Agrs modiens, šodien lieli plāni. Aizdoties beidzot līdz kalniem, smogs gan paliels taču esmu sarunājis, ka mani sagaidīs viens no skolniekiem un pavadīs kalnos, kā arī parādīs dzīvi lauku ciematiņā, kurā dzīvo. Izmazgājis veļu, pats nomazgājies, šoreiz bez somas, kātoju uz pilsētu, ieturu brokastis, ar taksi līdz pilsētas otrpus, kur stopējiens uz ciematu, apmēram Salacgrīvas izmēra apdzīvota vieta no Jishanas 10 km attālumā. Kā jau cerēts pirmā mašīna apstājas taču nenogādā mani galapunktā, aizved kādus 8 km līdz citam ciematam. Šī nostopētā fūre līdzīgi, kā iepriekšējā kurā braucu bija tēva un dēla apdzīvota. Arī šoreiz ātrumu noteikt nevarēja, lauku ceļa un mašīnas trīcēšana iespaidā, spidometrs kā atspere svārstijās amplitūdā no 40 līdz 100 km/h. :) Līdz galamērķim vel 2 km tad nu lēnā garā dodos, taču nav tālku jāiet jo atkal noķeru mašīnu, šoreiz tieku uz nozīmēto ciemu, kur mani jau gaida Lielais Okeāns( skolnieks, angliski man stadijās priekšā kā Big Ocean, tad nu tā arī viņu saucu.).(turpmāk tekstā O.). Apkārtējo uzmanība viennozīmīga, puika saka, ka ārzemnieks te nav vel redzēts. Tā arī izskatās. Dodamies kalnu virzienā, ar kājām kādi divi km līdz citam ciematam un tad kalnos, ne pārāk augstu taču nav arī luste mocīt sevi. Iespaidīgo karstumu remdeni nomāc spējais vējš, man jau patīk. Ar mani iniciatīvo nostopējam mašīnu arī līdz šim mazajam ciematiņam. Iepērkam padzerties un kāpjam kalnā, zeme sausa un pilna ar asajiem ērkšķainajiem krūmiem, kas man, kā šortu nēsātājam, skrāpē uz nebēdu. Kalna smailē manāms taka forts, izrādās se
nos laikos te līdzīgā vaidā kā lielāko daļu no lielā Ķīnas mūra ir no presētas zemes veidota siena, forts lai aizsargātos no iebrucējiem. Izskatās jau iespaidīgi. nedaudz gan bailīgi, kad kāpjot pār sienu kāds gabals nošķeļas un noripo lejā ielejā. Kāpju uzmanīgi. Bildēju bildes ar savu telefonu, tāpēc par kvalitāti lūdzu nesūdzēties. no augšas ielejās skaiti skati žēl gan ka smogs un tālāk neredz. Ir arī alas, kur var normāli dzīvot, kāds te jau to darījis vai vismaz piknokojis jo ugunskura vieta. Ja nebūs kur likties varu iet tur dzīvot. Kalna smailē atpūšamies. tieku kronēts par pirmo ārzemnieku ši vietā, nevar jau būt drošs taču mans pavadonis tā izteicās. Cepina karstums. Pavērojam ainavas un lēnā garā dodamies lejā, kur mani piekalnu ciemā gaida izstaigāšana par O. trīs tēvu majām(viņš skaidroja, ka esot trīs tēvi, taču pēc manas saprašanas tie i onkuļi) Tad nu pirmais nebija mājās, otrais pacienāja ar sīpolmaizi, zupu un lipīgiem smiekliem. trešam bij tik sieva un bērni mājā, tur atkal tiku cienāts, gan atturējos, apēdu vien mazliet maizi. Visās mājās stilīgas gultas, ļoti lielas un apsildāmas tādā veidā, ka ziemā ir iespēja un tiek kurināts zem gultām esošās krāsnis. Ieklīstam ciemata pamatskolā, tas bija skats ka visi bērni uz balkona un pie logiem saskrēja mani ieraugot. Saldējums un ceļš uz ciematu nr1, lai apciemotu puikas vecmammu. Paveicas un kāds O. zināms ķīnietis uz moča piesakās mūs nogādāt galamērķī. Braucam trijatā uz moča, te tā vispar populāri. Vējš sviplo, mati plīv. Vecmamma, kā jau visas vecmammas uztaisijusi ēst, nav gan pārāk gardi, tāsd dīvains miltu, dārzeņu un garšvielu maisijums, taču sekojot O. piemēram izēdu, no papildporcijas gan atsakos. Ja padzīvošos pa ciematu vel kā
das pāris stundas, ome solās uztaisīt ķīniešu pelmeņus. Nu man jau itkā nav kur īsti likties, tad nu piekrītu. Izstaigājam nedaudz laukus, līdz upei, pareizāk dubļains kanāls, kurš iztekot no Dzeltenās upes (Huanhe), tamdēļ arī atbilst Huanhe ūdens kvalitātes standartiem.. :( Fermeri manot mani, līdzīgi kā menti Siānā, kaut kur dabū fotoaparātu un foto sesija ar bārdaino rietumnieku var sākties :D. Manu bērzus, diemžēl mans jautājusm vai te aug ozoli, netiek saprasts. Līdz Jāņiem vel laiks, lai atrastu kādu.. Atpakaļ O. omes mājā, pelmeņi jau top, palīgā salasās vel trīs pensijas vecuma kundzes, visas prasa vienu jautājumu.. no kurienes esmu.. Izdzirdot Lathuoveiya, vairs neko neprasa, neizskatijās ka viņas zinātu, kas tas pa zvēru. kad pelmeņi jau gatavi, iepriekš minētais moča vadītājs ierodas ar svētku arbūzu. visiem prieki. Paēdu, ir gardi, taču olas ar zāli, neaizstāj gaļu, kam es pelmeņos dodu priekšroku. Nav sliktāk, bet savādāk. Atvados, tieku apdāvināts ar Ķīnas tēju. Pēc neilga laika ar busu esmu jau Jishanā. Kartupeļu, tomātu pircis un dzīvoklītis.
nos laikos te līdzīgā vaidā kā lielāko daļu no lielā Ķīnas mūra ir no presētas zemes veidota siena, forts lai aizsargātos no iebrucējiem. Izskatās jau iespaidīgi. nedaudz gan bailīgi, kad kāpjot pār sienu kāds gabals nošķeļas un noripo lejā ielejā. Kāpju uzmanīgi. Bildēju bildes ar savu telefonu, tāpēc par kvalitāti lūdzu nesūdzēties. no augšas ielejās skaiti skati žēl gan ka smogs un tālāk neredz. Ir arī alas, kur var normāli dzīvot, kāds te jau to darījis vai vismaz piknokojis jo ugunskura vieta. Ja nebūs kur likties varu iet tur dzīvot. Kalna smailē atpūšamies. tieku kronēts par pirmo ārzemnieku ši vietā, nevar jau būt drošs taču mans pavadonis tā izteicās. Cepina karstums. Pavērojam ainavas un lēnā garā dodamies lejā, kur mani piekalnu ciemā gaida izstaigāšana par O. trīs tēvu majām(viņš skaidroja, ka esot trīs tēvi, taču pēc manas saprašanas tie i onkuļi) Tad nu pirmais nebija mājās, otrais pacienāja ar sīpolmaizi, zupu un lipīgiem smiekliem. trešam bij tik sieva un bērni mājā, tur atkal tiku cienāts, gan atturējos, apēdu vien mazliet maizi. Visās mājās stilīgas gultas, ļoti lielas un apsildāmas tādā veidā, ka ziemā ir iespēja un tiek kurināts zem gultām esošās krāsnis. Ieklīstam ciemata pamatskolā, tas bija skats ka visi bērni uz balkona un pie logiem saskrēja mani ieraugot. Saldējums un ceļš uz ciematu nr1, lai apciemotu puikas vecmammu. Paveicas un kāds O. zināms ķīnietis uz moča piesakās mūs nogādāt galamērķī. Braucam trijatā uz moča, te tā vispar populāri. Vējš sviplo, mati plīv. Vecmamma, kā jau visas vecmammas uztaisijusi ēst, nav gan pārāk gardi, tāsd dīvains miltu, dārzeņu un garšvielu maisijums, taču sekojot O. piemēram izēdu, no papildporcijas gan atsakos. Ja padzīvošos pa ciematu vel kā
das pāris stundas, ome solās uztaisīt ķīniešu pelmeņus. Nu man jau itkā nav kur īsti likties, tad nu piekrītu. Izstaigājam nedaudz laukus, līdz upei, pareizāk dubļains kanāls, kurš iztekot no Dzeltenās upes (Huanhe), tamdēļ arī atbilst Huanhe ūdens kvalitātes standartiem.. :( Fermeri manot mani, līdzīgi kā menti Siānā, kaut kur dabū fotoaparātu un foto sesija ar bārdaino rietumnieku var sākties :D. Manu bērzus, diemžēl mans jautājusm vai te aug ozoli, netiek saprasts. Līdz Jāņiem vel laiks, lai atrastu kādu.. Atpakaļ O. omes mājā, pelmeņi jau top, palīgā salasās vel trīs pensijas vecuma kundzes, visas prasa vienu jautājumu.. no kurienes esmu.. Izdzirdot Lathuoveiya, vairs neko neprasa, neizskatijās ka viņas zinātu, kas tas pa zvēru. kad pelmeņi jau gatavi, iepriekš minētais moča vadītājs ierodas ar svētku arbūzu. visiem prieki. Paēdu, ir gardi, taču olas ar zāli, neaizstāj gaļu, kam es pelmeņos dodu priekšroku. Nav sliktāk, bet savādāk. Atvados, tieku apdāvināts ar Ķīnas tēju. Pēc neilga laika ar busu esmu jau Jishanā. Kartupeļu, tomātu pircis un dzīvoklītis.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru