirms pieciem esmu uz bāņa un ļoti veikli notveru mašīnu līdz Dongfang. Mašīnā ģimene, kur māte studējusi Jaunzēlandē, tamdēļ zin kas ir stopēšana un labā angļu valodā runājoties, ar tumsu esam galā.

            Vedēji paliek viesnīcā pilsētas nomalē, es pats dodos centrā, meklēt kur celt telti, pie jūras.

            Veikalā iepērku paiku, stundiņu piesēžu internetkafejnīcā, pavēroju interesantos brīvdabas kinoteātrus, kur gar krastu katrs veikaliņš iznesis ārpusē televizoru piedāvā dažnedažādāko filmu un TV pārraižu klāstu. Ļaudis tur uz mini beņķīšiem satupuši skatās sev izvēlēto filmu vai TV pārraidi. Viss tā ņigu neģu, jo reizēm starp blakus esošajiem kino ir ~ 8 m un trilleru skaņas mijas ar ķīniešu operu. :)

            Gar pilsētas centrālo pludmali dodos ziemeļu virzienā, drīz jau esmu atradis pieklājīgu vietiņu, starp jūru un palmu birzīti. Izritinu guļammaisu un liekos gulēt.

            Rīt ceļš jau vedīs atpakaļ uz Haikou un Jišanas virzienā.

9.02

Gulēju pāris stundas. Ap trijiem pamodies priecājos par tropu zibeņiem jūrā, pafilmēju, lai. Nedomāju kā būs ja tie atnāks līdz manai naktsmītnei.

Pēc pusstundas jau bija spēcīgs vējš, vel neko, gulēt mēģināju, tad sākās lietus, taka siena gāzās no debesīm, esmu riktīgā tropu vētrā, un vel tie zibeņi, kā šausmu filmā. Kādā brīdī teltī biju kā kartupelis maisa dibenā, jo visi telts stūri bija gaisā un pati telts kā balons, kuru es tik turu pie zemes.

Laikam nebija pats gudrākais, taču izlēmu līst no telts ārā un doties aiz kāpas uz palmu birzi, kur nedaudz no vēja un lietu būtu mierīgāk. Pats ar somu tiku veiksmīgi ārā, taču telti pārvietos nesanāca tik veikli, kā cēlu tā vējš pūta un smiltis āķi vel turēja, galu galā šai visai drāmai mani telts mieti bija tā smuki uz pusēm. Lietu pats viss izmircis, ņēmu telti pār plecu, kā lāpstu un soļoju kāpai pāri.

Kamēr izkārpījies pa slapjajām smiltīm tiku apgaismotā vietā pie ceļa, vētra, savu labi darbu paveikusi, bija prom. Viss mierīgs, kluss un silts. Tik es sabojāts. Nekas neatlika kā smejoties, sastūķēt telti somā un doties atpakaļ pilsētā. Pulkstenis jau ar uz rīta pusi nāk, šobrīd 4:23.

Soļojot arī oma uzlabojās, iepirku koliņu, ūdeni, cepumus un nu jau gandrīz var atkal dziedāt. Tādā garā arī izčāpoju cauri visai pilsētai. Reizē ar saullēktu pie pilsētas robežas izmazgāju zobus, noskaloju seju, un drīz jau uz bāņa stopēt.

Noiets no telts plīšanas vietas, bij visnotaļ liels ~ 13.5 km, tomēr jūtos visnotaļ možs. Ar stopēšanu veicās labi. Nu nosacīti labi. Ātri noķēru busiņu, kas dodas uz Haikou, taču uzreiz jau sapratu, ka prasīs naudu onkuļi. Biju gan pārāk noguris, lai meklētu citus vedējus, tāpēc, izlēmu tēlot muļķi un braukt, tad jau beigās redzēs, kā būs.

Esot Haikou, kā jau gaidīts šoferis un biedri prasa naudu - 150Y. Protams, nemaksāju, tas gan tā neglītāk, jo zināju, ka viņi prasīs. Taču, reizēm jāizmanto neglītākas metodes, lai nokļūtu, kur nepieciešams. Atrunājos, ka neko pa naudu sākumā konkrēti viņi neteica. Paldies, un devos ielās.

Sazinos ar Ričardu, kur manas siltās drēbes glabājas. Drīz jau esmu Ričarda mītnē, kur varu izmazgāt drēbes un izgulēt nopelnīto diendusu.

Vakarā ar Ričardu un vel divām ķīniešu Couchsurferēm dodamies uz KTV, labi daudz aliņi, smieklīgas pļāpas un vēls vakara miegs.

10.02

            Mostos pavēlu, šodien došos atpakaļ uz kontinentālo Ķīnu, kuģītis, plānots pustrijos dienā. Sapakojos, un atvadījies no izpalīdzīgā CS hosta dodos pilsētā, ostas virzienā.

            Šis kuģīša brauciens nebija diez ko patīkams. Tik vien kā smuka jūra un skats uz balto Haikou pilsētu. Pašsajūta švaka, laikam vakardienas aliņi un jūras viļņi nav tas labākais kokteilis. Lai vai kā ar šķērmu dūšu un nogurušu seju esmu atpakaļ Xuvenas ciemā, kur mīt Adrians, skolnieks, ko satiku turpceļā uz Hainan salu.

            Sazinājies satiku Adrianu un dodamies uz staciju mēģināt iegādāties vilciena biļeti man atpakaļceļam. Kā jau bijām iedomājušies dažas dienas pirms Ķīniešu jaunā gada, visas biļetes, pat stāvvietas izpirktas.

Kad liekas nav varianti, rodas varianti. Satiekam jaunieti Bao. Kurš arī pošas ar vilcienu doties viduszemes vidus virzienā. Viņš gan dabūjis biļeti no Xuvenas tik vienai pieturai, taču, vilcienā varot par nedaudz lielāku naudu nopirkt stāvvietas biļeti, cik tālu vien vajag. Par nelaimi, vai man par laimi, viņa draudzene nav tikusi brīva no darba, un viņš plāno braukt viens. Biļetes gan viņam divas, un draudzenes neizmantoto biļeti viņš piedāvā man atdāvināt. Tavu laimi, un vilciens jau šovakar, tādā garā varēšu aizvizināties un rīt naktī būšu Zhengzhou dižpilsētā, kas turpat pie manas Jišanas vien ir.

Par godu šim veiksmīgajam gadījumam aicinu abus draugus pusdienās, paņemam ceptu pīli, baklažānus un citus gardumus. Viss šķiet perfekti, līdz brīdim, kad jāmaksā.

            Tā kā ēst aicināju es, tad arī pašsaprotami, ka par visu maksāju es. Taču maka ta nav!

             Biju atstājis maku uz somas un kāds to nemanāmi paņēmis, nav ne bankas kartes, ne naudas, nekas. Biļete no Bao gan vel drošībā, man kabatā. Izmeklējam tuvējās grāvmalas, varbūt izmesta maks bez naudas. Diemžēl nekas neatrodas. Sarunāju ka aizņemšos naudu no Adriana tēva un, esot Jišanā, atsūtīšu naudu atpakaļ.

            Saskumuši sēžam pie stacijas, kad zvana restorāna, kur man zuda maks, īpašnieks. Kāds tikko no garām braucoša mopēda, pie restorāna, izmetis manu maku. Nauda gan nav taču viss cits vietā. Wuhuu!! Veikli esam pie restorāna un mans maks manās rokās, tad ātri līdz bankomātam un viss šķiet atkal rožaināks.

            23:07 kāpjam vilcienā, jābrauc būs 24 stundas, jāatgādina, ka sēdvieta nav, tik stāvvietas biļete, kas veiksmīgi jāpagarina, vilcienā esot.

             

11.02

           

Braucam jau vairākas stundas un kontrole kā nenāk, tā nenāk. Brīdī, jau rīta pusē, kad Bao teicās nākam kontrolei un varēs nopirkt biļeti, izlemju, pašam šķiet, perfektu variantu, noslēpties no kontroles un nepirkt biļeti. Bao uz mani tā aizdomīgi paskatījās, taču saprata, un neko neprotestēja.

Pirmoreiz noslēpos tualetē, pēcāk rakņājos pa somām, un vēl tā visādi, līdz ap pulksten vieniem naktī, biju nonācis Zhengzhou pilsētā. Vel gan uzdevums bija tikt ārā no stacijas, jo Ķīnā biļeti jāuzrāda, ejot ārā no stacijas. Man, kā zināms, biļete nebija, tamdēļ samuldējos, ka pazaudēju un nezinu cik maksāja jo draugs pirka.

Galu galā veiksmīgi tiku ārā un kopumā biju atpelnījis no maka nozagtos ~ 400Y.

12.02

            Uzreiz nopirku biļeti tālāk līdz Sanmenxia. Pabrokastoju tuvējā nūdeļu ēstuvē un ap 4:00 sēdos vilcienā. Ceļā uz Sanmenxia patīkami pārsteidza sasnigušie viduszemes pakalni. Ļoti glīti un patīkami ziemīgi, pēc tropu atpūtas.

            Rīta autobuss uz Yunchengu, tālāk uz Jišanu un pēcpusdienā esmu atpakaļ savā mītnē.

17. diena no ...Lejup līdz tropiem, ar telti un stopiem.. jebšu Hainantrips

6.02.2010

Esmu pieklājīgi izgulējies un brokastu laikā, ap pusdeviņiem, kopā ar brāli Hu, ieturamies piemājas ēstuvītē. Gardas platās rīsu nūdeles, mango sula un esam gatavi dienai. Šodien plānā satikt Wanghua un doties nedaudz ārpus pilsētas apskatot šādus tādus tūrisma objektus.

Nokļuvuši pie pludmales, gaidot Wanghua, iemalkojam gardu kafiju un iepļāpājam par vispārīgām tēmām. Hu šķiet visnotaļ prātīgs, pagaidām gan vel nerunājam patiesi par Ķīnu. :)

Ap desmitiem ierodas mana oficiālais Hospitalityclub hosts Wanghua. Veselība viņai gan vel čābīga, taču tūristot brauks, tā nu iepirkuši ūdeni un sulas dodamies ceļā. Ārpus pilsētas moderno vidi nomaina, neticami laucinieciska ciemvide. Vairums pārvietošanās līdzekļi ir trīsriteņi vai četrkājainie.  Diemžēl mūsu plāns apskatīt seno  kultūras pilsētu neizdevās, jo šobrīd seno pilsētu remontē un vārti aizmūrēti..

Pēc 12tiem ieturamies patīkamā restorāniņā. Izlemjam doties uz vairāk kā 800 gadus seno tūrisma vietu, Dongtian brīnumzemi, kur milzu akmeņi, un klinšu bluķi sagaida dienvidjūras šaltis.

Hu, laikam pazīst te vadību vai tamlīdzīgi, jo mūs pa VIP ieeju ielaida un sadeva dzērienus bez maksas. Izstaigājam gar jūru. Ļoti pieklājīgas milzu daoistu statujas, kalnu malās, veidotās. Protams, patīkami sajust jūras šaltis, šķistam pret senajām klintīm. Šeit pat arī dabas vēstures muzejs, ar senām dinozauru olām, utml.

Ap 4 esam atpakaļ pilsētā. Wanghua jābrauc uz slimnīcu, pieslēgties pie sistēmas, es tikmēr izstaigāju pilsētas pludmali, kas gan daudzo ļaužu ietekmē, nav vairs tik tīra kā bij' atpakaļ Wanningas ciemā, taču priekš Ķīnas ir labi.

Vakarspusē Hu ir atpakaļ. Dodamies pavakariņot, tad atpakaļ uz mītni. Sapļāpājam par šo un to. Un dodos pie miega. Rīt braukšu tālāk. :)

Hainantrips 2012 jebšu Soļi dienvidjūras pērļu rotā. 2. daļa

20.01

Ceļojumā jau daudz soļots un kājas priecīgas par miegu, līdz 11:00 rītā. Pamodušies, pa tējai un skats jau lielās Ķīnas virzienā. Šodien plānots stopēt tālāk rietumvirzienā gar piekrasti. Nākamā lielā pietura.. Hainan salas galvaspilsēta – Haikou.

Pirms robežas izpriecājamies Makao veikalā ar foršajām rietumu precēm. Šokolādes, siers, limonādes. Laiks ar supersmuks un esam jau rindā pie pasu kontroles. Viss veikli – Sveiki Ķīna. Ja godīgi, pēc vakardienas eiropeisma nebija svētlaime atgriezties lielajā zemē, kur ļaudīm patīk harčāties.

Ir jau ok, bet tā pievilka domas, cik jauki ir, ka ir lietas, kas nav.

Esam Makao robežpilsētā – Džuhai.

Džuhai(Zhuhai) – Pērle, kas to arī nozīmē, tiešā tulkojumā un Ķīniešu valodas (Pērļu jūra). Mazā, māsa otrā līča krastā esošajai Šendženai. Ļaudis gan trāpijās visnotaļ uzmācīgāki(draudzīgāki?), likās, ka pat pašā pierobežā nav tik daudz rietumļaužu. Pērle ne tik augsta un prestiža, taču cenšas. Tiek slīpēta un pulēta.

Mūsu ceļš, gan diezgan vijoties un līkumojoties, taču veda ārpus pilsētas.. Līdz bānim, kur stopēt.

Ap pustrijiem esam labā vietā, taču nu mums ir daudz biedru, kas pie lielceļa maksas punktiem gaida tālsatiksmes autobusus, lai uz svētkiem tiktu mājās. Un mūs gandrīz neviens neuzskata par stopētājiem. Mēģinam lapiņas, mīmikas, žestus un uzmanību piesaistošas aktivitātes. Galu galā noķēruši mašīnīti, kāpām iekšā, nekas, ka uz otru pusi tā ved. Vismaz ved, un tas nozīmē, ka kustība notiek.

Šoferis Frederiks mūs izlaida vienu nobrauktuvi uz nepareizo pusi, kur gandrīz vispār nav mašīnas un mākoņi lēnām savilkās drūmos toņos. Vienvārdsakot, likās, ka ir galīgā tūtā. Drīz jau tumšs un ja vel līs...

Paldies Dievam, Budam, Jāzepam vai kas nu tur piegādā stopētājiem labos šoferīšus. Nostopējām vienu no retajām mašīnām, kas brauca. Gavins, kas pāris gadus studējis UK, mūs saprata, pozitīvi sapļāpājām un nu vismaz devāmie sīstajā virzienā. Šoreiz izdevās šoferi pārliecināt, lai mūs izlaiž „šausmīgi” bīstamājā bāņa malā, lai nav jāpiņākerājas ar maksas punkta drabiniekiem, kas it kā grib palīdzēt, bet paratsi jauc gaisu un ļaunākāis, ka neļauj iet augšā uz bāņa stopēt mašīnas.

Līdz ar krēslu nostopējam perfektu mašīnīti, kas mūs vedīs turpmākās pāris stundas un nogādās 300 km attālājā Dienbai mazpērlē.

Šoferis A Liangs ar savu stāstu. Tagad 29gadīgais vīrs, pastarīts no 7 brāļu saimes, 17 gadu vecumā, nepabeidzis visdusskolu, devās uz Honkonkgu strādāt celtniecībā. Pēc paša teiktā, tur viņš pelnīja 100reiz vairāk kā uz vietas savā ciemā. Tagad atpakaļ Ķīnā ir ģimene, savs remontdarbu kantorīts un ar dzīvi šķita priecīgs.

Pēc desmitiem esam Dienbai mazciemā.

Dienbai - maza, nedaudz novārtīta, saviem apmēriem pārpildīta, krāsaina, bet blāva pērle. Pērle mudž, nedaudz atgādina skaļu pulsteni, kur zobrati krikšķ un krakšķ, taču laiku rāda un uz priekšu iet.

Atteikušies un šofera piedāvātajām uzkodām – suņa gaļas, pavakariņojām pieklājīgas nūdeles, Atradām saprātīgu viesnīciņu. Vakarduša, nedaudz Ķīniešu TV un miegs.

21.01

Nu jau pierasti ilgais miegs, nesteidzīgas brokastis un lēns sabiedriskais autobusiņš mūs nogādā līdz 6 km attālajam bānim tikai ap pus vieniem. Mūs beidzot ir sasniedzis lielais ļaunais jaungada ciklons, ar kuru mūs ļaudis baidīja jau trīs dienas. Jāsaka, ka ir tā drēgni, labi, ka vēl nelīst. Stopējas pa bišķiņam, taču samērā veikli. Paveicas arī ar laika brīžiem, jo tumšākās lietus strīpas pārlaižam mašīnu siltajos skāvienos.

Spītējot viltīgajam laikapstāklim, mums šodien lielā veiksme , jo pēdejos 130 km Guandun provincē mūs ved Sjuvenas vicemērs, Džana kuns. Prātīgas sarunas mijās, līdz mums apsola, ka mūs bez maksas uzsēdinās un prāmja, kas ved uz Haikou. Perfekti! Kungs tiešām bij svarīgs, vismaz vietējā mērogā, jo sasniedzot ostu, mums visi apkalpojošie personāži klanījās kā Karaļpārim. Nu forši jau esam :)

Esam uz kuģa. Ērti iekārtojamies, lai škērsotu jūras šaurumu, kas atdala Hainan salu no kontinetālās Ķīnas. Jūra rāma. Pēdejo reiz te braucot, Hainantrips 2010 ietvaros, man bij pavisam čābīgi ap dūšu, tam gan savi iemesli :) Lai vai kā, šoreiz brauciens patīkams, jūra rāma.

Sasniedzot Haikou, ir jau tumšs. Labā ziņa, ka laiks palicis jauks un vakars priecē ar siltumu. Sazināmies ar Robertu – labs tēls no Kalifornijas, kas aizpērn pāris dienas paballējās letiņu mītnē Šanhajā. Šoreiz mēs būsim viesi.

Haikou - Šoreiz šī perlē bija grūtāk saprotama, laiks tāds. Pērle kļūst lielāka, apkārt gaiša, pat spoža, bet tai vidus bojājas. Vecpilsēta, kur arī manāmas koloniālā tipa ēkas, šķiet, pēc pāris gadiem būs gruveši. Ceļot jaunos pilsētas rajonus, vecie drūp un neviens par to, šķiet, neliekas ne zinis.

Īstie autobusi, vakarpica, duša, pļāpa, mazais loks pa rajonu, iesmiņš, aliņš un miegs. :) Rīt domāsim, ko darīt tālāk.

22.01

Rīts nepatīkami pārsteidz, jo nakts aizsegā mūs ir noķēris ļaunais ciklons. Tā pa nopietnam līst. Uz balkona vakar izžautās drēbes, šķiet, kļuvušas nedaudz slapjākas, kā pēc veļsmašīnas seansa. Laika ziņas arī nesola neko labu. Gandrīz visā salā līst un turpinās līt vēl 5 dienas. Laiks arī nav tā, ka varam baigi gaidīt kaut ko. Vienīgais sausais zemes pleķīts ir dienvidos ap Sanya dižpilsētu.

Šodien tieši vecgada vakars, tamdēļ izlemjam palikt te vēl dienu, paballēties šodien un tad jau rīts gudrāks par vakaru.

Izstaigājam lietaino pilsētu. Smuka, taču piertūkst superīgi saulainā laika, ko bijām cerējuši te satikt. Ēkas , kas celtas pagājušā gadsimta sākumā, ieturētas smuki koloniālā stilā, nu manāmi nolietojušās, varbūt dēļ mitruma, ļoti drūmi pelēkas. Laikam neviens arī neceļ ausi, un pēc skata, kad pienāks brīdis, tad sabruks. Pamalē jau manāmas lielās daudzstāvu kastītes, kur pārvākties.

Vakarā, kopā ar Robertu, un viņa draudzeni Kelsiju dodamies svinēt Jauno gadu pie ķīniešu paziņām. Ļaužu loks ap galdu sanācis visai raibs.

- - Tēvs – maziņš, omulīgs un visu laiku uztraucies ķīniešu vīrelis.

- - Māte –budiste, veģetāriete ar labām kulinārijas prasmēm, taču nedaudz par daudz fano par jaungada tv pārraidi. :)

- - Dēls, kurš saaicinājis visādus ārzemniekus uz ģimenes svētkiem, tā ka māsām un brālim jāsēž uz dīvāna, ne pie svētku galda.

- - Meita – ļoti stūrgalvīga jaunkundze ar milions jautājumiem un nebeidzamu runāšanu.

- - Dēls2, Meita2,3 – sēdēja uz dīvāna.

- - Armando – Puertorikāņu izcelsmes amerikānis, kurš māca angļu valodu Makao. Ļoti pieklājīgs, taču pieturās un mēdz atsaukties uz Bahaisma mācībām. (Bahaisms radies 1863. gadā Irānā. Bahaji uzskata, ka Dievs ir vienots un iestājas par vienotību pasaulē. Bahaisma atšķirība no citām ticībām ir tā, ka tai nav garīdzniecības institūcijas. Viņi esot arī Latvijā). Bija interesanti pavērot mūsdienu misionāru. :)

- - Meitene iz Japānas – klusa, pieklājīga un ļoti izpalīdzīga personība. Daudz gan nerunāja.

- - Un mēs četri.

Paēdām labi. Pati svētku sajūta gan līdz mums neatnāca, bet bija tā izzinoši un interesanti pabūt vietējo mājās šai vakarā.

Pa nakti Roberta mītnē piesēdām ar aliņiem un Xcilvēku pēdejo filmu. Miegs.

Turpinājums sekos.

Hainantrips 2012 jebšu Soļi dienvidjūras pērļu rotā. 1. daļa

Hainantrips 2012 jebšu „Soļi dienvidjūras pērļu rotā”.

Ceļo: Uģis & Sabīne

Maršruts: Sjamena – Šendžena – Honkonga – Makao – Džūhai – Dianbai – Haikou – Sanja – Haikou – Guangdžou - Sjamena

1. daļa

17.01

Ir Janvāris 17. un laiks doties jaunā gada svētku brīvdienās. Lai arī Jaunais gads pēc mūsu saprašanas jau sagaidīts. Te lielajā Ķīnas zemē gada lielākais pasākums vel tikai priekšā.

Par godu šoreiz Ūdens Pūķa gadam mums piešķirts divnedēļu atvaļinājums. Platākam smaidam vakar darbā izmaksātas prēmijas.

Vienvārdsakot, apstākļi perfekti, lai dotos plašizglītojošā un aizraujošā 10 dienu ceļojumā gar Dienvidķīnas jūru līdz Sanya un atpakaļ. Ieturot tradīciju, šis būs Hainantrips 2012 jebšu „Soļi dienvidjūras pērļu rotā”.

Nosaukums raksturo Dienvidjūras piekrasti kā virteni(rotu), kur pilsētas, vietas ievērto pērļu lomā. Pērles mēdz būt maziņas, novārtītas un netīras, kā arī senas, tradicionālas, košas, lielas, pārsteidzošas, krāsainas un pat kantainas, bet nu par visu pērc kārtas.

Ceļu sākam Sjamenas dižpilsētā. Šeit ar sievu dzīvojam jau pusgadu, strādājam, atpūšamies. Sjamena arī ir Dienvidķīnas jūras ziemeļstūris.

Sjamena(Xiamen) – Pērle liela, bet ne milzīga. Gaišzila augšpusē, jo šeit ir tiešām zilas debesis(salīdzinoši Ķīnai). Koša un augoša viduslente, kas parāda lielo ļoti netālu esošās un rietumnieciski izaudzinātās Taivānas ietekmi, arī manāmo pilsētas turību. Lejpusē savijas ar sarkanīgu Ķīnai piestāvošo pamatdaļu kam apkārt smilškrāsas garoziņu simbolizējot pieklājīgās pludmales.

Pirmais, ka reāli nogulējām startu. Ap pusdienslaiku tik tikām no mājās ārā. Kā jau pierasts, stopējam. Doma šodien tikt līdz Šendženai. Tas gan patālu(~600 km), taču noejams ceļš, ja iet. Tā arī gandrīz sanāca, ka jāiet kājām, jo nevedās īkšķošana un 4 stundu laikā bijām veikuši nedaudz vairāk kā 50 km. Jūtot krēslas tuvošanos kāpām autobusā uz pusceļā esošo Šantou. Autobus guļošais, mans pirmais šāds vedējs un jāatzīst ka nebij slikts. Lai arī pilnībā izstiepties nesanāca, vieglā zigzagā pat sanāca nosnausties.

Braucot iebraucām ne tikai Šantou bet arī piķa melnā naktī. Izlēmām padoties ērtuma vilinājumam un kāpām nākošajā autobusā uz Šendženu. Šai izvēlei par labu nospēlēja arī labās ziņas, ka Šendženā mūs sagaidīs Marija. Tur būs naktsmājas, vakariņas, labi ļaudis un rīt Honkonga rokas stiepiena attālumā.

Lai arī nakts, bānis pārpildīts. Brīvdienas tikko sākušās un Ķīniešu jaunais gads ir pasaulē lielākā ikgadēja cilvēku kustība. Visi dodas uz mājām laukos, pie vecākiem utml. Katrā ziņā riktīgs trakums. Visas vilciena biļetes izpirktas jau labu laiciņu iepriekš. Kā vēlāk noskaidrojās, arī lidojumos gandrīz nav brīvu vietu. Šais dienās Ķīna kūsā nepajokam.

Mūsu šoferīši, šķiet, izgājuši autobusa vadītāju superskolu, jo apdzinām visus. Tos dažus, kas mūs apdzina, vienmēr noķērām un atriebāmies. Autobusa spidometrs bieži vien rādīja maksimālo ātrumu 120jūdzes/h(193km/h). Divreiz bija bailīgi, jo kāds neprātīgi izdomāja piebraukt priekšā. Kopumā pozitīvs brauciens.

Šendženā gan esam ap pusvieniem naktī. Veikli atrodam īsto kvartālu. Satiekam Mariju un esam mājīgā dzīvoklī. Marija un Valters, līdzīgi kā mēs, ved savas dienas Ķīnā, pasniedzot angļu valodu. Pamielojamies ar perfektu naktszupu. Gudras pļāpas un dodamies pie miera.

18.01

Izguļamies perfekti, arī ilgi. :) Te ir tik silts! Lai arī Sjāmenā nav ziema kā ziema, ir tomēr vēss un, it sevišķi lietainās dienās, ir drēgni, temperatūrai noslīdot līdz 10 grādiem. Brrr kā esam izlutinājušies :) .

Šendžena sagaida ar supersaulainu rītu, glītām kalnu pamalēm un patīkamu garstāvokli. Daudz gan te neplānojam būt. Izejam ielās, izstaigājam netālo Lizhi parku, kur mūs pārsteidza vidējā gadagājuma kungs, kurš svilpoja, kā vesels putnu koris. Nopietni, man likās, ka tie ir kādi pieci, seši dažādi putnēni. Čailis bija sava veida profesionālis.

Šendžena(Shenzhen) – Pērle milzīga. Zilais tonis viegli blāvāks, taču pietiekoši košs. Nedaudz līdzīga Sjamenai, tik Taivānu nomainot pret Honkongu un pludmales pret kalnu pamalēm. Apslīpēta, viegli kantaina augsti stūraino māju stūru dēļ. Pietrūkst senatnīguma.

Pāris gardumi pusdienu devai, sapaunojamies, atvadamies no savējiem un ar metro sākam pailgo ceļu uz kapitālistisko Honkongu.

Nav nemaz tik ātri un vienkārši ieiet Honkongā. Gari tuneļi, pasu kontroles, visas tās imigrācijas lapeles. Esot še pirmoreiz, šķita tas viss veiklāk.

Lai vai kā, ap 16:00 esam Honkongā. Iegādājāmies vietējo simkarti. Sazinam Couchsurfinga hostu, Jaunzēlandieti Džīnu. Ap 8 sarunājam kontrollaiku.

Nokļuvuši centrā, dodamies ielās. Viss it kā perfekti, taču tāds nemiers, ka visur pārpildīts, un visi zina, kur viņi iet starp šīm spīdīgajām mājām. Mēs tik kā tādi palēninātie, kam nesanāk saprast, ka tā pilsēta, lai arī varena, ir īstenībā samērā maza un, paejot 10 minūtes, jau esam tālu prom uz kartes.

Honkonga(Hongkong) - Ņirboša, pārpiepildīta, krāsaina pērle, liela(augsta). Diezgan ļoti stūraina, dēļ debesskrāpju galiem.

Pamielojušies Honkongas gaumē, dodamies uz kuģu piestātni, kur jāņem peldošais sabiedriskais transports uz Discovery līci. Šai vietā dzīvo pamatā ārzemnieki. Te nav mašīnu, ir visādi rietumnieku labumi, kā kebabs, tenisa korti, utml.

Esam gan nedaudz paguruši un diezgan veikli dodamies uz nozīmēto ēku. Prieks satiekot jauko Jaunzēlandiešu pāri. Izdušojamies, iekārtojamies ērti. Seko ierasti pozitīvā ceļotāju vakarruna, kas ievelkas, jo ir par ko runāt un ir par ko pasmieties. Patīkama atmosfēra. Miegs.

19.01

Mostamies agri. Mūsu namsaimniekiem jādodas uz darbu, un mēs izlemjam arī doties pilsētā ar plānu šodien vēlāk pārcelties uz Makao. Diena saulaina, pat karsti. Nezinam gan, kur īsti iet un ko vispār te Honkongā darīt. Esam tomēr pieraduši pie Ķinas lētuma, un nav arī laiks neierobežots. Padomājam par visām iespējām, pabrokastojam un izlemjam kāpt tai smiekīgajā divstāvu tramvajā un braukt ekskursijā, ar domu līdz Viktorijas parkam.

No tramvaja loga viss labāk redzams. Visur ir cilvēki. Patīkams vispasaules ļaužu mikslis, tik žēl, ka visi kaut kur steidzas. Pilsēta gan neticami ērta saviem gabarītiem. Visi autobusi, tramvaji ir divstāvīgie, mājām stāvus nemaz nevar izskaitīt. Ir iespaidīgi.

Lielā Ķīna cenšas, ceļas, bet te tas viss ir iespaidīgāk, varbūt tamdēļ, ka vairāk koncentrēts. Mums gan mazliet par modernu.

Izštukojam doties uz Makao, tas ir tāds nezināms radījums. It kā portugāļu, it kā ķīniešu, it kā tur super kazino, dzirdēts arī par nabadzīgiem rajoniem. Ņemam ātrlaivu un dodamies izpētīt, kamēr vēl gaišs. Honkonga detaļās paliek citai reizei.

Makao pārsteidz. Pirmkārt, ar savi portugālismu. Autobusu saraksti nav angliski, ir ķīniski un portugāļu valodā. Ielu nosaukumi, zīmes. Mums jau ļoti patīk – ir beidzot kaut kas savādāks.

Nolikuši somas pie naktsmājas durvjusarga, dodamies uz Makao vecpilsētu. Tūrisma kartē jau manāmas smukumsmukās bildes. Baznīcas, mūri, bruģis, strūklakas... liekas, ka būs labs. Un bija perfekti. Varbūt ilgstošās būšanas Ķīnā dēļ, taču gandrīz viss patika. Nebūtu tik daudz tūristu tieši centrā, būtu vispār perfekti. Arī cenu ziņā viss patīkamāks pēc Honkongas.

Makao - Ne tik liela un koša kā iepriekš minētās, taču ļoti skaista, ar mums saprotami vēsturisku dekoru, rotāta ar grandiozo kazino stariem; personīgi mans pērļu favorīts, iesaiņots ar portugāļu mēles gravējumu lenti .

Ļoti patika vienkārši nosēsties pie strūklakas, skatīties uz gārām ejošiem ļaudīm, eiropeiskajām ēkām, mani fascinējošo bruģi, vai pie sena mūra atspiest muguru un malkot SanMiguel aliņu, uzkost siera karstmaizi. Es esmu Eiropā un jūtas labi.

Bijām domājuši apciemot kādu kazino, lai lielo naudu laimētu, bet nu pagaidām lai paliek. Lai vel pakrājas. Ap pusvienpadsmitiem, sasniedzot naktsmītni, bijām jau noguruši priecāties :)

Šonakt paliekam pie Džastina no Velsas. Kurš Makao strādā cirkā kā skatuves darbinieks. Liels ceļotājs ar nebeidzamiem stāstiem un ļoti omulīgu kaķeni uz balkona. Vakarpļāpa un miegs.

Turpinājums sekos...

Huashan - pasaules bīstamākā taka? #2 (Soļi mākoņos..)

Brīvs brīdis sanācis, lai pabeigtu Huashana jeb Zieda kalna 2. Iekarošanas.. Pirmās iekarošanas apraksts šeit..

http://braaleens.blogspot.com/2010/02/huashan-bistamaka-taka.html

Aprīlis 2010

Ceļo: Uģis, Toms, Elīna

Maršruts: Līdz, augšā, tur, lejā un atpakaļ :).

Ar sakostiem zobiem, stīvi kāpju lejup pa trepēm, nākot no kārtējās novadītās stundas. Kājas sāp, un tas viss, kad pagājušas jau trīs dienas kopš mana otrā Huashan apmeklējuma. Rīt modīšos un kājas būs kā jaunas.. nodomāju un dziedu tālāk savu ikdienas dzīvi..

Vēl reizi doties uz izsenis izslavēto Zieda kalnu(Huashan) izplānojām jau Janvārī. Atlika vien sagaidīt siltāku laiku un sakombinēt datumus. Reize pienāca 10. Aprīlī. Sākumā plānotais dalībnieku skaits sarucis no 11 uz septiņi un galu galā, tā pa nopietnam kopā, kāpām vien trīs.. visi Latvieši.. Es, Toms un Elīna.

Pēc Luojangas piedzīvojumiem skolā atgriezos Otrdienas vakarā, tamdēļ izlēmu šonedēl kārtīgi strādāt.. ti novadīt visas stundas, arī Piektdienas vakarā paredzētās. Saplānoju, ka būšu pie kalna Sestdienas rītā. Austrālis Gajs plus trīs Holandes jaunieši(Kjults, Annika, Suzanna) turp dodas jau Piektdienas pēcpusdienā. Līdzīgi viņiem arī Toms & Elīna, tik no Baoji puses.

Pa dienu gan atklājās pārpratumi un minētais ārzemnieku četrinieks mani cer sagaidīt jau vakarā. Neko vairs mainīt nevaru un nolemjam no rīta sazināties.. ja tikšu pie kalna agrumā, kāpsim kopā, ja ne, šie sāks kāpt un augšā gan jau satiksimies.

T & E tikmēr vilcienā atraduši vietējo draugu/naktsmājas un neatkarīgi no citiem atpūšas kalnam tuvējā ciemā, gatavojoties rītdienas kāpienam.

Izmazgājis drēbes, uzlieku lādēties kamerai baterijas. Modinātājs uz pieciem rītā. Celšos un došos stopēt uz kalnu.

10.04.

Modinātājs modina agrumā. Nedaudz apsvēris domu, necelties un sust tālāk zem siltās segas, tomēr saņemos un sniedzos ieskrūvēt spuldzīti piegultas lampā. Apžilbu.. bāc! Ja tikšu ieslēgt mūziku, tad miegs būs uzveikts. Saņemos un, sperot pāris soļus uz vēsās flīžu grīdas, esmu ticis līdz datoram. Sataustu īsto pogu un ar maigu datora rūcienu, īso pīkšķi sākas mana Huashan diena.

Materializējot pozitīvu dienu, vēl reizi ietinos segā un nu jau ar smaidīgu ‘Labrīt!’ mostos, aktīvas mūzikas pavadībā. Ierastās mantas.. guļammais, telts, tīra kārta drēbju, plus vel Toma vēstule, Luojangā dāvinātais vinčiks somā un esmu gatavs ceļam.Pirms sešiem dodos ceļā. Kā tieši reizē ar skolniekiem, kas dodas uz rīta ierindu skolas priekšā. Pārmiju neskaitāmus ‘Good morning’ un soļoju pilsētas virzienā, kur paredzēts stopēt līdz Yunchengai.

Kā ierasts rīta pusē, laiks drēgns. Dungodams stopēju mašīnas.. kaut kā neiet, un ja godīgi, šai vietā nekad nav pārāk labi veicies. Atturējies kārdinājumam kāpt jau trešajā autobusā, beidzot noturās mašīna. Paveda gan tik 2 kilometrus, taču stopēšanas vieta, jau balti ziedoša dārza tiešā tuvumā.

Ja izskatās labi, tad arī jūtās labi. Ja jūtās labi, tad veicās labi. Un veicās labi. Pēc minūtes,jau esmu vietējā policista vāģī, lai nokļūtu 20 km attālajā Zhaidian ciematā. Klasiskas runas un laba vēlējumi līdz, rokas sasildījis, raušos norunātajā vietā atpakaļ uz ceļa, lai stopētu tālāk. Laiks šķiet nepielūdzams un, lai kaut cik laicīgi sasniegtu kalnu vajag ātri nostopēt ātras mašīnas. Kā uz mājienu, nostopējas busiņš līdz Yunchengai. Prieks! Diemžēl līdz pilnīgai laimei busiņam pietrūka ātruma īpašības.. braucām vidēji ar 65 km/h. Lai vai kā uz priekšu tiku un 8:00 jau biju labi zināmajā Yunchengā.

Padodu ziņu ārzemju kolēģiem, ka kavēšos.. tiksimies kalnā. Ar Latviešiem norunāts tikties vēlākais 10 pie ieejas. Ir doma paspēt un laiku netērējot, atlieku paikas iepirkšanu uz vēlāku laiku. Dodos augšup uz bāņa, cerībā ātri veikt atlikušos 130 km līdz Huashanam.. Fortūna šķiet ar mani un jau pirmā mašīna stājas, lai vestu līdz Yongji. Brauciens pozitīvi ātrs un 50 km paiet nemanot.

Turpinājums gan nedaudz negaidīts. Kā ierasts nostājos stopēt bāņa uzbrauktuvē. Nostājos gan tālāk kā parasti, jo vietu, kur parasti stopēju bij’ okupējuši 3 pensijas vecuma vietējie. Domāju, neko.. pagaidīšu, brauks autobuss, šie sakāps un būs miers.. taču nekā. Pirmais autobuss apstājās un atvēris durvis tik pat ātri uzņēma ātrumu. Tā īsti nepētiju kapēc.. gaidīju tālāk. Lieki piebilst, ka ar stopēšanu īsti nevedās.. Penči nu sadalījušies 2 : 1 turpināja lēnām bīdīties manā virzienā. Nācās atkāpties arvien tālāk no optimālās stopēšanas pozīcijas...

Beidzot piestāj autobuss.. pat divi. Un skriedami pie durvīm abi vīriešu dzimuma pensionāri sāk kauties. Jēgu nesapratu, gan jau ka nebija. Jo autobusā vieta pietika visiem un līdz autobusa atnākšanai nekādas vardarbīgas pazīmes viņu starpā netiku manījis. Varbūt pie vainas trešais personāžs.. sirmā kundze.., kura gan pēcāk lojāli sekoja un šķita bij' vecākā kunga sieva. Tātad iemesls skaidrs nebija. Bija vien skaidrs, ka koferis un maisiņi iet pa gaisu.. drēbes un dārzeņi pa asfaltu. Neliela humora deva rītam, taču visai liela laika bremze manam plānam tikt laicīgi kalnā.

Iesēdos vienā no autobusiem un gaidīju braucienu.. Pēc minūtēm 15 kaislības šķiet norimušas un arī visas drēbes/dārzeņi salikti atpakaļ maisiņos. Naidīgās puses iesēdinātas katra savā autobusā un ceļš turpinās. Vel cerība uz desmitiem būt pie kalna, tā gan izplēn sākoties ceļa sastrēgumiem pirms provinču atdalošās Huanhe upes. Un pēdīgie 30 km jau Shaanxi provinces robežās pagāja ne vairāk, ne mazāk kā 2 stundās. Varat iedomāties kā varētu justies, zinot ka tā jau kavēju.. Mainīt gan neko nevaru un visiem spēkiem centos nepadoties dusmām.. Zin’ izdevās diezko labi. pa ceļam sēžot auto rindā iepirku 4 cūkgaļas binzi – ielburgerus, ūdeni. Kā sak’ pabrokastoju un paēdis Uģis, kā ierasts arī laimīgāks..

Pusdivpadsmitos esmu nokļuvis pie kalna. Tā kā acīmredzami kavēju nolemju ar autobusu braukt līdz funikulierim un kāpt līdz ziemeļu smailei pa Zaldātu taku. Vajadzētu būt, ka tā noķertu vismaz Latviešus. Visas cenas divreiz dārgākas kā bij’ ziemā. Slapstīties un meklēt kādu bezmaksas ieeju nav laika. Noskaitu naudu pa biļetēm un drīz jau traucos kalnos zaļajā autobusiņā. Kāpiens paredzams smags, tamdēļ džīnas tiek nomainītas ar šortiem.. Pirms kāpiena pārkārtoju somu. Iemalkoju ūdeni un veiklos soļos dodos takā.

Tikmēr ārzemnieki jau sasnieguši augstāko smaili.. nezinu gan ko viņi plāno tālāk darīt. Man pašam telts līdzi un līdz vakaram laika navālam. Nav jausmas arī cik tālu Toms un Elīna. Sakaru nav, ceru uz veiksmīgu tikšanos Ziemeļu smailē.

12:20.. kāpiens sākas smagi, jo kājas kļūst klučos jau pēc pirmajiem 20 pakāpieniem, bet priekšā vēl dikti dikti daudz. Karsts un aizdusa, ka negribās pat atsvēcināt daudzos pretīmnākošos ķiniešus.. Prieks gan par saules parādīšanos.. kāpjot augstāk arī spēki rodas vairāk.. nodomāju ka, ja šis kalns tik maksimāli izsūc cilvēkus fiziski, un ja visumā nav nekas vienvirziena tad noteikti, ka dod maktan daudz cita veida enerģijas arī atpakaļ. Aizdomīgi paskatos augšup uz daudzajiem funikulieriem.., Lai vai kā, pasmeļos šo to no kokiem, akmeņiem, klintīm un dziedot/dvešot populāras latviešu estrādes dziesmas turpinu kāpienu. Pa laikam iepauzēju, lai skaļi skaļi sauktu kolēģu vārdus.. ka’zi varbūt sadzird.. Atsaucās gan tikai ķīnieši, pietam viņiem nav kārtīga saucamā balss, bet vairāk kādas ģībstošas kaijas cienīga. Migrēnu nevajag, tā jau grūti un nolemju kāpt tik augstāk...

Negaidīti ātri saskatu jau Ziemeļu smaili.. sevis netaupošs kāpiens un 13:50 esmu pie pirmā mērķa. Pusotra stunda.. nav slikti. Tagad gan uzdevums uzminēt, kur mani Latviešu kolēģi. Mēģinu saukt, bet bezjēdzīgi, jo man apkārt savs tūkstotis šūmējoši ķīnieši. Soma ar velk pie zemes. Atsēžos un tiesādams priekšpēdējo binzi veros kalnos. Veros, ēdu, pagriežos un kā uz pasūtījumu redzu.. Toms i Elīna. Prieks pilda nogurušo auru. Sasvēcinos un svēti Tomam nododu līdzi nesto vēstuli, kas adresātu meklējusi jau no Ziemassvētku laika.

Sazinoties ar rakstā minētajiem ārzemju paziņām, noprotam, ka viņi jau lejup kāpienā un ja sanāks tikties, tad uz brīdi trepēs, mums augšup dodoties. Nav jau tā ka skumstu. Ir pietiekoši ko runāt un apspriest savā tautiešu kompānijā.

Saules sīldīts garstāvoklis uz 150%.. Ievērtējam ziemeļu smaili.. pa pāris bildēm un verot skatu augstāk drosmīgi dodamies pārejo kalnu iekarot.

Mums ar Tomu kalns jau zināms. Ir arī speciālvietas, kur jādzer aliņš vai jāēd ‘īstie’ cepumi, tā teikt tradīciju ieturot. Ieturot staltu stāju, soļojam augstāk kalnā. Cilvēku jūra. Nevar salīdzināt ar ziemas kāpienu, kad trepēs varēja justies brīvi. Šoreiz cīnamies ne vien ar kalnu, bet arī ar daudzajiem lejupkāpējiem. Sajūta nedaudz kā sastrēguma stundā dižpilsētas viducī.

Pēc neilgas kāpšanas jau esam tradīcijas vietā, kur mantu nesēja melodiskajā dziesmā klausoties ieturamies ar labi zināmo Snow aliņu. Saule žilbina, liekot acīm miegties visai šķībā lenķī, nu vismaz nedaudz pašiem liekas, ka iejūkam pūlī.. :)

Kājas gurst, kā jau pieredzēts. Arī saule izlēmusi slēpties. Nu karsts jau vienalga un no kāpšanas mugura slapja. Nākamā pieturvietā notiesājam olas ar majonēzi. Diezgan cūcīgi uzvedās blakus pusdienojušās jaunkundzes. Nu ja skatoties ieslēdz vērotājam rietumniecisko standartu... Tā spļaudijās, rukšojās, galu galā vel sāka ar mums runāties. Neko, jautri. Pārsteidzām, ka varam šo to viņu mēlē, sasmējāmies un devāmies tālāk kalnā. Šodien plānots izstaigāt Rietumu smaili, kur ziemā ar Tomu palikām vēsajā hostelī.

Lai arī nedaudz miglā, taču vel ar gaismu esam Rietumu spicē. Smukumskati, atbalsis un bildes. Vējš gan spēcīgāks, diezgan baisu padara klints dzegas tuvāku apskati, taču Letiņu krampis jūtas drošs un aizlienam, cik tālu nu horizontāli iespējams.

Krēslai nomācoties atrodam pieklājīgu vietu naktsmītnei. Sanāk ceļā no Rietumu uz Dienvidu smaili, nedaudz pie templīša, kur iegūstami „Varoņu” suvenīri. Uzkožam palikušos cepumus, iztukšojam Luojangas vinčiku. Man tas īpaši patika, arī tapēc ka bija gardi, taču lielāko ties tas iepriecināja muguru, jo soma nu kļuva pa trešdaļu vieglāka. Pēc laba vīna malkošanas arī miegs nav tālu jāmeklē un drīz vien iemiegu.

11.04

Rīts, Dzestrais modina agri. Naktī viegli līņāja, un no telts paveroties, esam drūmā miglā, no kalnapakšas tas droši ka saucās mākonis.. Nu nav jau kam sūdzēties, tik nedaudz žēl, ka smukās kalnu grēdas, kores un saulainās ainavas nu jāatliek uz nākamo šeitnākšanas reizi.

Sapakojamies, izpurinām telti un dodamies uz netālo mājeli pēc „varoņ’’’ suvenīriem.

Ceļā no Rietumu uz Dienvidu smaili ir mājele/templīts/veikals/kafejnīca.. nu vieta, kur uzrādot biļeti, kāpēji, kas ceļu sākuši no pašas pakājes, pa garo ceļu kājām, ierakstās viesu grāmatā un saņem ļoti glītus stikla medāļus.

Man gan šoreiz bļembuks nespīd, jo ceļu sāku pa Zaldātu taku. Nu viens jau ir no ziemas kāpiena, taka bēda, nelielā. Toms, Elīna apbalvoti un nu varam doties Dienvidu smailes un bīstamākās takas virzienā. Pirms soļot vel ieturot tradīciju pabrokastojam ar supergardajiem Orion šokolādes lielcepumiem.

Pulkstenis pietiekoši agrs, lai nebūtu jāgrūstās un visnotaļ veikli esam Zieda kalna visaugstākajā spicē. Pelnīta elpas atvilkšana. Elīnas sarkanās bantes palaizšana vējā(mēs ar Tomu savas veiksmes bantes jau palaidām Decembrī). Nopriecājamies par veikumu un nu.. priekšā pasaules bīstamākā taka?

Šoreiz jau zinām kur un kā iet, tādejādi veikli vien esam atstājuši lielsomas pirmstakas templītī un saņēmuši drošības sistēmas, karabīnes kāpjam takā. Kā pēc pirmās reizes nosolījies, šoreiz karabīni pie troses nekabinu. Pieāķējos pats pie sevis un dodos lejup gar miglas aprasoto klinti.

Lai arī nedaudz slidens, taču ņešķiet baisi, jo mākoņa biezumā tālāk pa 10 m neredz un aiza, kur varētu krist ir tikpat miglā tīta kā ezītis ceļa uz lācīša mītni. Piesēžam uz laipiņas, atpūtinot kājas. Mitrā mākoņa iekšpuse gan nerosina uz ilgu piesēdni, uzdziedam un.. tālāk takā.

Klinšu taka pieveikta un nu palikusi vēl pēdīgā Austrumu smaile, ko iekarot. Tur arī dodamies. Arī šoreiz austrumsmailes klints taka slēgta. Droži vien, ka nebūtu gājuši tāpat, taču nu nebija galva jālauza. Būs ko nākamreiz atklāt.

Izmetam loku gar vidussmaili un nu ceļš lejup.. Līdzīgi kā ziemā, izmantojam zaldātu taku. Neredz neko un šķiet ka no nekurienes iznirst pretīmnākošie, elsojošie stāvi. Ir diezgan sirreāla sajūta, arī slidens, tamdēļ kāpiens uzmanīgs. Reizi, tā smuki nogāzos, ka varēju ievelties strautā, taču jāatzīst.. gāzos speciāli, droši ka dēļ noguruma un jautrā garstāvokļa nedaudz gribējās pamuļķoties.

Galu galā tā riktīgi skrēju, tipinot pa pakāpieniem lejup. Atrāvos no kolēģiem un ticis pakājē izklājos tādā kārtīgā peļķē uz betona bluķa. Jutos superpārguris, muskuļi neklausīja un izmocītās kustības pavadīja krampji. Huh.. bet priecīgs.. :)

Arī Toms un Elīna klāt. Visi maktan izmocīti. Mums ar Tomu gan nav gana un izlemjam kāpt lejup līdz ciemam ar kājām. Elīnc atpūšoties ar autobusu un sagaida mūs zemāk. Labs darbs, kas padarīts..

Nokaulēts taksis līdz Stacijai.. vilciena biļetes gan tik vakarā un ir laiks iekost Gongbaojiding, jeb vistas gabaliņi ar zemesriekstiem un piedevām.. ņammīgi.. iepērkam burbuļotos dzērienus un nododamies ķīniešu populārās kāršu spēlei - Boss, kā es to saucu.

Vakara vilciens gan mums katram uz savu pusi.. atvadamies, līdz citiem piedzīvojumiem..

Likās ka ceļš galā, taču man vēl priekšā nakts Houma. Ierados no sava ciema 30 km attālajā pilsētelē ap vieniem naktī. Loģiski, ka nav sabiedriskā transporta, pirmais autobuss, tikai kā no rīta. No rīta arī stundas jau pusdeviņos.. Pamielojies ar nūdelēm, aliņu un kafiju nomitinos interneta kafejnīca gaidot rītu.

Rīts lietaini dranķīgs, taču ved uz mītni. Neilgi pirms skolas esmu ‘mājās’.

Bija pieklājīgs pasākums, un nu Huashans man ieciklējies, kā vieta kur vismaz reizi pāris gados nosolos atgriezties.

Turās!

www.braaleens.blogspot.com

16. diena no ...Lejup līdz tropiem, ar telti un stopiem.. jebšu Hainantrips

Pieklājīgs miegs pēc ballēta vakara. Mostos pēc 9ņiem. Atvados no sapazītajiem ceļotājiem un nu gan jādodas tālāk Sanya virzienā. Rīta brokastu mudināts izstaigāju netālo kvartālu. Pamielojos ar baozi un interneta pieejas punktā pārbaudījis CS hostu telefona nummurus špagoju uz lielceļa pusi.

Ap vienpadsmitiem esmu atkal uz ceļa ar pacelto īkšķi. Līdz Sanya nav tālu. Doma varbūt ieskriet mērkaķu salā. Tas sanākot pa ceļam, taču biedē iespējamā biļetes cena un fakts, ka uz salu var nokļūt tikai ar kuģīti. Nu redzēs.

Stopējas veikli. Esmu Ķīnā taču :) Paralēli sazinos ar Jinnuo no CS. Viņa gan nevarēs palīdzēt ar naktsmājām taču uz gudru pļāpu un kafijas pauzi varam droši satikties.

Sanya ir skaista, tropu dižpilsēta. Viss gan ļoti tūrismam tendēts, krāsains, saulains, košs... dārgs. Jāpiemin, ka joprojām dienā temperatūra sasniedz 35 grādus.

Sazīmējis satikšanās vietu dodos uz Dadonghai, jeb Sanyas krievu rajonu, kur tiešām ir ūberdaudz krievu. Arī izkārtnes veikaliem, restorāniem ir gan ķīniešu gan krievu valodās. Uz ielām dzirdās slāvu mēle un arī pēc skata manāmas kārtīgas krievu kundzes.. :)

Kamēr ticis līdz Dadonghai, Jinnuo jau paspējusi pārvākties tālāk gar krastu. Kāpju tūrisma busā un kratos vēl nedaudz gar austrumkrastu. Tūristu jūra. Visi dzeltenzili oranžajos havaii tērpos, ka skatoties vien paliek šķērmi ap dūšu. Hoteļi gan lepni, un cenas arī adekvāti dārgas. Tas gan uz mani šodien neattiecas un drīz vien esmu piehoteļu pludmalē, satiekot Jinnuo. Meiča ķīniete ar perfektu Angļu valodu, jo studējusi Jaunzelandē. Pačatojam.. dodos izpeldēties jūrā. Ūdens veldzē, bet pati pelde.. pff. Ar lentēm norobežots kvadrāts un čalis ar svilpi krastā, svilpj un nelabā balsī bļauj, kaut ja tikai ar acs kaktiņu paveros uz 2 metrus attālo boju aiz kuras aizpeldot cilvēks, pēc visa spriežot, tiek kāda jūras nezvēra notiesāts. Nu pelde kā nekāda. Vienīgais kas iepriecināja bija krievu daiļā leksika, kas sastāvēja ar pāris stāvu vārdiem veltītiem svilpēja virzienā. :)

Izpeldējies sarunāju brīva laika gadījumā satikties ar Jinnuo un viņas draugiem vakarā uz alus glāzi.. soma mugurā un dodos atpakaļ pilsētā atrast naktsmītni.

Datorveikalā sarunājis brīdi internetā, klausoties Krievu vecmammas zvanu uz mājām buros caur couchsurfing.org . Visi iepriekš sarunātie hosti nevar līdzēt. Izlemju pamēģināt Hospitalityclub.org.. un. Lai arī funkcionāli un it sevišķi mājaslapas ērtuma ziņā CS ir pamatīgi ielicis kloķi HC. Otrajā pastāv iespēja redzēt hostu telefona numurus un zvanīt esot uz vietas.

Pirmā loze izrādas laimīgā un sazvanījis Wang Hua varu neuztraukties par naktsmājām. Meiča pati gan apslimusi, taču sarunā savu līgavaini Hu, kurš mani pie sevis izmitinās.

Diena novedusi jau līdz 6 vakarā. Šodien neko prātīgu nav sanācis ēst. Taču drīz vien viss mainās. Pie lielveikala sagaidītais brālis Hu ceļā pavakariņot netālā restorānā. Tas bija šķiet viens no vislepnākajiem restorāniem, kur man nācies pabūt. Ar skatu pār pilsētu, milzu izvēlēs zviedru galdu, dzīvo mūziku fonā.. uz uguns, tur pat cepta gaļa, lepni irbulīši. Nu tā ka pat nokaunējos ka es tāds šortiņos un maikā.. , bet nu cepuri nost.. bij’ perfekti. Pāris aliņi bonusā un dodamies uz Hu mītni.

Brālis Hu – advokāts. Pēc visa spriežot kvalificēts. Turīgs un super sakarīgs. Vakaru pavadam skatoties Rodeo pa CCTV5, iepļāpājam. Tik ļoti noderīgā duša un vakara miegs pašam savā istabā.

Turās!

15. diena no ...Lejup līdz tropiem, ar telti un stopiem.. jebšu Hainantrips

Lai arī neregulārs, bet miegs aizved līdz superskaistam rīta saullēktam. Šodien sapakošos un tālāk ceļā. Tā vismaz tika sākumā domāts..

Video

Labiekārtoto kempinga vietu atstāju kā esam. Pašam šķiet ka ļoti glīti izskatās. Nojaucu telti, savācu pekeles un uz netālā dižakmeņa sēdēdams prātoju turpmākās dienas.

Pirms dodos prom, atstāju smiltīs lielu xiexie(paldies, pa ķīnisko), apsolos noteikti še vel atgriezties un gar piekrasti soļoju civilizācijas virzienā.

Vel gar jūras līci kātojot sastopu ķīniešu sērfotājus. Sasmaidamies un atstājot šo vietu labiem cilvēkiem esmu jau pieceļa pļaviņā, lai uzautu zeķes. Kājas sūrst nāvīgi, tamdēļ pat iešļūcenēs esmu ar zeķēm. Nav nav stilīgi, bet jūtas labāk :)

Līdz Wanningai, kur pie Xiuminas jāsavāc savas mantas nedaudz vairāk kā 10 km. Domāts stopēt un drīz jau arī darīts. Ap pus12tiem esmu pilsētas pievārtē. Ceļš līdz centram izvēršās sarežģīts. Pirmo reizi sanāca satikt dulli neatlaidīgi ziņkārīgu vietējo, kas nekādīgi nevēlējās likties mierā. Nāca līdz runājot pilnīgāko tuftu. Un muļķīgākais, ka es sadusmojos, tā pa nopietnam. Ja pēc 4. mēģinājuma iejukt veikala drūzmā viņš nebūtu atkratījies.. nezinu, kas būtu, bet būtu traki.

Nu viss labs, kas labi beidzas. Tieši uz pusdienām esmu mājīgajā dzīvoklītī, kur uz balkona dzīvo gailis un pīle.. barojot priekš jaunā gada.. tad uz lielajām dzīrēm kaušot not un ēdīs tā ka nekas pāri nepaliks.. :)

Dzīvoklī satieku savus vakardienas ciemiņus. Tong, Beth un Brālēns (Tong). Viņi nupat kā pošas uz netālo melnā kalna parku. Kalns slavens ar melnā kalna kazām un šādiem tādiem templīšiem, akmeņu krāvumiem.. nu tā, pierasti pa ķīnisko..

Vai es negribot braukt līdzi?... nu nav divu domu. Braucu līdz.. vakarā paballēsimies un braukšu tālāk rītrīt. Drīz jau visus Xiuminas paps ved uz minēto parku. Nav nekādu cerību pašam maksāt par biļeti.. nu nesūdzos. Daudz pieklājīgas bildes, runas, humors un piekusuši ķīnieši.. arī līdzbiedri nedaudz čīkst par karstumu un ka jākāpj.. nezinu, man jau patīk. Patīkami arī, ka ir foršs kolektīvs, ar ko kopā paeksplorēt jaunas vietas.

Pēc parka apmeklējuma, ar Xiuminas Brālēna gādību esam jau reiz redzētajā akmeņkrastā.

Še redzam zaļu ananāsu, kas ticiet man, nemaz neizskatās pēc ananāsa.. ilgi diskutējām, par atrastā augļa sūtību.. līdz pat mājām, kur redzot fotogrāfiju, ģimenes paps viennozīmīgi nosauca to par zaļu ananāsu. Vairs nebija šaubu un varējām ķerties pie vakariņām. Lielāko vakariņu daļu(stunda vismaz) nopļāpāju at Beth, kura nupat kā taisās sākt strādāt bērnudārzā kā Angļu valodas pasniedzēja.. Tad nu dalijos pieredzē, stāstos un idejās par un ap ķīniešiem.

Pēc vakariņām, varēju izvēlēties, vai palikt nakti te, vai doties uz viesnīcu pie Tongas & ko, kur esot brīva gulta.. Konsultējoties ar apkārtējiem izvēlējos otro variantu, plānā vakarā paballēt pa pilsētu.

Viesnīciņa kā jau Ķinā, viss ir kā vajag, tik kvalitāte.. nu, lai jau, bija Ok. Iekārtojos istabā kopā ar Tongas Brālēnu. Nedaudz atvelkam elpu un dodamies pilsētā. Esmu LV hokeja kreklā, tāds iespaidīgs izskatos, ka uz mani visi skatās.. forši! :)

Kaut ko laikam biju palaidis garām, taču drīz vien nonākam Lielā alus dārzā. Te, gandrīz visi še satiktie, labie cilvēki. Pat Xiumina ar traumēto kāju un kruķiem. Nu tad bellējam pa lielo. Tēvs – dakteris grib ar mani visulaiku sadzert.. nu nevar jau tā atteikt. Tā glāzītes un gardumiesmi cilājas, līdz visi ir jau manāmā štīmī. Smejamies, kauliņu spēlēs un nakts brauciens tuktukos uz naktsmītni..

Perfektas 5 dienas pavadītas šai jaukajā dienvidķīnas pilsētiņā! Rīt dodos tālāk ceļā uz Sanya..

Turās!

14. diena no ...Lejup līdz tropiem, ar telti un stopiem.. jebšu Hainantrips

4. 02

Otrais rīts pludmalē sagaidīts ar viegli sarauktu skatu. Mostos pēc deviņiem, lai arī neko diži neesmu gulējis. Dienvidu saule mani ir sacepusi. Sākumā biju smuki nodedzis, bet nu esmu sarkans kā tumši sarkanais vēzis. Varu gulēt tikai uz vēdera ceļus pie zemes neliekot. Nav diez ko ērti.. Viss sūrst taču galvu nenokaram, jo ir vietas, kur āda nav nolobijusies.. :)

Rītu izklaidē vietējie zvejnieki, kuri ar maskām ķer vēžveidīgos draudziņus un turpat krastā tos cep un ēd. Pa ceļam atbildot uz jautājumiem.. Kas esi? Ko Tu ēd? Ko te dari? .. sapļāpājos un dabūnu nogaršot svaigi ceptus smilšukrabjus vai nu kautko tamlīdzīgu..

Ja godīgi, šodien neko negribas darīt.. Padziedu, palasu, nedaudz mēģinu pamācīties valodu nu tāds bezpriģels, ja tā var teikt.

Video

Video

Ap pusčetriem sagaidu šodienas viesus, kuri arī caur CS paliek Xiuminas mājoklī.. Ierodas Tonga iz Heilongjiangas, Beth no Austrālijas un Tong brālēns. Superpozitīva kompānija. Izpeldamies tā kārtīgi un dziļi. :)

Ciemiņi ļoti pozitīvi novērtē manu mītnes iekārtojumu un vispār pašu manu būtibu te. Lepojos, cienāju viesus ar uzgunskurā ceptiem kartupeļiem un sazvanot vietējos čaļus sagādāju svaigus kokosriekstus.. Vai nav zelta dzīve.. ?!

3 stundas paiet nemanot. Pavadu labos ļaudis līdz ceļam, līdz galam neatvadamies. Šķiet ka sanāks rīt pie Xiuminas saskrieties.

Palieku atkal viens. Priekšā plānots pēdejais vakars te.. mazajā paradīzē, ko esmu jau pieradinājis un pie kā esmu pats pieradinājies :)

Vakarā tieku ciema veco ļaužu apciemots.. Līdzīgas sarunas, kā rīta pusē. Laba vēlējumi un ar tumsu nedaudz pēc 7 vakarā dodos migā ar cerību nedaudz mēģināt aizmigt..

Tā cīnoties ar sūrstošō ādu, dzirdu.. nāk vietējie draudziņi ciemos. Šapirkuši aliņu un nu jau zināmos cepamgardumus. A Fangs, A Fengs un A Longs man par godu atnākuši uzrīkot vakara bārbekjū. Esmu super patīkami pārsteigts. Un jāatzīst ka ar gulēšanu nekas dižs nebija sanācis taču vienam līst no telts ārā arī bij’ slinkums. Nu bija labs iemesls.

Puikas pat sagādājuši svētku salūtu milzu brīnumsvecītes izskatā.. Super! Saēdamies, padzeramies, pa bildēm... nu tipiski jautri. Man pasākuma bomba bija vistas nadziņu ēšana.. Un zin ko? Tīri labi gāja pie sirds.. :)

Video

Arī šis pasākums, naktī ievijoties, pagāja. Bija negaidīti jestrs pēdejais vakars te. Rīt celšos un došos tālāk ceļā..

Mēģināsim iemigt...